koks [entries|archive|friends|userinfo]
koks

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[May. 23rd, 2024|12:15 pm]
Noskatījos otro reizi The Irishman un man kaut kā patika labāk kā pirmo reizi. Šoreiz skatījos relaksēti, kādos 5 piegājienos, taču lai gan iepriekš tie bija 2 piegājieni, man filma šķita vienotāka. Nezinu kāpēc, bet iepriekš viss likās sadrumstalotāks, ne tik vienots sižetiski un noskaņiski. Varbūt tāpēc, ka nesen noskatījos Goodfellas (arī jau atkārtoti, laikam trešo reizi) man bija vieglāk uztvert šo filmu. Man kaut kā patīk tā ideja, ka režisori ņem vienus un tos pašus aktierus un viņus dažādi miksē - tad viens ir boss, tad, citā filmā, viņš ir padotais. Šeit arī Roberts de Niro, Al Pačino un Džo Peši šķiet - tie paši aktieri, bet citā miksējumā. Al Pačino gan likās visvairāk savā elementā, tēlojot lecīgu un nedaudz ilūzijās grimstošu tēlu. Skorsēzes filmās vienmēr man liek aizdomāties mūzikas izvēle. Bieži, kad notiek kaut kāda galināšana vai tiesas sēdes tā ir nevis dramatiska, bet drīzāk nostaļģiska un relaksējoša mūzika. Man personīgi tas šķiet tāds "they got what's coming for them" nomierinošais motīvs vai arī vienkārši veids kā parādīt to visu retrospektīvāk un nostaļģiski un ne tik dramatiski kā tas parasti ir filmās. Man patīk kā tiek parādīts, ka Frenks visu mūžu ir bijis tik iegrimis tajā savā idejā par dzīvi un to kā jāizturas pret citiem, ka tikai mūža beigās, runājot ar saviem bērniem, viņš īsti saprot kāda veida tēvs viņš ir bijis. Kaut kā šis lēnais filmas ritums man atgādina True Detective trešo sezonu, kura arī šķita ritam lēni un retrospektīvi. Šobrīd jau baidos pateikt "retrospektīvi" vēlreiz.
linkpost comment

[May. 23rd, 2024|11:35 am]
Subjektīvs atskats uz Leviathan albumu Scar Sighted.

