Kas attiecas uz skrinoto komentu - tur nebija apgalvojuma, ka man/mums nav draudzeņu. Un ar sevis mīlestību tam ar nekāda sakara. Mok pamēģini paskatīties no citas puses: jebkura sieviete ir spējīga draudzēties ar sievieti, bet tikai retā spēj draudzēties ar vīrieti.
raugi, tur jau tā lieta, ka pievilināt vīrišķi ir daudz, daudz vieglāk, nekā līdz galam īsti, bez konkurences un savstarpējas rīvēšanās draudzēties ar otru sievieti. Un ar sevis mīlēšanu tam ir vistiešākais sakars.
Draugus nepievilina. Nejauc ar mīļākajiem. Nezinu kā izpaužas konkurence starp draudzenēm. Nav gadījies saskarties. Man ir draudzenes - ļoti dažādas savā būtībā. Tomēr tad kad ir slikti, vai gribas vienkārši kompāniju - es vairāk uzticos vīrietim.
Likumsakarīgs būtu jautājums - kas gan īsti Tev neļauj uzticēties sievietēm? Vai - kādā veidā Tu provocē Tavā apkārtnē esošo sieviešu zemo uzticamības pakāpi?
Atkal divas iespējas - vai nu Tu neapzināti meklē draudzību ar tieši ar tādām sievietēm, kuras ir dumjākas, neiejūtīgākas un vājākas nekā Tev pazīstamie vīrieši, vai arī kaut kas Tavā uzvedībā liedz Tavām draudzenēm būt tikpat atbalstošām un uzticamām kā draugiem vīriešiem.
Hm. Man ir līdzīgi kā vacatio. Iemesls varētu būt tajā, ka es neredzu iemeslu meklēt draudzeni, kas raksturā, attieksmē un domāšanā līdzinātos vīrietim, ja jau ir vīrieši ;) Sievietēm ir cita loma manā dzīvē un, ja to var saukt par draudzību, tad tā ir pavisam cita tipa draudzība nekā tā, kas man mēdz izveidoties ar vīriešiem. Sievietes mani fascinē, interesē, apbur un aizrauj. Vīriešiem es varu uzticēties, ar viņiem var runāt un jokoties, viņus nav tik ļoti jābaidās nejauši apvainot un viņi nebaidās apvainot mani.
Vārdu sakot, es gan apjaušu tava sākotnējā apgalvojuma iekšējo loģiku, bet man nešķiet, ka tā strādā visos gadījumos.
Jā, protams, ir arī ārkārtīgi netipiski gadījumi.:)
Redz, mana pamatdoma bija tāda, ka mūsu attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem atspoguļo mūsu attieksmi pret dažādiem savas personības aspektiem. Un - vismaz vairumā gadījumu - konstanta nespēja saprasties ar sava dzimuma cilvēkiem norāda uz nespēju ar mīlestību pieņemt pašam vai pašai savu dzimumu. Kas, manuprāt, ir dziļāks un sarežģitāks iekšējais konflikts, turklāt arī ikdienas dzīvē var atspēlēties nejaukāk.
Jā, apmēram tā es arī to uztvēru. Bet es drīzāk pieļauju, ka man ir problēmas nevis ar sevi-tādu-kāda-esmu, bet ar savu piederību plus mīnus "tipisko sieviešu" uzvedības/domāšanas/utt modelim. Un ka sievietēs es meklēju to, kas man pašai pietrūkst, to, kamdēļ, manuprāt, Vīrieši mīl Sievietes.
Tad sanāk, ka Tu dzīvo drīzāk vīrietim raksturīgu dzīvi sievietes ķermenī. Varētu but diezgan sarežģīti. Bet, ja Tev tas izdodas ar prieku un patikšanu - kāpēc gan ne?:)
Nu kā to ņem. Godīgi sakot, man allaž ir bijis drusku žēl tos nabaga vīriešus, kas ir ir kopā ar sievietēm, kas man patīk. Tā ka varbūt es esmu better off ;)
Ei, tās tomēr ir manas draudzenes :) Tāpēc šitais koments varētu būt pēdējais.
Bet likt uz viņām visu savas sirc banku es negribētu. Pārāk riskanti, svārstīgi un neprognozējami. Abet dzīvot ar viņām mierīgi un mietpilsoniski - what a waste of material, ilgi tas droši vien neturpinātos. Kaut kā tā. Bet varbūt es kļūdos, nekad neesmu bijusi attiecībās ar šādu meiteni.
Tad jau labi, ka Tev ir labi.:) Kaut arī es nepārstāšu uzskatīt, ka spēja pieņemt sava dzimuma cilvēkus ir vēl būtiskāka nekā spēja pieņemt pretējā dzimuma cilvēkus. Galu galā - katra sieviete ārpus Tevis pašas ir tikai tavas sievišķās identitātes atspulgs...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un ar sevis mīlestību tam ar nekāda sakara.
Mok pamēģini paskatīties no citas puses: jebkura sieviete ir spējīga draudzēties ar sievieti, bet tikai retā spēj draudzēties ar vīrieti.
;DDDDDD
Katram savs.
HA!
Un ar sevis mīlēšanu tam ir vistiešākais sakars.
Nezinu kā izpaužas konkurence starp draudzenēm. Nav gadījies saskarties. Man ir draudzenes - ļoti dažādas savā būtībā. Tomēr tad kad ir slikti, vai gribas vienkārši kompāniju - es vairāk uzticos vīrietim.
Sievietēm ir cita loma manā dzīvē un, ja to var saukt par draudzību, tad tā ir pavisam cita tipa draudzība nekā tā, kas man mēdz izveidoties ar vīriešiem. Sievietes mani fascinē, interesē, apbur un aizrauj. Vīriešiem es varu uzticēties, ar viņiem var runāt un jokoties, viņus nav tik ļoti jābaidās nejauši apvainot un viņi nebaidās apvainot mani.
Vārdu sakot, es gan apjaušu tava sākotnējā apgalvojuma iekšējo loģiku, bet man nešķiet, ka tā strādā visos gadījumos.
Redz, mana pamatdoma bija tāda, ka mūsu attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem atspoguļo mūsu attieksmi pret dažādiem savas personības aspektiem. Un - vismaz vairumā gadījumu - konstanta nespēja saprasties ar sava dzimuma cilvēkiem norāda uz nespēju ar mīlestību pieņemt pašam vai pašai savu dzimumu. Kas, manuprāt, ir dziļāks un sarežģitāks iekšējais konflikts, turklāt arī ikdienas dzīvē var atspēlēties nejaukāk.
Ja tur ir kāda atšķirība, protams.
Bet likt uz viņām visu savas sirc banku es negribētu. Pārāk riskanti, svārstīgi un neprognozējami. Abet dzīvot ar viņām mierīgi un mietpilsoniski - what a waste of material, ilgi tas droši vien neturpinātos. Kaut kā tā. Bet varbūt es kļūdos, nekad neesmu bijusi attiecībās ar šādu meiteni.
Kaut arī es nepārstāšu uzskatīt, ka spēja pieņemt sava dzimuma cilvēkus ir vēl būtiskāka nekā spēja pieņemt pretējā dzimuma cilvēkus.
Galu galā - katra sieviete ārpus Tevis pašas ir tikai tavas sievišķās identitātes atspulgs...