***
Labrīt!

Godīgi sakot, ik pa laikam aizmirstu, ka esmu stāvoklī. Tā ir tik savāda sajūta. Tā īsti nav sajūta. Tā ir apziņa.
Ja man neaugtu vēders, nebūtu nelabi ik pa laikam, neraudātu par katru sīkumu un.. man derētu drēbes, nebūtu nogurusi un neaizelstos pat vnk guļot, tad.. būtu kā lielākajai daļai grūtnieču un es neticētu, ka esmu stāvoklī. Bet! Tā kā es ar vīru esam redzējuši Tv ekrānā mūsu bērna sirdi, dzirdējuši to un redzējuši arī tās līkni.. šaubu nav, manī kāds ir iemitinājies un normāli barojas. Es gribu ēst, es ēdu bieži. Mana anoreksija to nesaprot un diez vai tuvāko gadu arī sapratīs. Es ēdu daudz. Un es kūstu no dārzeņiem un augļiem, kartupeļiem un ūdens. Lai cik dīviani tas arī neliktos, jo vairums sieviešu gribas dažādus mēslus, maķīšus utt.
Un es gribu puiku. Puiku kā pirmo tāpēc, ka pēc vēl pāris (2) gadiem varētu meiteni. Tad puika būtu lielais brālis un aizstāvētu mazo māsu. Tas būtu forši. Taču.. ja tomēr būs meitene, tad arī laime. Meitenes ir forši pucēt un kopā pucēties.
Ja būs puika, tad viņu sauks Ernests. Ja būs meitene, nav ne jausmas.