| |
[May. 23rd, 2024|12:15 pm] |
|
Noskatījos otro reizi The Irishman un man kaut kā patika labāk kā pirmo reizi. Šoreiz skatījos relaksēti, kādos 5 piegājienos, taču lai gan iepriekš tie bija 2 piegājieni, man filma šķita vienotāka. Nezinu kāpēc, bet iepriekš viss likās sadrumstalotāks, ne tik vienots sižetiski un noskaņiski. Varbūt tāpēc, ka nesen noskatījos Goodfellas (arī jau atkārtoti, laikam trešo reizi) man bija vieglāk uztvert šo filmu. Man kaut kā patīk tā ideja, ka režisori ņem vienus un tos pašus aktierus un viņus dažādi miksē - tad viens ir boss, tad, citā filmā, viņš ir padotais. Šeit arī Roberts de Niro, Al Pačino un Džo Peši šķiet - tie paši aktieri, bet citā miksējumā. Al Pačino gan likās visvairāk savā elementā, tēlojot lecīgu un nedaudz ilūzijās grimstošu tēlu. Skorsēzes filmās vienmēr man liek aizdomāties mūzikas izvēle. Bieži, kad notiek kaut kāda galināšana vai tiesas sēdes tā ir nevis dramatiska, bet drīzāk nostaļģiska un relaksējoša mūzika. Man personīgi tas šķiet tāds "they got what's coming for them" nomierinošais motīvs vai arī vienkārši veids kā parādīt to visu retrospektīvāk un nostaļģiski un ne tik dramatiski kā tas parasti ir filmās. Man patīk kā tiek parādīts, ka Frenks visu mūžu ir bijis tik iegrimis tajā savā idejā par dzīvi un to kā jāizturas pret citiem, ka tikai mūža beigās, runājot ar saviem bērniem, viņš īsti saprot kāda veida tēvs viņš ir bijis. Kaut kā šis lēnais filmas ritums man atgādina True Detective trešo sezonu, kura arī šķita ritam lēni un retrospektīvi. Šobrīd jau baidos pateikt "retrospektīvi" vēlreiz. |
|
|
