Hm. Man ir līdzīgi kā vacatio. Iemesls varētu būt tajā, ka es neredzu iemeslu meklēt draudzeni, kas raksturā, attieksmē un domāšanā līdzinātos vīrietim, ja jau ir vīrieši ;) Sievietēm ir cita loma manā dzīvē un, ja to var saukt par draudzību, tad tā ir pavisam cita tipa draudzība nekā tā, kas man mēdz izveidoties ar vīriešiem. Sievietes mani fascinē, interesē, apbur un aizrauj. Vīriešiem es varu uzticēties, ar viņiem var runāt un jokoties, viņus nav tik ļoti jābaidās nejauši apvainot un viņi nebaidās apvainot mani.
Vārdu sakot, es gan apjaušu tava sākotnējā apgalvojuma iekšējo loģiku, bet man nešķiet, ka tā strādā visos gadījumos.
Jā, protams, ir arī ārkārtīgi netipiski gadījumi.:)
Redz, mana pamatdoma bija tāda, ka mūsu attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem atspoguļo mūsu attieksmi pret dažādiem savas personības aspektiem. Un - vismaz vairumā gadījumu - konstanta nespēja saprasties ar sava dzimuma cilvēkiem norāda uz nespēju ar mīlestību pieņemt pašam vai pašai savu dzimumu. Kas, manuprāt, ir dziļāks un sarežģitāks iekšējais konflikts, turklāt arī ikdienas dzīvē var atspēlēties nejaukāk.
Jā, apmēram tā es arī to uztvēru. Bet es drīzāk pieļauju, ka man ir problēmas nevis ar sevi-tādu-kāda-esmu, bet ar savu piederību plus mīnus "tipisko sieviešu" uzvedības/domāšanas/utt modelim. Un ka sievietēs es meklēju to, kas man pašai pietrūkst, to, kamdēļ, manuprāt, Vīrieši mīl Sievietes.
Tad sanāk, ka Tu dzīvo drīzāk vīrietim raksturīgu dzīvi sievietes ķermenī. Varētu but diezgan sarežģīti. Bet, ja Tev tas izdodas ar prieku un patikšanu - kāpēc gan ne?:)
Nu kā to ņem. Godīgi sakot, man allaž ir bijis drusku žēl tos nabaga vīriešus, kas ir ir kopā ar sievietēm, kas man patīk. Tā ka varbūt es esmu better off ;)
Ei, tās tomēr ir manas draudzenes :) Tāpēc šitais koments varētu būt pēdējais.
Bet likt uz viņām visu savas sirc banku es negribētu. Pārāk riskanti, svārstīgi un neprognozējami. Abet dzīvot ar viņām mierīgi un mietpilsoniski - what a waste of material, ilgi tas droši vien neturpinātos. Kaut kā tā. Bet varbūt es kļūdos, nekad neesmu bijusi attiecībās ar šādu meiteni.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sievietēm ir cita loma manā dzīvē un, ja to var saukt par draudzību, tad tā ir pavisam cita tipa draudzība nekā tā, kas man mēdz izveidoties ar vīriešiem. Sievietes mani fascinē, interesē, apbur un aizrauj. Vīriešiem es varu uzticēties, ar viņiem var runāt un jokoties, viņus nav tik ļoti jābaidās nejauši apvainot un viņi nebaidās apvainot mani.
Vārdu sakot, es gan apjaušu tava sākotnējā apgalvojuma iekšējo loģiku, bet man nešķiet, ka tā strādā visos gadījumos.
Redz, mana pamatdoma bija tāda, ka mūsu attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem atspoguļo mūsu attieksmi pret dažādiem savas personības aspektiem. Un - vismaz vairumā gadījumu - konstanta nespēja saprasties ar sava dzimuma cilvēkiem norāda uz nespēju ar mīlestību pieņemt pašam vai pašai savu dzimumu. Kas, manuprāt, ir dziļāks un sarežģitāks iekšējais konflikts, turklāt arī ikdienas dzīvē var atspēlēties nejaukāk.
Ja tur ir kāda atšķirība, protams.
Bet likt uz viņām visu savas sirc banku es negribētu. Pārāk riskanti, svārstīgi un neprognozējami. Abet dzīvot ar viņām mierīgi un mietpilsoniski - what a waste of material, ilgi tas droši vien neturpinātos. Kaut kā tā. Bet varbūt es kļūdos, nekad neesmu bijusi attiecībās ar šādu meiteni.