|
Iedomājoties par Transhumānisma gala mērķi izinstalēties no ķermeņa, rodas jautājumi par Gender Dysphoria un Body Dysmorphia, Es un identitāti. Pēkšņi pamosties citā ķermenī, kas ir pavisam un neiedomājami citāds - tas man izklausās stipri traumatiski un ar krietnu adaptācijas periodu, ja vispār paceļams. Un, ja nu neiepatīkas? Un kā ar pārējām Es veidojošajām lietām? Jāpiesauc tādus sagūglējamus svešvārdus un jēdzienus kā "Transplant rejection", "Somatoparaphrenia", "Asomatognosia", "Phantom Limb", "Depersonalization", "Dissociative identity disorder" - baigais potenciālais kokčiks, kuru ņemt tā un uzreiz strebt vienā skaistā rītā. Ideja ar dekādi intensīvas fiziskas un garīgas terapijas kā minimums, nemaz nerunājot par zinātnisko realitāti/iespējamību.
Pamosties no operācijas ar globālu narkozi jau pati par sevi ir super mulsinoša lieta - transmigrācija man izklausās pēc šī pamošanās konfūcija kāpināšanas apstulbinošā pakāpē. Ilgstoši, ja ne uz visiem laikiem.
Tad te būtu jālasa par to, kā transhumānisti vispār filozofiski uztver savu ķermeni un kā viņiem šķiet, cik ļoti tas piedalās Es/identitātes veidošanā. Bet tāpat Cthulhu man tūlīt visu nogārgs, kā šiem tur ir.
Tikmēr man šķiet, ka tur ap to kodolu grozās vienkārši grūtības pieņemt savu mirstību, tāpēc uz idejas pamata atbalsta disruptīvās tehnodistopijas realitātē. Lai gan kāds varētu argumentēt, ka vajadzētu 5g sēnes izrakstīt, lai ieskatās aizkulisēs un fascinējoši nokalibrējas.
EDIT:
Un vispār - kāds tas upload process? Saprotami, ka šobrīd tas ir nākotnē, značit vajag iesaldēt ķermeni. Ja apziņa ir kvantu stāvokļa lieta ar transformācijas nemainīgumu, tad, vai apturot dzīvības/signalēšanas procesus krionāvītē, tie nesaskramblojas tā, ka beigās neko nolasīt nevarētu, jo aktivitātes nav, ir tikai fiksēts (fiksēts un degradējies sasalšanā/nāvītē) stāvoklis brīdī, nevis dinamika/virziens/procesi? |
