koks [entries|archive|friends|userinfo]
koks

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Feb. 12th, 2020|03:46 pm]
Summoning - Northward. Nostaļģijas pilna dziesma.

Ja tādas "ziemas" kā šī turpināsies, varbūt pat būs jāpaklausa šai dziesmai un jādodas tālāk uz ziemeļiem. Vismaz Somijas vidienē un augstāk ar sniegu nebija problēmu, cik bijis dzirdams.

https://www.youtube.com/watch?v=rixLQkiwpZ8
linkpost comment

[Feb. 10th, 2020|08:08 pm]
Kāpēc es šodien neesmu neko spējīgs pastrādāt? Tāpēc, ka brīvdienās līdz vēlai naktij man nez kāpēc vajadzēja urbties elektromagnētisko viļņu izmantošanas veidos un specifikā. Nerdīgas smadzenes reizēm ir lāsts.
linkpost comment

[Feb. 5th, 2020|10:52 pm]
Sin City
linkpost comment

[Jan. 6th, 2020|11:45 am]
Once Upon a Time in Hollywood - Golden Globe par screenplay. Well deserved.
linkpost comment

[Dec. 31st, 2019|03:11 pm]
Smeķīgs vecgada dienas bleķis. Biju aizmirsis to veco Enslaved sajūtu.

https://www.youtube.com/watch?v=Xb_bETM7gTA
linkpost comment

[Dec. 29th, 2019|04:04 pm]
Džokers. Manuprāt, šī filma pilnībā attaisno par to pozitīvo sacelto traci un, atskaitot varbūt dažas banalitātes, tā ir lieliska. Viena no salīdzinoši retajām filmām, kas mani biedē, taču biedē nevis šausmu filmu stilā, bet liek domāt par reālām lietām, ko cilvēki savā dzīvē ir izdarījuši. Jā, tā ir kārtējā Holivudiskā filma, kura ir tendencioza un pompoza nostatot to pret, piemēram, skandināviski neuzbāzīgajām, taču drīzāk dzīvi adekvātāk atainojošajām filmām, bet kaut kas tieši šajā filmā liek man pievērt acis uz holivudiskajām tendencēm un iejusties. Šis "kaut kas" varētu būt notiekošā emocionālais un psiholoģiskais pamatīgums. Tas, ka katra aina liek nodrebināties ar savu tiešumu un noslīpētību un reizē biedējošā un reizē atbrīvojošā Džokera transformācija, kas to visu caurvij soli pa solim. Protams, bez Džoakina Fēniksa filma arī nebūtu "tas".

Principā es jau jūtos gatavs skatīties to vēlreiz, hehe.

https://www.youtube.com/watch?v=NgrM4_JMi9w
link1 comment|post comment

[Dec. 29th, 2019|03:43 pm]
Man patīk psihodēliskā popa virziens, kurā Lana Del Rey pēdējais albums "Norman Fucking Rockwell!" iestūrē. It īpaši "Venice Bitch" dziesma. Viens no Lanas unikālajiem aspektiem. Jau iepriekšējajos albumos bija pa psihodēliskai dziesmai (High by the Beach), bet šī gandrīz 10 minūtes garā dziesma jau ir citā līmenī. Tas bija viens no pirmajiem singliem, kuri tika izdoti saistībā ar jauno albumu un no sākuma man šķita nekas īpašs, bet pēc pāris reizēm tā sāk kļūt par atkarību kā pārdrošs svētdienas daydream.

https://www.youtube.com/watch?v=Qg3DxELVPj4
linkpost comment

[Dec. 18th, 2019|12:18 pm]
Šorīt man gribas klausīties Crystal Castles.

https://www.youtube.com/watch?v=vStjmYxetY0

Un domāt par hmm, hmm.
linkpost comment

[Nov. 22nd, 2019|02:14 pm]
Kopš es šo noskatījos, man gribas teikt "shīīīīīīīt", katru reizi, kad lietas noiet greizi.

https://www.youtube.com/watch?v=ZSRs3g2AnxA
linkpost comment

[Oct. 29th, 2019|01:50 pm]
Nedaudz par "El Camino" un Vinsu Giliganu.