Laikā, kad sāku nopietnāk interesēties par black metal, atceros, ka Leviathan kopā ar Xasthur bija pirmie ASV bāzētie projekti ar kuriem saskāros. Ja skatās tieši uz šiem līdzīgajiem projektiem, kas, manuprāt, ir tāda kā sākotnējā ASV black metal skaņa, man vienmēr tie ir likušies izteikti bezcerīgi skanoši, bet tādā kā nihilistiskas mašinērijas ziņā nevis, piemēram, emocionālā veidā kā tas ir vairāk eiropiešiem, piemēram, zviedriem vai frančiem. Tā mašinērijas sajūta kaut kā arī mani ir atgrūdusi klausīties ASV black metal padziļināti. Scar Sighted ir nu jau sestais Leviathan albums un mašinērijas sajūta ir gana atvasināta, mūzika ir sofisticētāka un, varētu teikt, vieglāk klausāma kā agrīnie albumi, kas bieži vien ir krietni agresīvāki un ar raupjāku skaņu. Šobrīd tas ir pēdējais iznākušais Leviathan albums kaut arī tas ir jau gandrīz 10 gadus vecs. Biju klausījies pāris dziesmas no šī albuma jau sen, bet uzjundīja atmiņas un nu jau esmu noklausījies albumu vairākas reizes no sākuma līdz beigām. Neskaitot intro, pirmās 2 dziesmas arī ir manas iecienītākās no Scar Sighted. Smoke of their torment, kas ir pirmā pilnā garuma dziesma, piemīt drūms, blīvs skanējums, kas man atgādina citus projektus, kuri man patīk tieši šī iemesla dēļ. Piemēram Totalselfhatred vai Shining. Skanējums šķiet pat tāds kā matēts, viss šķiet reizē ļoti noslīpēts, taču reizē patur savvaļīgu mežonīgumu. Varbūt varētu piesieties pie miksēšanas šajā dziesmā, jo uz dažādām skaņas iekārtām man šī dziesma izklausās jūtami citādāk, konkrēti tieši vokāls, bet tās arī nav profesionālas iekārtas par kurām es runāju. Ir sajūta, ka par šo dziesmu vien varētu uzrakstīt recenziju, tas arī man šķiet albuma stiprākaius materiāls. Temats ir antikristietisks, citējot kristīgos materiālus, un ir sajūta, ka tas ir reizē pašrefleksijai, reizē es jūtu tajā arī zināmu sarkasmu (taču amerikāņi nesaprotot sarkasmu, maybe it's just me :)). Zināmā mērā avangardais skanējums man atgādina arī Deathspell Omega, neizslēgtu pat, ka tas varētu būt viens no iedvesmas avotiem, arī tematiski. Nākamā dziesma Dawn Vibration ir arī mans nākamais favorīts šajā albumā. Galvenais ģitārrifs, kopējais motīvs šķiet pat lipīgs. Gardens of Coprolite piesaista ar savu ambientisko, basa piesātināto sākumu, kas pāriet vardarbīgā ģitārrifu uzbrukumā un jau atkal liek domāt par Deathspell Omega, tieši dēļ tā kā notiek pārslēgšanās starp ritmu dziesmā. Vispār viss albums ir izteikti piesātināts ar basu, basģitāra noteikti ir miksēta krietni skaļāk kā standarta metālmūzikā, bet noteikti ne gluži neierasti līdzīgai metālmūzikai un tieši black metal. Pārējās dziesmas mani piesaista krietni mazāk un nav īsti ko par tām teikt. All tongues forward ir vēl viena dziesma, kura šķiet piesaistoša, bet ne tāda, ko gribētos speciāli aprakstīt. Šobrīd klausos albumus atpakaļejošā kārtībā un, salīdzinot ar "True Traitor, True Whore", "Scar Sighted" šķiet atgriešanās nedaudz pie Jef Whitehead, galvenā un vienīgā mūziķa šajā projektā, ambientiskajiem muzikālajiem pirmsākumiem.
linkpost comment

[Jan. 14th, 2024|01:00 am]
Queens Gambit ir mans "komforta seriāls". Īss un kodolīgs miniseriāls par character development un panākumiem. Diemžēl (vai par laimi) neesmu Harmon līmeņa ģēnijs, kur nu vēl šahā, bet varbūt viņas aizrautība ar loģisku pasauli atgādina man ko citu sevī. Ir kaut kā patīkami skatīties uz Betas audžumāti un viņu attiecībām. Kāds džentlmenis pat varētu teikt, ka tas ir gluži tas, kā libertariānis gribētu savas valsts valdību - gana, lai dotu iespējas un komfortu, bet gana piezemēti, lai stātos ceļā panākumien un sīk-kontrolētu. Neesmu libertariānis gan. Miniseriālu ir, kur kritizēt gan, bet tā kā tas ir mans komfortseriāls, tad es tur nejaukšos.
linkpost comment

[Dec. 10th, 2023|06:38 pm]
Uzreiz pēc kino grūti pateikt, ko īsti domāju, bet esmu drusku vīlies Napoleon. Un man reti ir tā ar filmām, ko izvēlos pats skatīties. Varbut pat, par spīti tam, ka mīlu Fīniksu, viņš nebija piemērotākais lomai, bet nezinu arī par Napoleona personalitāti tik daudz,lai droši teiktu.
link2 comments|post comment

