Atkal nepareizie akcenti. Sievietes, kuras neprot cept kotletes, dzīvo nožēlojamāku dzīvi! Nav viņām nez vīrieša, nedz draudzeņu un tas ir arī saprotams! /uzvaroši/ ;)))
Kas attiecas uz skrinoto komentu - tur nebija apgalvojuma, ka man/mums nav draudzeņu. Un ar sevis mīlestību tam ar nekāda sakara. Mok pamēģini paskatīties no citas puses: jebkura sieviete ir spējīga draudzēties ar sievieti, bet tikai retā spēj draudzēties ar vīrieti.
raugi, tur jau tā lieta, ka pievilināt vīrišķi ir daudz, daudz vieglāk, nekā līdz galam īsti, bez konkurences un savstarpējas rīvēšanās draudzēties ar otru sievieti. Un ar sevis mīlēšanu tam ir vistiešākais sakars.
Draugus nepievilina. Nejauc ar mīļākajiem. Nezinu kā izpaužas konkurence starp draudzenēm. Nav gadījies saskarties. Man ir draudzenes - ļoti dažādas savā būtībā. Tomēr tad kad ir slikti, vai gribas vienkārši kompāniju - es vairāk uzticos vīrietim.
Likumsakarīgs būtu jautājums - kas gan īsti Tev neļauj uzticēties sievietēm? Vai - kādā veidā Tu provocē Tavā apkārtnē esošo sieviešu zemo uzticamības pakāpi?
Atkal divas iespējas - vai nu Tu neapzināti meklē draudzību ar tieši ar tādām sievietēm, kuras ir dumjākas, neiejūtīgākas un vājākas nekā Tev pazīstamie vīrieši, vai arī kaut kas Tavā uzvedībā liedz Tavām draudzenēm būt tikpat atbalstošām un uzticamām kā draugiem vīriešiem.
Hm. Man ir līdzīgi kā vacatio. Iemesls varētu būt tajā, ka es neredzu iemeslu meklēt draudzeni, kas raksturā, attieksmē un domāšanā līdzinātos vīrietim, ja jau ir vīrieši ;) Sievietēm ir cita loma manā dzīvē un, ja to var saukt par draudzību, tad tā ir pavisam cita tipa draudzība nekā tā, kas man mēdz izveidoties ar vīriešiem. Sievietes mani fascinē, interesē, apbur un aizrauj. Vīriešiem es varu uzticēties, ar viņiem var runāt un jokoties, viņus nav tik ļoti jābaidās nejauši apvainot un viņi nebaidās apvainot mani.
Vārdu sakot, es gan apjaušu tava sākotnējā apgalvojuma iekšējo loģiku, bet man nešķiet, ka tā strādā visos gadījumos.
Jā, protams, ir arī ārkārtīgi netipiski gadījumi.:)
Redz, mana pamatdoma bija tāda, ka mūsu attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem atspoguļo mūsu attieksmi pret dažādiem savas personības aspektiem. Un - vismaz vairumā gadījumu - konstanta nespēja saprasties ar sava dzimuma cilvēkiem norāda uz nespēju ar mīlestību pieņemt pašam vai pašai savu dzimumu. Kas, manuprāt, ir dziļāks un sarežģitāks iekšējais konflikts, turklāt arī ikdienas dzīvē var atspēlēties nejaukāk.
Jā, apmēram tā es arī to uztvēru. Bet es drīzāk pieļauju, ka man ir problēmas nevis ar sevi-tādu-kāda-esmu, bet ar savu piederību plus mīnus "tipisko sieviešu" uzvedības/domāšanas/utt modelim. Un ka sievietēs es meklēju to, kas man pašai pietrūkst, to, kamdēļ, manuprāt, Vīrieši mīl Sievietes.
Tad sanāk, ka Tu dzīvo drīzāk vīrietim raksturīgu dzīvi sievietes ķermenī. Varētu but diezgan sarežģīti. Bet, ja Tev tas izdodas ar prieku un patikšanu - kāpēc gan ne?:)
Nu kā to ņem. Godīgi sakot, man allaž ir bijis drusku žēl tos nabaga vīriešus, kas ir ir kopā ar sievietēm, kas man patīk. Tā ka varbūt es esmu better off ;)
Ei, tās tomēr ir manas draudzenes :) Tāpēc šitais koments varētu būt pēdējais.