Man, kā jau biju gaidījis, patika. Giligans kā vienmēr savos augstumos, Ārons Pauls tāpat. Vienīgi, es būtu gaidījis, ka filma vairāk parādītu Breaking Bad arī no cita rakursa un izskaidroto vairāk lietu pagātnē, bet šeit tas bija darīts tikai pa brīžam. Nezinu kāda tieši bija ideja aiz šīs filmas, bet vairāk ir sajūta, ka tas ir spinoff kā konkrēti "Breaking Bad movie". Nosaukums sakarā ar auto arī likās trāpīgs un man patīk kādu garšu tas piedod filmai. Par filmu konkrēti citādi man nav daudz, ko teikt, bet tā kārtējo reizi lika aizdomāties par Vinsa Giligana ģenialitāti un šoreiz to gribējās ielikt vārdos. Ne tikai šīs filmas sakarā, bet vispār. Tas, ko es visvairāk Giliganā novērtēju ir viņa lakoniskais piegājiens. Tas kliedzošais klusums daudzviet notiekošajā. Tas izpaužas cik tajā kā Giligana darbi ir veidoti paši par sevi, tik arī vairākos tēlos viņa darbos. Ļoti labi to var novērot, piemēram, El Camino ainā, kur Tods aizved Džesī uz savu dzīvokli. Manā skatījumā tas viss, kas tā laikā notiek, kliedz, bet tajā pašā laikā bez skatītāja bakstīšanas ar liekiem paskaidrojumiem. Giligana traģiskums neizpaužas naratora nostādītos faktos vai skaidri definētos tēlos, kā, piemēram, tas ir Trīram, bet, liekot skatītājam izdzīvot šo elli bez nekāda filozofijas vai moralizēšanas spieķa dotajos brīžos. No tā izriet arī nākamā lieta, ko gribēju minēt - režisora traģiskums ir universāli uztverams - tev nav jāsaprot šausmu filmas, lai uztvertu Giliganu, tev tikai jāspēj iejusties un jābūt pietiekamai dzīves pieredzei. Traģiskās un nervus kutinošās situācijas arī ir atveidotas tieši, bez novēršanās - vai nu tu esi tur, tagadnē, un uztver vai palaid garām, jo pēc tam nekas netiek pasniegts uz paplātes priekš tiem, kas negrib veltīt gana uzmanības. Varētu teikt, ka viss tiek parādīts nevis aprakstīts - ir jāizjūt, nevis tiktu runāts par to, kas tieši tev būtu jājūt konkrētajā brīdī un kas ir domāts ar notiekošo.

El Camino
link2 comments|post comment

[Oct. 25th, 2019|02:20 pm]
Mans jaunākais Netflix atklājums ir "The Crown". Lieliski aktieri, spēcīga noskaņa un tiek pasniegts nevainojama skaņas celiņa mērcītē. Ieinteresēja jau no pirmajām 10 minūtēm.
linkpost comment

[Oct. 24th, 2019|01:39 pm]
Izvācos no zilā portāla "Alus lietas" grupas, kā arī izmetu ārā dažus "draugus", kas mani ir piedraugojuši tikai šīs grupas sakarā, laikam, lai reklamētu savas darītavas. Kaut kā alotāju mentalitāte pārāk nogurdinoši bieži pārklājas ar to, ko varētu saukt par "visgudrā, dzīves nobriedušā tētuka" sindromu, kurš mani konkrēti tracina. Tā ir tāda konkrēta suga, manā skatījumā. Apbērnošanās - tas ir labi, bet tas nenozīmē, ka šis fakts tevi ir pēkšni padarījis par guru.
link5 comments|post comment

[Oct. 18th, 2019|06:55 pm]
Eh, it kā jau gribas būt tolerantam, bet brīžiem tomēr kaut kā sanāk nožēlot tautas, kas nesaprot ironiju vai sarkasmu...
linkpost comment