[Nov. 19th, 2023|03:23 pm]
Aizgāja čalis no online tech community. Iemesls? Nav tā līdz galam skaidrs (jo neticu tam kā viņš to apraksta), bet stipri izskatās pēc aizskarta ego. Gribēja, lai noņem it kā nomācošo "cenzūru", kas reducējas, pirmkārt, botā, kas cenzē lamuvārdus un, otrkārt, community guidelines, kas nosaka, ka postiem jābūt ar konstruktīvu ievirzi. Viņam pat īsti nepateica vēl "nē", bet gribēja izvērst plašāku diskusiju pirms kaut ko mainītu. Uz ko šis reaģēja ar gandrīz vai personiskiem uzbraucieniem. Beigās postu aizslēdza, jo sākās pasīvi agresīva ņemšanās. Tad arī šis uzrakstīja publisku atvadu postu. Principā good riddance. Man šķiet, ka tā it kā nepatika pret cenzūru ir vēlme brīvi publiski ķengāties un pēc iegribas rakstīt visādus rantus. Izplatīta slimība, tie cilvēki savā ziņā šķiet kā nepieauguši un viņiem katrs civilizēts noteikums ir kā apspiešana. Es šo cilvēku nepazīstu, bet nu ļoti velk uz mērenu egomaniakālu uzvedību.

Principā pazīmes jau bija pašā sākumā. To var pat just ķermeņa valodā. Verbāli tā ir tā cenšanās atbildēt uz katru jautājumu, ko kāds uzdod un runāšana pa virsu citiem. Kaut kā bieži negribas ticēt tiem pirmajiem nepatīkamajiem iespaidiem, bet varbūt tā var izvairīties no sliktiem pārsteigumiem.
link3 comments|post comment

[Nov. 17th, 2023|12:39 pm]
Ir strīmeri, kuriem diezgan labi izdodas sava lieta un tad ir strīmeri-murkšķētāji, kuru kontents ir visu laiku izteikt kaut kādas low IQ piezīmes un pareģojumus par spēli un pastāvīgi bīdīt kaut kādu it kā izklaidējošu verbālu troksni. Drusciņ noskaitos pēc kāda video noskatīšanas un atcerējos cik ļoti man tas nepatīk un reizēm šķiet, ka konkrētā spēle tiek izvarota ar visu to kontekstu, kādā tiek spēlēts un komentēts.
link1 comment|post comment

[Nov. 2nd, 2023|02:00 pm]
Kaitinošāks par kaut ko, kas kaitina ir tas, ka citiem ir kaut kas, ko teikt par to, ka tevi kaut kas kaitina.
link1 comment|post comment

[Sep. 7th, 2023|07:00 pm]
Vai Tu būsi mans draudzīgais alkaloīds?
linkpost comment

[Sep. 7th, 2023|12:46 pm]
Sajūta, ka uzsēdīšos uz Bodyguard. Vakar noskatījos pirmo sēriju un jutos patīkami pārsteigts.

https://www.youtube.com/watch?v=tLfLU6-9lxY
linkpost comment

[Sep. 7th, 2023|11:51 am]
Android Lust ir viens nepelnīti aizmirsts mūzikas projekts.

https://youtu.be/iIGhvrZkeoU?si=m38Xqoiwf7hcpw16
link1 comment|post comment

[Aug. 22nd, 2023|07:46 pm]
Man patīk "Marsietis" ar to, ka tas reizē apmierina tik lielu skatītāju loku. Ir tur tehnoloģijas, ir tur kosmoss, ir tur botānika un ir par ko nagus grauzt un apraudāties.
link1 comment|post comment

[Aug. 22nd, 2023|07:32 pm]
Tās paaudžu sadursmes ir reizē tik kaitinošas un reizē neērtas.

Crystal Castles _ Kerosine kādu laiciņu ir diezgan populāra TikTok fona dziesma. Jāsāk ar to, ka daudzi domā, ka tā ir kaut kāda generic TikTok dziesma, kas ir populāra tikai dēļ TikTok. Tad, atverot video Youtube, viens no pirmajiem, daudz laikotajiem komentāriem ir:

"This song is 10 years old?!!! I couldn't believe it. It sounds so modern and ahead of it's time."

Vecīt, līdzīga mūzika jau bija pirms 25 gadiem.

