Par Raudsepu un Dilanu
Šorīt lasīju žurnālu "Ir", kur Pauls Raudseps savā slejā bija nolēmis pievērsties literatūrai un apskatīt Boba Dilana "Nobela" balvas saņemšanu. Man nav žēl, lai viņam tiek. Ne Raudsepam, bet Dilanam. Raudsepam es silti ieteiktu par literatūru vairs nerakstīt. Sevišķi manu harmonisko kafijas baudīšanu kā darvas piles izčakarēja šie divi teikumi: "Tā ir atsājusi neizdzēšamu ietekmi uz tūkstošiem citu rakstnieku un dzejnieku. Pats svarīgākais, viņa vārdi atkal un atkal izceļ klausītāju no ikdienas un aiznes viņu iztēles pasaulē, kura šķiet dziļāka, piesātinātāka par taustāmo dzīvi, un kuras radīšana ir jebkuras patiesas literatūras īstais mērķis."

Pirmkārt, kāpēc ir jāraksta tik banāls sūds. Otrkārt, es gribētu, lai Raudseps nosauc vismaz dažus simtus rakstnieku, kurus Dilans ir vērā ņemami ietekmējis. Šajā sakarā starp mani un JJ izcēlās neliela viedokļu sadursme. Sākumā mēs uzsākām strīdu par to, vai "Nobela" balvu drīzāk būtu jāpiešķir Hemingvejam vai Rainim. Superstāram vai neatzītam, bet, saprotams, ģeniālam sērdieniem pasaules literatūras kontekstā. Te gan gudri netikām, jo vikipēdija apliecina, ka "Nobela" prēmijas piešķir gan hemingvejiem, gan raiņiem. Es jau teicu, man nav žēl, ka Dilanam tā balva. Tomēr, lai piešķiltu diskusijai uguni, lūdzu JJ, kurš bija uzņēmies Dilana aizstāvja lomu, Raudsepa vietā nosaukt vismaz pārīti rakstnieku, kuru daiļradi viņš ietekmējis. "Keruaks," teica JJ. Es ātri sagūglēju, ka Keruaks miris 1969. gadā, kad Bobs Dilans droši vien vēl nebija atklājis mutes harmonikas. Kāda tur ietekme! JJ saguma, bužināja matus, saspringti domāja, bet pie atbildes tā arī nenonāca.

The answer, my friend, is blowin' in the wind. The answer is blowin' in the wind.