| |
[Feb. 2nd, 2023|10:37 am] |
Nelielas pārdomas par teātra izrādi Brands un pašam par sevi.
Es īsti nezinu neko vairāk tikai par to, ka ir tāda izrāde, kas ir balstīta uz jau iepriekš zināmu stāstu un tā, cik saprotu, ir kaut kādā mērā pielāgota mūsdienu skatītājam un progresīvajām idejām, jo galvenais varonis oriģināli ir vīrietis, bet to tēlo sieviete. Ja es mēģinātu īsumā aprakstīt par ko ir izrāde un savu skatījumu uz to, es teiktu, ka tā ir par kristīgiem (varētu arī teikt, ka vispārēji reliģiskiem) ideāliem, ego, dusmām, ģimeni un cilvēku būtību kā tādu. Es neteiktu, ka ir izteiktas līdzības, bet man kaut kā brīžiem atsita Trīra Dogville - stāstījuma veids ir kaut kādā ziņā līdzīgs, tā pati cilvēka būtības ideja, bet citādākā veidā.
Kas man parasti ir galvenais takeaway pēc šādas tematikas darbiem - atvieglojums ka es vairs īsti nejūtu emocionālu saiti ar visu šo ņemšanos par laicīgām piesaistēm un visu šo kristīgo vai pat vispārēji spirituālo tematiku. Neopagāns? Varbūt tas ir tas. Es teiktu, ka visu vienkārši uztveru par vienu. Kas man ir miesisks baudījums, manā skatījumā, arī vismaz kaut kādā mērā ir manai dvēselei. Nav viena bez otra. Protams, es izšķiru vairāk ego-orientētas lietas un vairāk it kā garīgākas lietas - tādas, kas mani paceļ augstāk, padara manu un es domāju - arī apkārtējo dzīvi labāku. Senāk es tā nedomāju, senāk manī arī bija šīs garīgais pret laicīgo mūžīgās pārdomas. Manā skatījumā tā ir īsta elle! Protams, negribētos trivializēt izrādes tematiku, jo tajā parādītas dažādas izvēles, kas cilvēkam savā dzīvē jāizdara un es domāju, ka tas varētu tik pat labi arī attiekties uz pieturēšanos pie jebkādām lietām, ko turi vērtē un tas patiešām ir grūti. Tas pats arī par pieturēšanos pie saviem ideāliem un sava vārda turēšana.
Zinu, ka patiesi reliģiski cilvēki tā nedomātu, bet man tomēr tāda, izrādes varones uzvedībai līdzīga, tiekšanās pēc ideāliem un citu cilvēku "izsvēršana" caur tiem šādā mērā, šķiet visai izteikta sava ego izteiksme. Diezgan pretēja pret to, kas, manuprāt, mums būtu jādara, ja vēlētos kļūt garīgāki vai kā man labāk gribētos teikt - ētiskāki. Šo vārdu savietojamība noteikti vēl ir cits, liels atsevišķs jautājums. Tomēr tajā pašā laikā sekošana saviem ideāliem tik lielā mērā pat varētu būt apbrīnojama, ja vien tas tā neietekmētu apkārtējos un, visvairāk tieši, tuvākos cilvēkus.
Par izrādi kā tādu negribētos teikt neko sliktu. Galvenās aktrises sniegums bija intensīvs un iespaidīgs, ne mirkli nebija šaubu par paustajām emocijām. Filmētājs Jēzus, kas arī taisa video-selfijus - kur 21.gs. bez tā. Otrā dimensija izrādei, kas tika panākta ar projicētu video (nesapratu tomēr līdz galam vai tas tika straumēts no kameras vai nē - brīžiem likās, ka jā, bet brīžiem - ka nē) bija interesanti un deva iespēju saskatīt aktieru sejas izteiksmes un ķermeņa valodu arī vairāk tuvplānā. |
|
|