Tāpat dzirdēju jaunatnes viedokli, ka TikTok nu gan ir izcēlis saulītē galīgi nepopulāru dziesmu: "Running Up That Hill (A Deal with God)". Nepanesami.

Vai tad nevar drusciņ ieskatīties Vikipēdijā un uztaisīt nelielu smadzeņu workoutu?
link1 comment|post comment

[Apr. 30th, 2023|11:39 pm]
TL;DR, tikai garš pātars par Trīra filmu festivālu un manām domām.

Patīkami, ka pirms katras filmas bija ievadlekcija. Es biju uz trim filmām, vienu no tām nebiju redzējis. It kā nožēloju, ka tomēr neaizgāju uz vairāk filmām, it īpaši uz tām, ko vēl nebiju redzējis, bet negribējās atcelt citus plānus. Ļoti patīkami, katrā ziņā, ka bija šāda iespēja un prieks, ka šāds kino tiek popularizēts.

Pirmā filma uz ko aizgāju bija Epidēmija. Biju mēģinājis mājas apstākļos skatīties, bet tas, ko es internetā sagrābstīju, bija sliktā kvalitātē. Izrādījās, ka arī kino versija nebija stipri labāka, bet kaut kāds uzlabojums tomēr bija, tā laikam bija kaut kādā mērā uzlabota versija. Ievadlekcijā runāja režisors Aiks Karapetjans, tā bija mana mīļākā lekcija no visām 3 filmām, jo tā bija informatīva, gana objektīva un man arī šķita, ka aktuāla. Uzzināju dažādas jaunas lietas par Trīru un viņa filmām. Runāšanas laikā gan bija kurnēšana zālē no cilvēku puses un īsti nesapratu vai citiem nepatika pats runas saturs vai arī viņi nebija informēti, ka būs ievadlekcija un nevarēja sagaidīt, kad sāksies pati filma. Par Epidēmiju man nav daudz ko runāt. Iepriekš nezināju, ka Trīram esot lielas fobijas sakarā ar medicīniskām problēmām, to uzzināju ievadlekcijā un deva iespēja uz filmu paskatīties citādāk. Kopumā man patika tas kā filma veidota - paralēli rāda it kā reālo dzīvi, kā scenārijs tiek rakstīts un pa laikam parādās jau ekranizētas ainas. Hipnoze filmas beigās esot īsta, ceru gan, ka tā histērija kurai aktrise tās noslēgumā gāja cauri, bija tikai tēlojums, bet zināms, ka Trīram nepatīk kompromisi un viņš reizēm speciāli mēģina izprovocēt cilvēkos negatīvas emocijas, lai tēlojums būtu izjustāks.

Otrā filma bija Antikrists. Laikam tā ir mana mīļākā Trīra filma un man gribētos teikt, ka labākā. Skatījos trešo reizi. Ievadlekcija bija no mākslinieka Kristiana Brektes un man tā šķita visbezjēdzīgākā no visām 3, kuras dzirdēju. Es nevarētu teikt, ka man nemaz nepatika - bija dažādas interesantas idejas, prieks jau arī, ka kādam ir līdzīgas intereses kā man, taču nu ļoti subjektīvi un es nevarētu teikt, ka tā īsti no tās runas kaut ko varēju sev paņemt. Šķita, ka zālē valdīja līdzīgs noskaņojums, spriežot pēc replikām. Laikam tas, kas man Antikristā patīk ir pats veids kā filma ir veidota, kā tā attīstās. Notikumiem pastāvīģi fonā ir psiholoģisks naratīvs. Es nevarētu teikt, ka piekrītu filmas galvenajai domai un man nepatīk pārlieku kristīgais skatījums (fons) uz lietām. Varbūt tas kāpēc tieši šī filma man šķiet ir labākā ir tas, ka tā ir "straight to the point". Ir tāda sajūta, ka tajā īsti nekas nav lieks, viss šķiet iederīgs stāstā. Trīra filmās reizēm mēdz būt tādas kā, manā izpratnē, neveiklības. Tajā kā izteikta doma, dialogos, notikumos, bet Antikristā man varbūt kaut kas šķiet jocīgi (kas ir īstenībā labi), bet nekas nešķiet neveikli.