Bet likt uz viņām visu savas sirc banku es negribētu. Pārāk riskanti, svārstīgi un neprognozējami. Abet dzīvot ar viņām mierīgi un mietpilsoniski - what a waste of material, ilgi tas droši vien neturpinātos. Kaut kā tā. Bet varbūt es kļūdos, nekad neesmu bijusi attiecībās ar šādu meiteni.
Tad jau labi, ka Tev ir labi.:) Kaut arī es nepārstāšu uzskatīt, ka spēja pieņemt sava dzimuma cilvēkus ir vēl būtiskāka nekā spēja pieņemt pretējā dzimuma cilvēkus. Galu galā - katra sieviete ārpus Tevis pašas ir tikai tavas sievišķās identitātes atspulgs...
neaizmirsti, ka dažādiem cilvēkiem, to starpā arī sievietēm, ir dažādas vajadzības. kāpēc lai siviete, kurai nav nepieciešamības pēc specifiskās sieviešu komunikācijas, būtu nožēlējama?
Tas, droši vien, ir atkarīgs arī no tā, vai tām, kurām nav draudzeņu, ir vīrietis, un no tā, vai tām, kurām nav vīrieša, ir draudzenes. Jo pieļauju, ka tās, kurām nav draudzeņu un nav arī vīrieša, dzīvo aptuveni tikpat nožēlojamu dzīvi, kā tās, kurām nav vīrieša un nav arī draudzeņu.
Protams, jā - absolūti pašpietiekamai personībai vispār nav vajadzīgi citi dzīvi organismi savā apkārtnē. Es te par sabiedrības vairumu, kam tomēr saskarsmes vajadzība ir aktuāla.
Man gan būtu bail par tādu "absolūti pašpietiekamu personu" kļūt, bet nedomāju arī, ka spīd kaut teorētiski. Tas, ka apkārtējās sievietes (nu ja Tu domāji - visas apkārtējās) ir manas sievišķās identitātes atspulgs, man gan šķiet baltiem un lieliem dūrieniem izšūts pieņēmums. Man ir draudzenes un ir draugi, un, jāpiezīmē, katra dzimuma lomai ir savādākas funkcijas, kaut vai uztveres atšķirību dēļ. Un kas mani patiesi biedē sievietēs - fāze, kad tām iestājas daudz aprunātā "bābu domāšana":)
Raugi, ja mēs būtu enģeļi (vai kā citādi nosauktas imagināras būtnes bez jebkādiem trūkumiem) mūs nespētu kaitināt vai satraukt nekādas apkārtējo cilvēku īpašības. Satrauc tas, kas vai nu piemīt pašam/pašai vai arī tas, par ko ir saasinātas bailes, ka pašā tas varētu izpausties.
Jā, ir tāds pieņēmums, un ar šo īpaši aktīvi operē ezotēriķi, ja kas:) Bet nu jā, jā, sevi vienmēr jāpieskata, jo šķīsts vai pilnīgs nudien nav neviens:) "Bābu domāšanu" nespēju uztvert, jo jūtos diezgan bezpalīdzīga, kad sarunbiedram/ei pazūd kontakts ar realitāti, bet parādās sindroms - uzdevu tev jautājumu, pats/i atbildēju un tagad tev emocionāli paskaidrošu, kāpēc šī atbilde nebija pareiza. Vienlaikus nevaru teikt, ka tā nu ir ar visām sievietēm, nebūt ne. Tie drīzāk ir tādi izņēmumi.
