Journal   Friends   Calendar   User Info   Memories
 

marija_jekabs' Journal

22nd May, 2013. 9:20 am. ***

Labrīt!

Godīgi sakot, ik pa laikam aizmirstu, ka esmu stāvoklī. Tā ir tik savāda sajūta. Tā īsti nav sajūta. Tā ir apziņa.
Ja man neaugtu vēders, nebūtu nelabi ik pa laikam, neraudātu par katru sīkumu un.. man derētu drēbes, nebūtu nogurusi un neaizelstos pat vnk guļot, tad.. būtu kā lielākajai daļai grūtnieču un es neticētu, ka esmu stāvoklī. Bet! Tā kā es ar vīru esam redzējuši Tv ekrānā mūsu bērna sirdi, dzirdējuši to un redzējuši arī tās līkni.. šaubu nav, manī kāds ir iemitinājies un normāli barojas. Es gribu ēst, es ēdu bieži. Mana anoreksija to nesaprot un diez vai tuvāko gadu arī sapratīs. Es ēdu daudz. Un es kūstu no dārzeņiem un augļiem, kartupeļiem un ūdens. Lai cik dīviani tas arī neliktos, jo vairums sieviešu gribas dažādus mēslus, maķīšus utt.
Un es gribu puiku. Puiku kā pirmo tāpēc, ka pēc vēl pāris (2) gadiem varētu meiteni. Tad puika būtu lielais brālis un aizstāvētu mazo māsu. Tas būtu forši. Taču.. ja tomēr būs meitene, tad arī laime. Meitenes ir forši pucēt un kopā pucēties.
Ja būs puika, tad viņu sauks Ernests. Ja būs meitene, nav ne jausmas.

Read 2 Notes -Make Notes

22nd May, 2013. 10:57 am. smieklīgi, atkal, bet fakts

Atkal man par kaut ko jāsmejas. Bet, redzi, esmu veltījusi 5 gadus kādas profesijas apgūšanai. Nu, jā.. diemžēl bijis tā, ka neesmu varējusi diži rast laiku un vēlēšanos tajā visā iedziļināties, kas iespējams ir tāpēc,ka neesmu spējusi to visu tā īsti sajēgt. Ne jau tāpēc, ka man trūktu zināšanas vai spējas to teorētiski sajēgt, vai nebūtu praktisko iemaņu. Ir kāda nianse, ko mācību spēki smagi neizprot un viņiem diez vai tas interesē. Respektīvi. ir profesijas, kuras nav iespējams līdz galam saprast un veikt izcili/ pietiekami profesionāli, ja Tu neesi bijis "otrpus kamerai". Un 'viena no šīm profesijām ir mana profesija- vecmāte.
Šogad, liekot eksāmenu, es beidzot sāku saprast, par ko es īsti runāju un lieku eksāmenu. Esot stāvoklī šī teorijas puzle piepeši sāk lipināties kopā un es sāku saprast, atcerēties un sajēgt leitas, par kurām es tā arī nevarēju tikt skaidrībā.. ko es sapratu tikai tagad.
Kā arī nu es saprotu ik vienas grūtas sievietes prieku un individuālisko sajūtu un vēlēšanos saņemt individuālu, personisko aprūpi un rūpes. Vēlēšanos par visām varītēm atkal un atkal pārliecināties par to, vai ar augli, embriju, bērnu viss ir kārtībā. Nu es sāku saprast, ka neskaitāmās pārbaudes nav vien medicīna spersonāla atskaitēm nepieciešamās formalitātes. It sevišķi grūtneicības sākumā, ik viena pārbaude ir atkal un atkal pārliecināšanās, ka tik tiešām- " Tas notiek ar mani!!". '
Redzi, šis būs mans pirmais bērniņš. Un es neiznu, ko tas nozīmē. Es zinu tikai to, ka vienmēr esmu par to runājusi un gaidījusi, kad nu tas notiks un kā nu tas būs un kāda es būšu. Bet patiesībā jau tās vnk ir bijušas runas, jo man nav bijis zināms, nedz kā tas ir, nedz kā tas būs un kā tam būtu jābūt tieši manā gadījumā. Bet es zinu vienu- tas ir kolosāli! Doma vien, ka manī kāds aug un pēc tam piedzims. Un vai piedzims dabiskā veidā vai tomēr ar ķeizaru?