Trešā, kas arī bija festivāla noslēdzošā filma, bija The house that Jack built. Ievadlekcijā runāja kinokritiķe Dārta Ceriņa. Man kopumā patika, profesionāli un informatīvi. Kāpēc es tomēr Karapetjana ievadlekciju personīgi vērtēju augstāk, jo bija vairāk skaidrs, ko tieši viņš gribēja pateikt. Dārta Ceriņa, laikam izvairoties būt nedaudz subjektīva vai iepotēt savu attieksmi, vietām tā kā līdz galam nepabeidza savu domu, man šķita. Bija arī izkaisītības sajūta, pārāk daudz dažādi fakti viens pēc otra. Filmu skatījos otro reizi. Tā garša mutē tomēr palika citādāka kā pēc pirmās reizes. Trīra trakā vēlme likt skatītājam ciest tomēr mani vairāk sadusmo nekā senāk. Man kopumā filma patīk, man šķiet, ka tur ir daudzas labas domas un tā filma ir tas, ko mēs esam pelnījuši. Smieklīgās vietas ir tiešām ļoti smieklīgas, bet pēc visas tās brutalitātes, filmas beigās es jau jūtos visu to smieklīgo aizmirsis.
link2 comments|post comment

[Feb. 22nd, 2023|01:17 pm]
Vakar gribēju paklausīties kaut ko smieklīgu un lai gan nojautu, ka neko labu latviešu Youtube neatradīšu tomēr izdomāju paskatīties. Izejot cauri dažiem video nonācu pie šī te un sapratu, ka neveiklāku stand-up latviski laikam neesmu dzirdējis. Pilnīgi tāda sajūta, ka tas ir tikai, lai būtu. Ir sajūta, ka daļa standupistu mēģina atdarināt ārzemniekus, it īpaši amerikāņus, kas man šķiet īpaši neveiksmīgi, jo mēs, latvieši, savā būtībā esam pilnīgi citādāki kā amerikāņi. Tas, kas būtu pilnīgi iederīgi amerikāņu pasākumā Latvijas kontekstā mēdz izskatīties diezgan neiederīgi. Es neticu, ka visiem tiem cilvēkiem, kuri tiek kaut kā izcelti publikā un apsmieti tas būtu ok, es domāju, ka liela daļa tomēr īsti nejūtas, ka tā būtu jādara, bet, hei, to dara ASV, tātad tas ir baigi moderni un forši. Noteikti, ka ir kāds, kurš māk stendapu pārcelt uz latviskākas nots un radīt kaut ko tiešām dabiski smieklīgu, bet man tie centieni taisīt to pašu, bet citā valodā šķiet cringe.
link1 comment|post comment

[Feb. 2nd, 2023|10:37 am]
Nelielas pārdomas par teātra izrādi Brands un pašam par sevi.

Es īsti nezinu neko vairāk tikai par to, ka ir tāda izrāde, kas ir balstīta uz jau iepriekš zināmu stāstu un tā, cik saprotu, ir kaut kādā mērā pielāgota mūsdienu skatītājam un progresīvajām idejām, jo galvenais varonis oriģināli ir vīrietis, bet to tēlo sieviete. Ja es mēģinātu īsumā aprakstīt par ko ir izrāde un savu skatījumu uz to, es teiktu, ka tā ir par kristīgiem (varētu arī teikt, ka vispārēji reliģiskiem) ideāliem, ego, dusmām, ģimeni un cilvēku būtību kā tādu. Es neteiktu, ka ir izteiktas līdzības, bet man kaut kā brīžiem atsita Trīra Dogville - stāstījuma veids ir kaut kādā ziņā līdzīgs, tā pati cilvēka būtības ideja, bet citādākā veidā.