Par tā saucamo ezotēriku neko daudz nezinu.:) Bet šī doma nav nedz mana, nedz arī diez ik svaiga, un ņemta tā ir no psiholoģijas mācību grāmatām. Tas, ka tev nepatīk "bābu domāšana" varētu nozīmēt, ka baidies pati būt vai citu acīs izskatīties vulgāra un iracionāla, turklāt uzskati, ka piederība sieviešu dzimumam šo risku pastiprina. Mazu bērnu iracionalitāte taču Tevi nekaitina, vai ne?:)
Es nesaku, ka doma ir svaiga, vnk ezotēriķi (labi, ne tikai vņi) ar to atvaira jebkādu nepatiku, kuru ļautiņš grib paust skaļi, tā sakot, ja tev kas nepatīk, neizrunājies un paturi dusmu sevī, pārskatot savas iespējamās kaites. Par pasīvi agresīvo uzvedību jau rakstīju agrāk, varbūt lasīji. Kāpēc te vulgaritāte pieminēta, neuztvēru, kaut gan jā, vulgārai izskatīties man patīkami nebūtu, jo dabisku kāri uz taml. rīcību nejūtu. Ja tā uzvestos, kaut kas nudie būtu nogājis greizi. Iracionāla esmu šākātā, tikai te jau runa ir par ko citu. Bailes, ja tās vispār var saukt par bailēm, drīzāk ir no tā, ka man svešiem paņēmieniem tieku pēkšņi izslēgta no sarunas, jo otrs runātājs runā valodā, kuru nesaprotu.
Laikam drusku neprecīzi izteicos. Es gribēju teikt, ka Tev - no šīs teorijas viedokļa - ir kāds vēlamais priekšstats par sevi, kas izslēdz (un tas ir tikai dabiski!) to, ko Tu sauc par bābiskumu. Tas, ka Tevi kaitina šāda apkārtējo uzvedība, varētu nozīmēt to, ka Tu baidies pati tā uzvesties. Vai arī baidies no sava vājuma, kas šādās situācijās parādās.
Neprecīzi izteicos arī es, jo tas, ko saucu par bābu uzvedību - pilnīgi neprognozējama pārslēgšanās no loģiska domu gājiena uz destruktīvu emocionalitāti brīžos, kad tas vismazāk gaidīts/vajadzīgs. Un - ne visām sievietēm, pasvītroju, tas piemīt, man pašai ir pāris burvīgas senas draudzenes, ar kurām ļoti labi spējam sazināties un gan sāls pudu kopā pie vajadzības apēst, gan dalīties priekā. Vienkārši šis novērotais sindroms mani dara uzmanīgu pret tām, kuras vēl tik ilgi/labi nepazīstu.
Es nesaprotu, kāpēc vispār kāda no šīm (bezdraudzeņu, bezvīriešu) dzīvēm ir nosauktas par "nožēlojamām". Kas, te ir kaut kāds kosmopolitēns? Kāda velna pēc jāiedala dzīves kaut kādos idiotiskos ar- un bez- rāmjos?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sakaujamies? :))
To es par minēto dzīves periodu, nevis par iespējamo kaušanos.;)
/uzvaroši/
;)))
Jā.
pat kotlešu viņām nav.:(
;)))
Analoģija, ja Tu tiešām nesaprati, bija mērķēta uz to, ka ir iespējams iztēloties kaut kā esoša trūkumu arī bez attiecīgās pieredzes.
Un ar sevis mīlestību tam ar nekāda sakara.
Mok pamēģini paskatīties no citas puses: jebkura sieviete ir spējīga draudzēties ar sievieti, bet tikai retā spēj draudzēties ar vīrieti.
;DDDDDD
Katram savs.
HA!
Un ar sevis mīlēšanu tam ir vistiešākais sakars.
Nezinu kā izpaužas konkurence starp draudzenēm. Nav gadījies saskarties. Man ir draudzenes - ļoti dažādas savā būtībā. Tomēr tad kad ir slikti, vai gribas vienkārši kompāniju - es vairāk uzticos vīrietim.
Sievietēm ir cita loma manā dzīvē un, ja to var saukt par draudzību, tad tā ir pavisam cita tipa draudzība nekā tā, kas man mēdz izveidoties ar vīriešiem. Sievietes mani fascinē, interesē, apbur un aizrauj. Vīriešiem es varu uzticēties, ar viņiem var runāt un jokoties, viņus nav tik ļoti jābaidās nejauši apvainot un viņi nebaidās apvainot mani.
Vārdu sakot, es gan apjaušu tava sākotnējā apgalvojuma iekšējo loģiku, bet man nešķiet, ka tā strādā visos gadījumos.
Redz, mana pamatdoma bija tāda, ka mūsu attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem atspoguļo mūsu attieksmi pret dažādiem savas personības aspektiem. Un - vismaz vairumā gadījumu - konstanta nespēja saprasties ar sava dzimuma cilvēkiem norāda uz nespēju ar mīlestību pieņemt pašam vai pašai savu dzimumu. Kas, manuprāt, ir dziļāks un sarežģitāks iekšējais konflikts, turklāt arī ikdienas dzīvē var atspēlēties nejaukāk.
