Kaut kas nav īsti pareizs pamatnostādnē, ka liekais svars ir galvenokārt estētiska problēma, un ka galu galā vienmēr taču var "pieņemt un iemīlēt sevi tādu, kāds esi". Blēņas! Liekais svars ir visupirms risks vselībai un biedējošs simptoms, ka tava organisma funkcijās kaut kas jau labu laiku nogājis greizi. Visi šie lozungi "esi apaļa un laimīga!" vai "īsts vīrietis sākas no 100kg (un ne jau uz muskuļaudu rēķina, ha-ha)" man arvien liek noskurināties un domāt par līdzīgiem aicinājumiem - "žūpoju un esmu laimīga" vai "pieņemu savus cauros zobus un lepojos ar tiem", "īstam vīrietim vienmēr ir smēķētāja bronhīts" utt.
bet neesmu resna. Tikai un vienīgi pateicoties lieliskai iedzimtībai, ne pašas nopelniem. Ja man nebūtu šitā paveicies, es, ar savu ēšanas kāri un mazkustību būtu riktīga baba - kiosk. Gan jau, ka nelepotos, bet - ja nevar ēst, ko gribās, tad nav vērts vispār dzīvot! :)
Es gan laikam nekad neesmu bijusi tā bīstami resna, bet man ir baigā sajūta, ka psiholoģiski tas galīgi nav viegli un sūdīga pašapziņa ir gandrīz vai garantēta. A pie labas, veselīgas pašapziņas ideja "eēē, a davai nestiepšu līdzi katru dienu n-tos kilogramus tauku, ja pietiek ar stipri mazāk u apjomu" ir gauži dabiska un nāk līdzi visām pārējām veselīgajām idejām.
bet tā ir ētiska problēma. es esmu samērā kārna dēļ ģenētikas, tas nav mans nopelns, un man nav ko citiem aizrādīt. un te ir līdzīgi kā ar bērnu izglītošanu. pateikt "tu gatavo un ēd neveselīgus ēdienus" ir tāda pat uguns pakulās kā pateikt "es divgadīgam bērnam mācu lasīt" - visi to automātiski uztver kā uzbraucienu savas dzīves pamatvērtībām. tas pieder pie pamata cilvēktiesībām - būt resnam vai nemācīt bērnus.
Īstenībā celšanās pirms sešiem, lai skrietu, ir pareiza dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa, un es šaustu sevi ikreiz, kad to neizdaru.