Kaut kas nav īsti pareizs pamatnostādnē, ka liekais svars ir galvenokārt estētiska problēma, un ka galu galā vienmēr taču var "pieņemt un iemīlēt sevi tādu, kāds esi". Blēņas! Liekais svars ir visupirms risks vselībai un biedējošs simptoms, ka tava organisma funkcijās kaut kas jau labu laiku nogājis greizi. Visi šie lozungi "esi apaļa un laimīga!" vai "īsts vīrietis sākas no 100kg (un ne jau uz muskuļaudu rēķina, ha-ha)" man arvien liek noskurināties un domāt par līdzīgiem aicinājumiem - "žūpoju un esmu laimīga" vai "pieņemu savus cauros zobus un lepojos ar tiem", "īstam vīrietim vienmēr ir smēķētāja bronhīts" utt.
Es gan laikam nekad neesmu bijusi tā bīstami resna, bet man ir baigā sajūta, ka psiholoģiski tas galīgi nav viegli un sūdīga pašapziņa ir gandrīz vai garantēta. A pie labas, veselīgas pašapziņas ideja "eēē, a davai nestiepšu līdzi katru dienu n-tos kilogramus tauku, ja pietiek ar stipri mazāk u apjomu" ir gauži dabiska un nāk līdzi visām pārējām veselīgajām idejām.