Lasu grāmatu par iepriekšiepriekšējo gadsimtu. Par vēstulēm, kuras ceļo mēnešiem ilgiem. Par pārvietošanos starp pilsētām, kas ilgst vairākas dienas. Par vietām, uz kurām var aiziet tikai kājām.
Par grāmatu veikalu, kurā pārdevēji pārsvarā lasa grāmatas. Par cilvēkiem, kas vientuļi dzīvo nomaļā muižā. Par rokrakstā rakstītām grāmatām.
Un man atkal ir divi pretēji viedokļi par šodienas ātrumu.

Galvas iekšā es jau esmu tik daudz uzrakstījusi. Par hepinesu, par nehepinesu, par riteni, par aizmugures sarunām, par ikdienas kaitinājumiem, sāpīti un vecumu.
Tikai rokas nekādi netiek līdz burtiem.

Gandrīz visām draudzenēm šobrīd ir dažāda izmēra drusku staigājoši un vēl nestaigājoši minibeibiji.
A manam beibijam 18 un autovadītāja apliecība.
Patīk.

Aukstā zupa. Joprojām nav skaidrs, kā to var ēst. Nepatīkama izskata, garšas, smakas, konsistences biezšķidrumu.
Vai aukstā zupa pieejama visur pasaulē?

Teiciena spiest uz jūtām vizualizācija dara sāpes iekšējām acīm un skaņa ārējām ausīm.
Prāts sāpīgā izbrīnā novēršas no teicēja.

Ejam romantiski nopļaut zāli?

Mans saldējums ir dzintara siers ar valriekstiem.

Neizskaidrojama un skaidrotnegribama nepatika pret zīmējumiem kafijā. Visiem. Sirsniņām, eglītēm, svītriņām.

Dāvanu papīrs jau praktiski uzreiz ir atkritums.

A, vot, sūds uzpeldēja tik negaidīts, ka nevar saprast, vai turēt roku virsū, lai nelien virs ūdens, vai izlikties neredzam.
Brīdī, kad beidzot jādodas apraudzīt pirmā līmeņa drauga beibijs, uzticamais un pārbaudītais pirmā līmeņa draugs palaiž sūdu brīvībā.
Jau sen esam vienojušies, ka nekādas dāvanas nedāvinām un naudas tādām lietām netērējam, bet te pēkšņi pasūtījums - beibijam nepieciešamas šādas dāvanas.
Akdieesvelnsvāverejesus, pirmkārt, man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tāda lieta beibijam vajadzīga, otrkārt, nav ne jausmas, kur atrodas tādi veikali, kur pasūtījums dabūjams, treškārt, nav ne laika, ne prieka skraidīt pa nesaprotamiem veikaliem, meklējot nesaprotamu lietu.
Esmu 100%+sūds pret pasūtītām dāvanām un jautājumu: ko tev uzdāvināt? jebkurā gadījumā. Nu, sūdā, nevajag taču nekādu dāvanu, ja nezina, ko dāvināt.
A negribas iet raudzībās ar tādu rūgtumiņu. Gribas tomēr prieciņu.
Un pirms pasūtījuma jau mazs pārsteiguma nieciņš jau beibijam bija iegādāts.
Kā sūda apsēsts gļēvulis pateicu, ka norādītajā dienā un laikā tomēr ciemos netieku.
Un vēl drusku pabimbāju.
Vairāk pabimbāju par to, ka pie pasūtījuma vēstulē bija pierakstīts, ka pasūtītās lietas beibijam jau sen vajadzīgas, bet nav laika skraidīt pa veikaliem un meklēt.
Bet bezmazubērnucilvēkiem gan vienmēr ir laiks skraidīt jebkur. Jo ko tad viņiem darīt ar savu garlaicīgo bezmazubērnu dzīvi.

Laikam jānāk atpakaļ.

Es tagad dzīvoju tādos kā laukos.

Viss ir savādāk. Spiest IETEIKT.

Pieteicu streiku kartupeļiem un pusstreiku pienam.

Es sapnī redzēju, ka istabā dzīvoja serpiente, kuru mums vajadzēja uzmanīt. Lai neizlien no grāmatplaukta.
Tad mani apkampa/apskāva/sahagoja bērna basketbola treneris un jautāja, vai drīkst nobučot.

Jocīgās ģimenes jocīgā satikšanās: pirmstikšanās aprunāšana, kaitinājumu paredzēšana, pirmslaika sacepšanās par vēl nenotikušiem kaitinājumiem, pēdējā brīža pārdomāšanas apsvēršana vai izlikšanās par slimu, zīmīgu skatienu raidījumi tikšanās laikā, acu pārbolīšana, krupju vārdu rīšana, nevarēšana iztikt vienam bez otra un smiešanās. Daudz daudz smieklu starp sakaitinātiem skatieniem.

Skatos veikalā modernās bērnu (lielu bērnu, bet man riebjas vārds pusaudžu, kā arī tīņu) grāmatas un nesaprotu, kāpēc visas ir tik nenormāli fantastiskas, briesmoņpilnas, nežēlīgas? Bērna jau sen izlasītais Harijs Poters ir salīdzinoši jauks un nefantastisks.

