Es gribēju kaut ko uzrakstīt, bet.. aizmirsu pilnīgi visu, ko gribēju uzrakstīt. Man ir tik daudz ko rakstīt, bet nekas netiek no manis ārā.
Esmu kļuvusi nosvērtāka, noslēgtāka.

Nesen skatījos bildes, kurās esmu redzama pirms 5 gadiem. Zini, man palika pretīgi. Es nespēju tās skatīties. Es to cilvēku nepazīstu.
Nesen atradu kādu pierakstu blociņu, kuru biju rakstījusi kā dienasgrāmatu, laikā, kad es biju apmaldījusies, kad man bija salauzta sirds un es nespēju tam tikt pāri. Murgi, kuri plosīja manu dvēseli un varoja manu morāli, personību, iztukšoja jebkādas pieļaujamības. Es nespēju to palasīt. Man bija pretīgi to lasīt. Es to cilvēku nepazīstu. Es to cilvēku nesaprotu un man tas cilvēks ir pretīgs. Lasot tās pāris rindas, kuras paspēju, parskrienot tam pāri, sirds sažņaudzās neskaitāmas reizes. Es biju aizmirsusi, cik ļoti es biju sāpināta, cik ļoti man sāpēja sirds un cik vientuļa es biju. No visas sirds es nevienam nenovēlētu kļūt tik vientuļam, tukšam, pazudušam cilvēkam, kāds cilvēks biju kļuvusi es.

Īsti tā arī neesmu sapratusi, kas manā dzīvē bija pēdējais piliens, kas lika man apstāties, pārkāpt savam līķim, mainīt VISU. Es gribētu no sirds pateikties savam sargenģelim par skaidro redzi, kas palīdzēja ..saskatīt, ka es tomēr mīlu un ne mirkli neesmu pārstājusi mīlēt cilvēku, kurš mani tik ļoti sāpinājis.

Lai arī es nezinu vai es vēlreiz ietu ceļu, kuru ejam, ja es spētu atgriezties pagātnē un izdzīvot visu vēlreiz. Es nezinu vai es šo cilvēku izvēlētos vēlreiz, jo.. mīlēt tik ļoti, ka sāp ir grūtākā nasta dzīvē. Kad Tu mīli cilvēku vairāk par sevi, vairāk par dzīves vērtībām. Kad Tu spēj piedot cilvēkam pilnīgi visu, pat ja nespēj un nespēsi aizmirst pāri darījumus, kuru dēļ Tu vēlaizvien mēdz vienatnē raudāt. Bet par spīti visam tik un tā Tu esi tas, kuram nemitīgi ir jāpielāgojas, kuram nemitīgi ir jākopj un jārūpējas par šo cilvēku. Viņš ir visneprognozējamākais , visstūrgalvīgākais, agresīvākais, nesavaldīgākais, psihopātiskākais, vienaldzīgākais, tomēr dziļākais, sirsnīgākais un visas pasaules, tikai ne mans cilvēks. Lai arī viņš Tev ir blakus, vienmēr ir sajūta, ka viņa šeit nav. Ka viņš vinemeŗ ir kur citur. Un mīlēt šo cilvēku ir vissmagākā nasta. Cilvēku, kuram it kā nav vienalga, taču visas viņa rīcības rāda, ka viņam ir vienalga. Mīlēt cilvēku, kurš solījis Tev pasauli un .. Tu jau gadiem naivi ceri, ka kādu dienu viss būs tieši tā, kā Jūs reiz sapņojāt. Kaut gan vienīgais, ko Tu ikdienā jūti, ir acīmredzama aizmāršība par sapņiem, cerībām un solījumiem, kas reiz doti. Bet Tu turpini ticēt un paļauties, ka šis tomēr kādu dienu izvērtīsies par laimīgāko stāstu, kādu esi reiz dzirdējis. Mīlēt šo cilvēku ir smagākā nasta, kādu cilvēkam iespējams uzkraut. Reizēm tas liekas kā lāsts.

Mīlēt cilvēku, kurš rada Tev sajūtu, ka jeb kurā brīdīv viņš var no Tevis aiziet. Neskatoties uz to, ka esat precējušies. Neskatoties uz to, ka jums ir bērns. Mīlēt cilvēku, kurš neteiks- es mīlu Tevi mūžīgi; es būšu ar Tevi līdz sirmam vecumam; kā arī jebkurus citus komplimentus, nākotnes apcerējumus utml. Vienīgais par ko tiek domāts, ir šodiena, rītdiena, varbūt parītdiena. Un diez vai šajos plānos būsi ierēķināts arī Tu.

Mīlēt cilvēku, kuram nav intereses pavadīt ar Tevi kopā laiku, kurš negrib nākt mājās, kurš negrib doties ārpus mājas kopā ar Tevi, kurš nevēlas Tevi vest savā draugu kompānijā, pasēdēšanās.. mīlēt cilvēku, kuram nav laika Tev. Mīlēt cilvēku, kuram nekas un nekad nav labi, nekur viņam nav labi. Mīlēt cilvēku, kuram ir tik augstas prasības, ka tās nebūtu loģiski būt izpildāmas, paliekot kopā ar viņu. Prasības, kas tiek uzstādītas neatbilstoši paša cilvēka līmenim, stāvoklim.

Katram savs krusts nesams.