[Oct. 11th, 2019|06:18 pm]
Once Upon a Time in Hollywood man patika. Ne tā, ka īsti aizķertu kaut ko iekšā, bet man šķiet, ka tas ir ļoti patīkams ieguldījums kino. Varbūt tikai man tā šķiet, bet filmai ir Tarantīno netipiski gluds ritums, vairāk tādā kā sajūtu un pēcgaršas ziņā - parasti ir sajūta, ka pa vidu ir kaut kādi emocionāli lauzieni kā jau Tarantīno gaumē, man šķiet. Kaut kā dotajā dienā labi rezonēja tas Holivudiskais saulainums un dzīves svinēšana. Iepriecina salīdzinoši nesen aizsāktā Tarantīno sadarbība ar di Kaprio un arī ne tik nesenā ar Bredu Pitu, kurš filmai bija kā, hmm, kulaks uz acs. Viens no interesantākajiem "filmas filmā" attēlojumiem un amizantas ainas ar di Kaprio tēla emocionālajām peripētijām un aktiera dzīves nedienām. Es vispār nezināju kā filma beidzas un tas mani pārsteidza varbūt ne nesagatavotu, bet drīzāk pat pārāk sagatavotu, bet ne tam, kas tomēr notika beigās. Manā skatījum, Once Upon a Time in Hollywood turpina Tarantīno filmu sēriju "es jums došu apmierinājumu un atriebības prieku satriecot jūsu pāridarītājus", dodot citu scenāriju ar Mensonu saistītajām slepkavībām cietušajiem (ieskaitot Holivudas kino sabiedrību kā tādu), tāpat kā agrāk Django Unchained, dodot melnādainajiem savu vergu atriebēju/ pūķa kāvēju (kā viņš pats citos vārdos ir izteicies), Death Proof atriebējsievietes un vēl daļā viņa citu filmu. Visvairāk ar šo filmu man saistās tā stāstījuma izteiksmīgums un saistošā dinamika, kas to caurvij. Interesanta bija doma par to, ka Tate murders principā sanāk kā klasisks filmas scenārijs tikai praktiski īstenots realitātē un, ka ar viņiem notika tas pats, ko paši tēlo uz ekrāniem. Vispirms filma pati sāk vedināt uz tādām pārdomām, līdz tas tiek izteikts vārdos. Šo skatījumu, manuprāt, varēja attīstīt arī tālāk un apcerēt vairāk, bet par trūkumu to tomēr neuzskatu un varbūt tā pat jau kļūtu par pavisam citu filmu.
link6 comments|post comment

[Oct. 11th, 2019|06:12 pm]
Stipri subjektīvi, bet ja atskatītos uz lietām, kas man šķiet ikdienišķās modes "fakapi", piemēram, nokarenās stakles bikses vai sportatērps ikdienā, tad pēdējais laikam būs nesakarīga un uzpūsta paskata botas/kaut kas, kas, man nesaprotamā kārtā pēdējos gadus ir tik populāri.
linkpost comment

[Oct. 3rd, 2019|05:16 pm]
Meg Myers. Viņa varētu vairāk kliegt, ne tikai dziesmas beigās.

https://www.youtube.com/watch?v=TM2m371xLxw
linkpost comment

[Sep. 16th, 2019|12:44 am]
Feisbuks mani informēja, ka nākamgad Rīgā būšot industrial-horror-something-hiphop Ghostemane. Savā ziņā interesants projekts, laikam nebiju agrāk dzirdējis. Varbūt tikai stipri sen. Pats savienojums man liek domāt par Dalek, kas izskatās dažādos veidos galvas tiesu augstāk par šo, bet ja grib aptumšoties tad šis tā kā iecērt vairāk. Divarpus minūtes dziesmu garumu gan arī grūti cienīt. Diez vai es šo pasākumu apmeklētu, vienkārši savdabīgi, kas ir interesanti. Interesanti kā tieši tie algoritmi nosprieda, ka esmu reklāmas auditorija.

https://www.youtube.com/watch?v=5_51s0Oc-5c
linkpost comment

[Sep. 12th, 2019|01:05 pm]
Vēl viens sapņains un vardarbības apēnots Grimes gabals injicējams pa tiešo vēnā, realitātes pieklusināšanai, bet reizē ne aizmiršanai.

https://www.youtube.com/watch?v=M9SGYBHY0qs
linkpost comment

[Sep. 8th, 2019|01:57 pm]
American Gods. Somewhere in America.

Somewhere in America
linkpost comment

[Aug. 19th, 2019|11:32 pm]
Hatari - Tortimandi. Naidīgais iznīcinātājs. Šī dziesma man pat liek apsvērt islandiešu fetišistisko (jā, fašistisko) apvienību Hatari kā visnotaļ klausāmu mūziku. Vēlajās nakts stundās īpaši labi iecērt gluži kā gari nagi kailā miesā.

https://www.youtube.com/watch?v=kmx2d2QzbjM
link3 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]