 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
Es nezinu, kas tas ar mani ir. Tā ilgošanās lieta. Un vēl tie sapņi. Citi sapņus vispār neatceras. Citi uzskata, ka viņi pat nemaz nesapņo. Bet es atceros teju katras naksts sapņus. Varbūt ne gluži spilgti un līdz pašam sīkumam detalizēti, taču es atceros.
Šonakt es sapnī redzēju Ronaldu. Atkal. Es ik pa laikam satieku viņu savos sapņos. Un vienmēr izjūtu ilgas pēc viņa. Tās nav ilgas meitenei pēc puiša, es negribu būt kopā ar viņu vai tml. Ronalds bija mans draugs. Man nav daudz draugu. Man gandrīz vispār nav draugu. Un Ronalds bija viens no maniem pāris draugiem, kuri man jel kad vispār bijuši. Man vnk pietrūkst viņa, kā cilvēka. Man pietrūkst viņa humora izjūtas, atbalsts. Man vnk pietrūkst viņa manā dzīvē. Un es zinu, ka mēs vairs nebūsim draugi, ka mēs vairs nebūsim pat īsti paziņas. Ka.. es vairs nezināšu, kas ar viņu notiek un kā viņam iet. Un viņš nezinās par mani teju neko. Tas ir vēl smagāk nekā zaudēt puisi. Un pat sapņos viņš sācis no manis bēgt.
Es nezinu, vai šajā pasaulē ir vēl kāds tāds muļķis, kurš tik ļoti ilgotos pēc cilvēkiem, kuri vairs nav viņa dzīvē un nebūs.
Esmu ļoti nogurusi. Ļoti nogurusi. Un visi šo murgi brīžiem sāk parādīties līdzīgi time, kuri man bija laikā , kad es dzēru un narkojos. Un tas brīžiem mani dzen izmisumā, jo tas ir pretīgi. Es negribu vairs būt tāda- neadekvāta, psihiska, slima. Es gribu spēt tikt ar sevi galā. Bet brīžiem tas nav iespējams. Esmu ļoti nogurusi. Lielāko daļu diennakts man nav gluži daudz laika nedz gulēt, nedz ēst, nedz nomazgāties. Man nav laika saviem hobijiem vai interesēm.. un neviens to nepamana. Tas ir no sērijas par mātēm, kuras tiek aizmirstas pēc bērna piedzimšanas- visa uzmanība ir bērnam un par māti nevienam nav ne mazākās intereses. Neviens nepiedāvājas palīdzēt, palaist nomazgāties, palaist paēst, pagulēt.. atpūsties. Nemitīgi mātei ir jāvelta beznosacījumu mīlestība un spēks, laiks, viss šim bērnam. UN bērni mēdz niķoties, slimot, negulēt, utml. Bērni mēdz izsūkt no mātes pēdējo vitamīnu. Un svari rāda, cik feini kilogramu paliek aizvien mazāk un mazāk. Es ceru, ka man vēl būs piens, ko mazajam dot, ka no viņa vēl ir un kādu laiku būs jēga. Vakar es apēdu 1 kruasānu, un tas bija viss. Neviens pat nepamanīja to, kā sliktu lietu un nepadomāja par nepieciešamo pienu bērnam, kuru iegūst caur mani. Man nebija spēka un laiks paēst. Es ļoti mīlu savu dēliņu, bet arī man vajadzīgs laiks sev. Taču tas nav citu interesēs. Ir jāpiepilda citu sapņi. Ir jāļauj citiem nodarboties ar saviem hobijiem. Citi taču strādā! utt. Es jūtos viena un pamesta. Brīžiem man sāp sirds, ka man nav spēka savam bērnam, ka es kavēju viņa attīstību ar savu bezspēcību un iztukšotību. Bet es nedrīkstu nevienam bilst ne vārda, jo tas tiks uztverts kā mūžīgā neapmierinātība, kā uzbrauciens, kā sapņu postīšana, ierobežošana.. Jā, agrāk sivietēm bija vēl grūtāk, vēl trakāk, ak dievs, ak dievs, nepateicīgā māte, ak dievs, ak dievs.. bet ne jau visām mātēm dzemdības bijušas tik smagas kā man; ne jau visām mātēm dzemdībās atklājušies dvīņi, no kuriem viens neattīstījies; ne jau visām mātēm jātiek ar šo apziņu galā, ņemot vērā, ka es vienmēr esmu klusībā cerējusi dvīņus. Ne jau visām mātēm katru dienu bijis jāuzņem ciemiņi, kuri nepadomā, ka māte tā jau ir pārgurusi. Ne jau visām mātēm bijis jāguļ slimnīcā ar mēnesi vecu bērnu, kura dzīvībai draud briesmas, jo apkārtējie ir bijuši lohi. Ne jau visām mātēm bijis jātiek galā ar bērnue vienām pašām, kamēr vīrs ir komandējumā. Ne jau visas mātes ir tikušas pie gastrīta no stresa, kas pārņēmis, esot ar mazo slimnīcā. Nu jā, protams! Bet mums taču ir pamperi, ko tad es te vēl atļaujos čīkstēt.
UN es atļāvos šīs pāris minūtes, dārgās minūtes iztērēt šeit. JO reizēm liekas, ka es uzsprāgšu. Nodarīšu sev pāri. Jo ne jau es kādam citam ko spētu nodarīt. Sev, tikai sev. Lai pasargātu citus.
Es esmu ļoti nogurusi. Ļoti.
Es izmantoju tikai daudz "ES", lai vismaz kaut kur būtu manis vairāk, kaut mazliet vairāk manis.
Es gribētu, lai kāds par mani, par mums parūpējas. Es esmu ļoti nogurusi.
Kad beidzot Ernests klusītiņām guļ.. Esmu aizmirsusi, ko darīt. Vnk sēžu šūpuļkrēslā un kaifoju par mieru, nogurumu, par vakaru.
Vakar likās, ka sajukšu prātā, kā Ernests bļāva. Pagulēja 5 min un atkal bļāva. Nē, viņš neraudāja, vinam nekas nesāpēka. Viņš vnk bļāva. Ik pa laikam pasmējās par bezpalīdzīgo māti un atsāka bļaut.
Sāk parādīties alerģija pret viņa šito bļaušanu. Man aizkrīt ciet jumts un gribas bļaut viņam pretī.
Tā nu dzīvē notiek, ja tēvs čūska, māte čūska un dēls čūska. Nemitīgi tiekties iedzelt otram.
4dien mums jādodas vakariņās uz restorānu. It kā obligāts pasākums, taču..tas ir sabiedrisko pasākums. Un vai nebūs par agru pec slimnicas? Un kur pamperu nomainīt? Kur pabarot ar krūti?
Varbūt man ir depresija?
Kā gribas kārtīgi izgulēties. Neesmu gulējusi kā cilvēks kopš ~7.grūtniecības mēneša.
Ļoti gaidu, kad sīcis paaugsies un mēs visi varēsim dzīvot kā pienākas. Sākums ir elle. Ar otro ceru būs vieglāk