Šausmīgi sāpēja galva. Iedzēru zāles un aizmigu. Sapņoju, ka man reibst galva tā, ka nevar nostāvēt, un ka turos pie istabas sienām. Un saku mammai, ka tas nav no alkohola, jo viņa taču zina, ka es izdzēru tikai puspudeli vīna. Mamma teica, ka mēs pie zupas esam dzēruši vēl kaut ko. Bet es tikai reibu un turējos pie sienām. Pēc divām stundām pamodos bez galvas sāpēm.
Dzeru Martini Asti, spēlējam wii ar trušiem. Pēc wii man vienmēr sāp rokas.

Cik seriāla "Bīstamās Mājsaimnieces" sezonas ir rādītas TV3? 5?

Es vakar ieslēdzu vīru dzīvoklī. Nejauši, protams. Un paņēmu līdzi visus atslēgu komplektus. Nejauši, protams. Līdz vakardienai es biju pārliecināta, ka ar mani tā nekad negadās. Nekad nejauši, protams.
Vakar noskrēju ierastos 2.8 darbs-māja kilometrus dubultā, lai izslēgtu vīru no dzīvokļa.



Tāpēc ka 35 tuvojas. Un vīrs vispār ir tāds dīvains vārds.

Bet ir otra galējība - drosmīgi ar draugiem un visiem. Mana brāļa draudzene, piemēram, drosmīgi metas māt ar rokām un ķeras ap kaklu jebkuram kāda mūsu radiniekam paziņam, ja kaut reizi dzīvē ir bijusi vienā telpā ar viņu. Vai laukumā. Pēc čau vēsi uzdodama visus tizli jautājamos un tizli atbildamos jautājumus, neuztraukdamās par to, ka mēs visi, ieskaitot upuri, jūtamies nedaudz neērti.

Vienā dienā, man liekas, es redzēju uz ielas draugu, ar kuru agrāk draudzējāmies vairāk un kura vārds un seja ir manu draugu rindā datorā, bet nobaidījos pasveicināt, jo nobaidījos, ka varbūt viņš nav tas.
Un vienā dienā redzēju citu draugu, kurš uz mani paskatījās, bet nesveicināja, un es nobijos, ka esmu kļuvusi nesveicināma. Jo pirms nedēļas biju redzējusi vēl vienu draugu, kurš arī nesveicināja.
Esmu slinks un bailīgs draugs.
Pat arī radinieks tāds, jo redzēju uz ielas brālēnu, kuru sveicināt mani atturēja doma pa visu galvu: ko teikt pēc čau.

Tas man skanēja galvā, kad mazgājos dušā: vārdi no manis nāk kā salds vēmiens.

Ļoti laba istabas un āra temperatūra ir +20C.
Man sen ziema nebija izraisījusi emocijas, tagad patīk, tikai vairāk vajadzētu vēdināt telpas.


Un vairāk saņemties iet ārā.

Kur nopirkt pidžamu?

Un vēl man nepatīk, ja par dāvinātām lietām saka atpakaļ: jūsu puķe, jūsu glāzes. Pat ja ir pagājuši vairāki gadi, kopš to dāvanu dāvinājām.
Bet joprojām jājūtas atbildīgiem un uztrauktiem, ja piektajā gadā puķi apgrauž bebrs. Vai saplīst glāze.

Lielāko daļu nodzīvotā laika man savi vecāki nav īsti patikuši, bieži pat ļoti nepatikuši, bet, kopš manas dusmas un nepatika ir vērsusies pret otriem vecākiem, kuri sākotnēji likās visai jauki, patīkami un patīkami, man savi vecāki patiešām ir iepatikušies. Ne tik ļoti, lai mēs kļūtu īsti draugi un aiz muguras viens otru kārtīgi neaprunātu, bet pietiekami, lai satikšanos negaidītu ar nepatiku, bet pat ar samērā normāla izmēra prieku.
Krusteniska aprunāšana ir viena no mūsu ģimenes attiecību pamatsastāvdaļām.

Mani moka dusmas un karsts bezgaiss. Pirmais saistīts ar radiniekiem, otrais ar darbu.

Mani mulsina, ka advente tiek saukta par adventu - gan sieviešu, gan vīriešu dzimtē. Adventa. Advents.
Pēc būtības jau vārds man dziļi vienaldzīgs, tikai gramatisks apmulsums.

Jebkurš tačskrīns man atgādina gliemeža vēdera glaudīšanu.

Laimes sajūtas radīšanai saēdos adžiku. Drusku jau radās.

Es esmu tik dusmīga, ka esmu dusmīga par to, ka darba dusmas nāk iekšā mājā.

Man tagad nepatīk. Un man nepatīk nepatikt, kad iemesls ir darbs. Darbs man patīk, bet nepatīk, ka darbā jādarbojas ar nepatīkamajiem un patīkami jāsmaida nepatīkamajiem, kuri ir īpaši nepatīkami un jāsaka jā. Nepatiku dara tikai īpaši nepatīkamie, parastie nepatīkamie saņem smaidu un iekšēju lamu vārdu. Īpaši nepatīkamie atstāj gļotas uz darba smaida.

Man garlaicīgi nepatika starorīga. Drusku patika, daudz nepatika.