Kad beidzot Ernests klusītiņām guļ.. Esmu aizmirsusi, ko darīt. Vnk sēžu šūpuļkrēslā un kaifoju par mieru, nogurumu, par vakaru.
Vakar likās, ka sajukšu prātā, kā Ernests bļāva. Pagulēja 5 min un atkal bļāva. Nē, viņš neraudāja, vinam nekas nesāpēka. Viņš vnk bļāva. Ik pa laikam pasmējās par bezpalīdzīgo māti un atsāka bļaut.
Sāk parādīties alerģija pret viņa šito bļaušanu. Man aizkrīt ciet jumts un gribas bļaut viņam pretī.

Tā nu dzīvē notiek, ja tēvs čūska, māte čūska un dēls čūska. Nemitīgi tiekties iedzelt otram.

4dien mums jādodas vakariņās uz restorānu. It kā obligāts pasākums, taču..tas ir sabiedrisko pasākums. Un vai nebūs par agru pec slimnicas? Un kur pamperu nomainīt? Kur pabarot ar krūti?

Varbūt man ir depresija?

Kā gribas kārtīgi izgulēties. Neesmu gulējusi kā cilvēks kopš ~7.grūtniecības mēneša.
Ļoti gaidu, kad sīcis paaugsies un mēs visi varēsim dzīvot kā pienākas. Sākums ir elle. Ar otro ceru būs vieglāk