Mincis

Vērojot cilvēkus un viņu navigāciju vidē un laikā, jāsecina, ka šajai sugai inteliģences pazīmes defaultajā operēšanas režīmā īsti nepiemīt. Plūsmu diktē bara psiholoģija, nevis situācijas analīze un labākā uzvedības modeļa izvēle sekmīgākai navigācijai situācijās. Šiem ir drīzāk inteliģences potenciāls - resurss, kuru attīstīt vai nolikt maliņā kā labsajūtai kaitīgu lietu. Resurss, kuru bieži cilvēki vienkārši nelieto. Ilga sēdēšana vienā un tajā pašā darbavietā arī rada stagnēšanu, nevis pilnveidošanos, intelekta attīstību...

Diez vai ir inteliģenti taisīt sastrēgumu uz līdzenas vietas pie vilciena - sugai trūkst elementāra prasme dot otram ceļu - iespēju atbrīvot telpu, lai to rastu sev. Nenotiek domāšana nākotnē pat 10s attālumā, notiek individuālisma kačāšana, kas noved pie sastrēguma. Tie, kas pirmie sakāpj vilcienos, kamēr masa vēl no tā plūst ārā - izrāda zemāku inteliģenci par gliemezi. Tieši šādu staigājošu ērmu dēļ neērtības ir visiem. Kur te inteliģence? Aitu bars bez gana un bars blēj pēc gana. "Ceļu rādīs Vadonis!", noteica aita un akli plūda uz aizas pusi.

Diez vai Microslop rīkojās intelektuāli ar visu savu Windows 10 kā "pēdējo Windows OS"
Diez vai rīkojās inteliģenti, uzspiežot visiem vēl zemākas kvalitātes "intelektu" - mākslīgo un savus kontus, kurus neviens domājošs indivīds negrib. Diez vai rīkojās intelektuāli, novirzot savas OS (Windows 11 un 12) veidošanas slodzi mākslīgajam intelektam, kā rezultātā Windows 11 ir vienkārši VISSLIKTĀKĀ modernā Microsoft OS. Objektīvi un visos parametros. Šobrīd viss tas kāršu namiņš ļogās un šķobās, par to cīnās absolūtais vairākums datoru lietotāju. Esmu pat ministrijām devis signālus no savas puses, jo ērmi ir no MS atkarīgi - viss pārvaldes aparāts uzsēdināts uz šīs pretīgās narkotikas, iestādes tik spiež tev dozēt ancient Outlook, Zoom, Skype, Office un pārējās MS miskastes failus.
IZM, satādot izglītības programmas pieaugušajiem, joprojām ignorē, ka eksistē citas - nu jau labākas Operētājsistēmas, kas no lietotāja vispār naudu neprasa, kas negrib veco kompi tev atņemt tikai tāpēc, ka tajos nav jaunākie invazīvie mikročipi. Kas nerada e-waste prikola (neētiska biznesa) pēc, bet sniedz iespēju veco dzelzi lietot vēl dekādi, nevis izmest misenē, jo Microslop tas neienes piķi. ( ... tālāk ... )

un nopirku divus mango. liekas jau mīksti, bet vai tā varētu būt?

viena druška brauca uz ēģipti, un tur taksists viņu apdāvināja ar mango. un viņa tos mango atveda uz mājām, un divus arī man - riktīgus milzeņus! un kopš tā brīža man nenormāli garšo mango. vot, sēžu tagad un gribu mango. čorts. it kā vēl ir laiks aizskriet līdz veikalam. bet tas jau pirmajā dienā laikam tāpat nav ēdams. vismaz tie, kas maximā. bāc. a moš aizbraukt? eh, labi, apēdīšu banānu.

Redzēt šos dzīvajā Arēnā Rīga bija baisi labi!
Prieks arī mājās klausīties - klusām to noteikti nevar paveikt. Bass mājās rībina drēbes. Arēnā - miesu svešie bāleliņi un māsiņa rībināja!

https://www.youtube.com/watch?v=h1BsKIP4uYM

Kamēr uzvelku džemperi, tikmēr Rūsiņš no šķīvja nopizģījis KARTUPELI, bet Mayu - vistas stilbiņu. Ērmi mazie bļa!
Rūsiņ - tev arī vistiņu bija jāgopī, insults tu tāds! :D

Mana Rīga - tik maziņa, ka knapi savācu 10k soļus, ikdienā staigājot 30min vienā virzienā uz vilcienu. Tik maziņa, ka, aizvelkoties no Grīziņkalna līdz Andrejostai pēc attīstītajām filmiņām, nemaz 20k soļus nenoiesi un laika ziņā arī tikai pusstundu+ prasa pa sniegu putrām... Kā lai sasniedz ieteiktos 20k soļus dienā?

Rīga ir maziņa.
Bet tajā ir tik daudz auto. Kurp viņi visi brauc ar mazajā pilsētā knapi uzsilušajiem motoriem? Vai atmaksājas ekonomiski un nemateriāli - veselībā?
Auto samazina pasauli, bet lokāli to palielina, kad esi ārpus tā, jo viss pēkšņi šķiet baisi tāls un ziemas - bargākas.

Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.

Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!

Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...

Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!

Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.

Agrā otrdienas rītā Daugavpils novērojumu stacijā, kas atrodas pilsētas austrumos pie Ruģeļu ūdenskrātuves, sals sasniedzis 32 grādus, kas ir lielākais aukstums šorīt Eiropā un jauns 17. februāra rekords Latvijā.
Saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) datiem iepriekšējā zemākā gaisa temperatūra, kas valsts teritorijā reģistrēta 17. februārī, bija -30,5 grādi 1979. gadā Mērsragā.