Kas man parasti ir galvenais takeaway pēc šādas tematikas darbiem - atvieglojums ka es vairs īsti nejūtu emocionālu saiti ar visu šo ņemšanos par laicīgām piesaistēm un visu šo kristīgo vai pat vispārēji spirituālo tematiku. Neopagāns? Varbūt tas ir tas. Es teiktu, ka visu vienkārši uztveru par vienu. Kas man ir miesisks baudījums, manā skatījumā, arī vismaz kaut kādā mērā ir manai dvēselei. Nav viena bez otra. Protams, es izšķiru vairāk ego-orientētas lietas un vairāk it kā garīgākas lietas - tādas, kas mani paceļ augstāk, padara manu un es domāju - arī apkārtējo dzīvi labāku. Senāk es tā nedomāju, senāk manī arī bija šīs garīgais pret laicīgo mūžīgās pārdomas. Manā skatījumā tā ir īsta elle! Protams, negribētos trivializēt izrādes tematiku, jo tajā parādītas dažādas izvēles, kas cilvēkam savā dzīvē jāizdara un es domāju, ka tas varētu tik pat labi arī attiekties uz pieturēšanos pie jebkādām lietām, ko turi vērtē un tas patiešām ir grūti. Tas pats arī par pieturēšanos pie saviem ideāliem un sava vārda turēšana.

Zinu, ka patiesi reliģiski cilvēki tā nedomātu, bet man tomēr tāda, izrādes varones uzvedībai līdzīga, tiekšanās pēc ideāliem un citu cilvēku "izsvēršana" caur tiem šādā mērā, šķiet visai izteikta sava ego izteiksme. Diezgan pretēja pret to, kas, manuprāt, mums būtu jādara, ja vēlētos kļūt garīgāki vai kā man labāk gribētos teikt - ētiskāki. Šo vārdu savietojamība noteikti vēl ir cits, liels atsevišķs jautājums. Tomēr tajā pašā laikā sekošana saviem ideāliem tik lielā mērā pat varētu būt apbrīnojama, ja vien tas tā neietekmētu apkārtējos un, visvairāk tieši, tuvākos cilvēkus.

Par izrādi kā tādu negribētos teikt neko sliktu. Galvenās aktrises sniegums bija intensīvs un iespaidīgs, ne mirkli nebija šaubu par paustajām emocijām. Filmētājs Jēzus, kas arī taisa video-selfijus - kur 21.gs. bez tā. Otrā dimensija izrādei, kas tika panākta ar projicētu video (nesapratu tomēr līdz galam vai tas tika straumēts no kameras vai nē - brīžiem likās, ka jā, bet brīžiem - ka nē) bija interesanti un deva iespēju saskatīt aktieru sejas izteiksmes un ķermeņa valodu arī vairāk tuvplānā.
linkpost comment

[Nov. 29th, 2022|12:04 pm]
Silencer ir izteikta ziemas un sasaluma mūzika. It īpaši (ne)mīlīgās, vēlās, sniegainās ziemas naktis, kad vējš kuļas pa sniegu.
linkpost comment

[Nov. 24th, 2022|01:33 pm]
Skumji putni tavā salonā.
* * *
Gurķūdens ir tikai apmeklētājiem un tavs mētelis smird pēc cigaretēm un lētiem draugiem. Mani draugi nedzer Narvesen kafiju un neskatās Marvel, tāpēc es nevaru būt tavs draugs. Taču es gribu būt jauks tāpēc esi laipni gaidīts manā insta un varbūt arī uzzināsi kaut ko par gaumi un intelektu.
* * *
Tava grēcība ir cikliska un tavs Jēzus pauzē Netflix nepienācīgos brīžos. Tavs oranžais portāls (ne jau tas) smaržo pēc lēta odekolona un silikona. Tavas kafijas kapsulas nepareizi izrunā "r" un kaķis par tevi ņirgājas, jo naktīs tu ilgojies pēc viltus garīguma un klēpja kvēpināšanas. Dievam ir plāns par tevi, bet tu jauc kreiso pusi ar labo un domā, ka visur ir gājēju pāreja.
* * *
Kā viņai iet? To ledu iekšā nav viegli noturēt mīnusos un noteikti, ka kādā brīdī tas kūst. Netīras piles krīt tavā rīta kafijā, kas pēc tam garšo pēc viltus dzīves un divkosības. Dievi viņai piedod, jo nekad nav bijis lemts. Taču piedošana nav gucci un agresīva matu laka neatrisina dzīves problēmas.
* * *
Neaizmirsti ielaist Jēzu savā sirdī!
link1 comment|post comment