Ja tur ir kāda atšķirība, protams.
Bet likt uz viņām visu savas sirc banku es negribētu. Pārāk riskanti, svārstīgi un neprognozējami. Abet dzīvot ar viņām mierīgi un mietpilsoniski - what a waste of material, ilgi tas droši vien neturpinātos. Kaut kā tā. Bet varbūt es kļūdos, nekad neesmu bijusi attiecībās ar šādu meiteni.
Kaut arī es nepārstāšu uzskatīt, ka spēja pieņemt sava dzimuma cilvēkus ir vēl būtiskāka nekā spēja pieņemt pretējā dzimuma cilvēkus.
Galu galā - katra sieviete ārpus Tevis pašas ir tikai tavas sievišķās identitātes atspulgs...
Vai esmu teikusi, ka man trūkst kaut kā no nosauktā?
Jo pieļauju, ka tās, kurām nav draudzeņu un nav arī vīrieša, dzīvo aptuveni tikpat nožēlojamu dzīvi, kā tās, kurām nav vīrieša un nav arī draudzeņu.
imo,
Re: imo,
Es te par sabiedrības vairumu, kam tomēr saskarsmes vajadzība ir aktuāla.
lai cik tas nebuutu jociigi,
Re: lai cik tas nebuutu jociigi,
Re: lai cik tas nebuutu jociigi,
Re: imo,
Tas, ka apkārtējās sievietes (nu ja Tu domāji - visas apkārtējās) ir manas sievišķās identitātes atspulgs, man gan šķiet baltiem un lieliem dūrieniem izšūts pieņēmums. Man ir draudzenes un ir draugi, un, jāpiezīmē, katra dzimuma lomai ir savādākas funkcijas, kaut vai uztveres atšķirību dēļ. Un kas mani patiesi biedē sievietēs - fāze, kad tām iestājas daudz aprunātā "bābu domāšana":)
Re: imo,
Re: imo,
"Bābu domāšanu" nespēju uztvert, jo jūtos diezgan bezpalīdzīga, kad sarunbiedram/ei pazūd kontakts ar realitāti, bet parādās sindroms - uzdevu tev jautājumu, pats/i atbildēju un tagad tev emocionāli paskaidrošu, kāpēc šī atbilde nebija pareiza. Vienlaikus nevaru teikt, ka tā nu ir ar visām sievietēm, nebūt ne. Tie drīzāk ir tādi izņēmumi.
Re: imo,
Tas, ka tev nepatīk "bābu domāšana" varētu nozīmēt, ka baidies pati būt vai citu acīs izskatīties vulgāra un iracionāla, turklāt uzskati, ka piederība sieviešu dzimumam šo risku pastiprina. Mazu bērnu iracionalitāte taču Tevi nekaitina, vai ne?:)
Re: imo,
Kāpēc te vulgaritāte pieminēta, neuztvēru, kaut gan jā, vulgārai izskatīties man patīkami nebūtu, jo dabisku kāri uz taml. rīcību nejūtu. Ja tā uzvestos, kaut kas nudie būtu nogājis greizi. Iracionāla esmu šākātā, tikai te jau runa ir par ko citu. Bailes, ja tās vispār var saukt par bailēm, drīzāk ir no tā, ka man svešiem paņēmieniem tieku pēkšņi izslēgta no sarunas, jo otrs runātājs runā valodā, kuru nesaprotu.
Re: imo,
Es gribēju teikt, ka Tev - no šīs teorijas viedokļa - ir kāds vēlamais priekšstats par sevi, kas izslēdz (un tas ir tikai dabiski!) to, ko Tu sauc par bābiskumu. Tas, ka Tevi kaitina šāda apkārtējo uzvedība, varētu nozīmēt to, ka Tu baidies pati tā uzvesties. Vai arī baidies no sava vājuma, kas šādās situācijās parādās.
Re: imo,
bet kaut kā ar tiem vīriešiem sanāk vairāk.
nožēlojami? tad jau labi, ka pati to nejūtu.
Ir jau labi, es dabūju, ko gribēju.