Pēdējā laika kolosālākais muzikālais atradums, otras tādas skaņas nezinu!
Tieši tas, ko ārsts izrakstīja pret šiem skādētajiem laikiem! Brīnos līdzi tautai komentāros - kā tas nākas, ka HENGE no YT dzīlēm izpeld tā pēkšņi un tagad, ņemot vērā samēro vērā ņemamo pastāvēšanas laiku, mūzikas oriģinalitāti, pozitīvismu, kvalitāti, 50-60 Space Sc-Fi tematiku psihedēliskā roka, elektronikas, nenopietnās mūzikas (u.c. žanru) skaņā ar skatu stāstā uz cilvēku no 3. puses?

Kas lēni nāk, tas labi nāk? Viena HIMNA pēc otras!
https://youtube.com/playlist?list=PL0zWO--2rNdcAqj_1wPhdW1fjg-EXiczo

Skolēni gatavojas Pogu vakaram. Visādi priekšnesumi ar humoru un dažiem pat ļoti labi sanāk!
Visa cita starpā skolā esmu skaņotājs. Skolā lieli 4x subīši (2 uz kanālu) un Line-Array 2x vidējo skaļruņu stabi. Tvīteru gan nav un manai ausij pietrūkst, lai proper izteiktu augšu daili... Jāierosina uzlikt!

Ielīdu skaļruņu kontroliera iestatījumos un apakšas bija limitētas līdz 60Hz. Es tāds: hehe. Pazemināju grīdu līdz 20Hz, lai jau vingro puikas kārtīgi, ja jau te tādi kārtīgi.

Tagad, kad skolēnu priekšnesumos skan basā balstīta mūzika, rībina proper!


Fun fact: blakustelpa ir bibliotēka...

Aizvakar draugs no plaukta izvilka nejaušu plati. Tā izrādījās šī, bet izvilka to viņš tāpēc, ka pārlasījās: Satanic-X viņam šķita.

Uzlieku plati, sāk skanēt superīgā I'm With Stupid. Atceros par klipiņu, uzlieku draugam klipiņu.
Iekārta tā pati, skaļruņi tie paši. Atšķirības - YouTube dod 27 gadus vecu saspiestu digitālo skaņas signālu, bet plate - 27 gadus vecu nesaspiestu analogo signālu - plate dzied, kamēr klips asiņainām ausīm vārtās pa sagraizīta metāla un sasista stikla lauskām. Kropla skaņa, distorcija augšgalā diezgan pretīga. Digitālās mūzikas pārākums praktiskajā pielietojumā bieži ir 1) bulšits un 2) neizpildīts solījums, kā arī 3) bizness: klipam nav jāskan lieliski, saskaņā ar dabā novērojamo studijas uzvedību.
Klipiņš skan ekstrēmi sūdīgi. Vienkārši kaka. Tas tagad ir baudāms vien tad, ja to palaiž reizē ar plati, ko es ar savu Yamaha resīveri principā varu arī izdarīt, ignorējot sinhronizācijas nobīdes : D

https://www.youtube.com/watch?v=nqiVvOXotyw

Neko, absolūti neko labu nevaru secināt par sabiedrību, ja vilcienā redzu 1. slimnīcas reklāmu, kura cīņai ar lieko svaru piedāvā ķirurģiski izgriezt daļu vesela, pilnībā funkcionējoša orgāna - kuņģi. Ceru, ka tomēr netuvojamies asv deģenerātismam, bet esmu spiests secināt, ka tuvojamies un man sirdī iezogas naids pret šo visu. Deģīšu tauta rada sev deģīšus visapkārt: soft power, dominējošā "kultūra".

Otstojs 3000000:
1) Leģitīmas operācijas leģitīmām saslimšanām neredzu reklāmās. Tas ir instruments, kuru pielieto kā pēdējo un pēc absolūtas nepieciešamības. Ķirurģiskā iejaukšanās nav sūdu bīdīt pa izlietni. Bet te es redzu, ka piedāvā svara problēmu "risināt" ar skalpeli. Koa? Slimi esat?
2) Ja vien tev ar vielmaiņu un hormonālo signalēšanu viss OK, tad tev vajag disciplīnu un aktivitāti, samazināt kaloriju skaitu diētā, strādāt ar sevi, nevis piekopt to pašu neveselīgo dzīvesveidu un graizīt tik kuņģi ik pa gadiem padsmit, jo tas maita tak atkal adaptēsies! Graizi tik kuņģi, bet turpini slimot ar visu pārējo resnajo komplektu, nevis risini visu holistiski ar sportu, ar izmaiņām diētā un uzvedībā?

Kur šāds ceļš ved? Kurā vietā tas ir risinājums? Kāpēc resnumu grib risināt ar ķirurģiju? Kas tā par paradigmu vispār?
Pisināt cilvēku ir bizness, ne? Šī, lūk, ir patiesa šausmene.

šodien pirmoreiz dzīvē apmeklēju narkologu (darbam nepieciešams)
man agrāk likās, ka narkologs pats ir kaut kāds narkomāns
bet nē, tāds solīds kungs ap gadiem 50
teicams uzvalka ansamblis
nezkāpēc manī tas izraisīja vēl lielākas aizdomas

Diezgan baisa privilēģija ir klausīties Fear Factory albumu Obsolete šādā sniegumā, kādu dod plate. Vienkārši čau!