[Sep. 3rd, 2022|03:40 pm]
Par House of the Dragon. Bez spoileriem. Es jau dzirdēju pirmo kritiku no skatītājiem. Ka esot plakani un paredzami tēli un nestāv ne tuvu Game of Thrones. Man vispār tieši šķiet pretēji kopumā. Lai gan es varu saredzēt kāpēc tāds viedoklis man visādos veidos jaunais seriāls patīk labāk. Tam ir tāds kā dabiskāks plūdums, tas šķiet atmosfēriskāks un episkāks. Lai gan es nevarētu teikt, ka mani ļoti konkrēti aizrautu drakoni un to klātbūtne vien varētu būt iemesls man skatīties kādu filmu vai seriāli, man jāatzist, ka House of the Dragon pūķi ir labi uztaisīti (būtu gan kauns, ja šādā seriālā tā nebūtu). Un tā viena aina ar drakoniem otrajā sērijā ir tik vienkārša, bet reizē tik artikulēta, ka man pilnīgi skudriņas skrien pār muguru to skatoties.
linkpost comment

[Sep. 2nd, 2022|12:08 am]
Senāk šis datums nozīmēja, ka laiks atgriezties garlaicīgajā skolas solā pēc vasaras brīvdienām. Nu kaut kāds pozitīvs satraukums tajā jau bija, cik atceros, bet principā tas nozīmēja atgriešanos stingrākā režīmā. Vasaras brīvlaika ieceres parasti tā arī nebija tā īsti piepildītas. Tagad tas ir laiks, kad paliek vēsāks un ir pienācis gadalaiks, kurā es vairāk sajūtos kā cilvēks un priecājos par ekstra kārtu, kas norobežo mani no cilvēku masām ielās. Šogad arī nu gandrīz ar rudens mēnesi tieši palika ievērojami vēsāks, kas ir patīkami un atsvaidzinoši. Taču, atgriežoties pie idejas par režīma maiņu, reizēm šķiet interesanti salīdzināt kā laiki mainās. Neskaitot manu, tā sacīt, "depresijas atvaļinājumu" starp pamatskolu un vidusskolu, kas laikam ir vismaz profesionālā ziņā neproduktīvākais laiks manā dzīvē, kopš es dabūju savu pirmo darbu neilgi pēc 12 klases, es nekad neesmu bijis atvaļinājumā ilgāk par 2 nedēļām un nekad neesmu bijis bez darba. Interesanta sajūta, ka pagājis ir tik ilgs laiks šādā režīmā un kāds ir kontrasts aizdomājoties, ka agrāk katru vasaru bija tās brīvās 90 dienas no vietas, kurās varēja laist muļķi. Taču es neilgojos pēc tām dienām, būšana patstāvīgam un iespēja izdarīt savas izvēles dzīvē tomēr ir pāri visiem brīvlaikiem un muļķa laišanām.
linkpost comment

[Jul. 16th, 2022|03:25 am]
Man patīk tas impress the ancestors moments. Abi mani vectēvi bija dzērāji. Ir tikai maza frakcija atmiņās par viņiem par kurām es gribētu dalīties un arī par to pašu es nedalīšos, jo tas vienkārši ir tikai man. Taču nu, apgriezt to keponu otrādāk un iedzer Vanagu. Man šķiet, ka tas bija vanags. Dzīvo vesels, patērētāj, jo tieši Tu esi nākotne.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]