Kā arī, redzi.. esmu piedalījusies daudzās dzemdībās. Precīzu skaitu nevaru nosaukt, taču atceros šīs sajūtas, kādas pārņēmušas mani ikreiz, kad esmu palīdzējusi kādam nākt šajā pasaulē. Ik reizi esmu lējusi laimes asaras par svešiem bērniem un viņu pirmajiem elpas vilcieniem, mammas laimi un to, kas mistiski apņem šo mammu un bērniņu brīdī, kad viņa ierauga savu bērnu un sajūt sev uz krūtīm. To nevar aprakstīt vārdos. Un es vienmēr esmu gribējusi piedzīvot šo sajūtu. Lai arī cik ilgi es būtu mocījusies dzemdībās, lai arī cik sāpīgi tas būtu, es gribu šo sajūtu, es gribu redzēr un dzirdēt viņa pirmo elpas vilcienu un sajust viņu uz savām krūtīm. Es noteikti raudāšu. e sjau tagad raudu to iedomājoties. Un ar nepacietību un laimi es gaidu to dienu, kad beidzot ieraudzīšu viņa pufīgo sejiņu un spico deguntiņu. Es nepsēju iedomāties, kāds varētu izskatīties mans un vīra bērns. Tas ir neparedzami, taču es zinu, ka viņš būs vēl skaistāks un brīnišķīgāks nekā es jebkad spētu iedomāties. Un tā mammas sajūta. Es to gribu kā skābekli, lai arī es to pat nespēju iedomāties.

zinot sava vīra švakos nervus, biju pilnīgi pārliecināta par to, ka viņš nevien nespētu piedlaīties dzemdībās, nedz arī to gribētu. Taču vakar, kad es viņam jautāju nolieguma formā, vai viņš to darīs.. es biju tik patīkam ipaŗsteigta, ka momentā sāku stāstīt, ko viņam daŗit dzemdību laikā, lai viņš netraumētu savu psihi un pēc dzemdībām vēl gribētu ar mani mīlēties. Un tas mani kaut kā patīkami satrauca, jo.. es jau morāli biju sevī sākusi gatavoties tam, ka man vienai būs tam visam jāiet cauri. Bet es zinu arī to, ka, ja vīrs piedalīsies šajās dzemdībās, viņš iemīlēsies mūsu bērniņā vēl vairāk nekā viņš spētu. Un mans vīrs tā jau ir spēcīgs milētājs. Viņš mīl visus un visu, nešķirojot. Dzīvniekus, bērnus, lietas un darbības.

Un tad vēl ir nianses, ko es sāku iegaumēt, saprast un atcerēties. Kaut gan grūtniecības simptomi man liedz spēt koncentrēties ilgstoši pat uz tekstu, ko es runāju. Runas vidū es aizmirstu, ko runāju un zaudēju pavedienus. Esmu izklaidīga un aizmāršīga, vaļīga.

Ok, es atkal kkur apmaldījos savās domās.

Make Notes

22nd May, 2013. 1:38 pm.

Strādāju šeit 1 gadu.
Aizgāju uz ēdnīcu, lai papusdienotu. Pārdevēja jautāja, vai esmu darbiniece. Atbildēju apstiprinoši. Tad lūdza identifikācijas karti. Man tādas nav. Teica, lai es tādu iegādājos, jo darbiniekiem ir atlaides.

Bija jāpaēd gadu.

Make Notes

Back A Day - Forward A Day