A thin grey line between black and white

Saulains rīts pirms pulksten deviņiem. Kāda pircēja pārdevējai:"Jauku jums dienu!" Pārdevēja atbild: "Jums vēl jaukāku!" Tālāk pie Ziemeļvalstu ģimnāzijas kāds skolnieks krata sirdi burvīgajai skolas dežurantei (nedzirdu ko runā, bet no malas saruna izskatās nopietna, kā ar uzticības personu). A. nevar nepamanīt, jo ir aktīva mūsu lasītāja, vienmēr izsaka savu sajūsmu un vērtējumu par izlasītajām grāmatām. Viņa arī ļoti aktīvi atbalstīja vietējā grāmatu kluba izveidi. Esmu iemācījusies diskrētumu sarunas nedzirdēt, bet tomēr ekspresīvais izsauciens: "Vispār man ir 61!" ausīs nonāca. Un arī skolnieks bija pārsteigts: "Tiešam?"

Viens no labākajiem veidiem, kā iesākt brīvdienas, agri pamosties, doties uz staciju un iekāpt agrajā rīta vilcienā, lai vērotu saullēktu (godīgi sakot, es lielākoties gulēju, jo biju vēlu aizgājusi gulēt).

Neatceros, kādā sakarā pirms desmit gadiem angļu valodā bija tāds radošais rakstīšanas uzdevums: jāuzraksta īss stāstiņš par sevi, izmantojot divus patiesus faktus par sevi un vienu nepatiesu. Vairs nav ne jausmas, ko iepinu kā nepatieso. Aptuveni atceros tikai teikumu, ka man bērnība pagāja starp divām pilsētām un lielu daļu bērnības pavadīju vilcienos.


Varbūt tāpēc man tā patīk vilcieni, tie rada tādu iluzoru drošības sajūtu. It kā jau pati iekāpšana vien radītu pārmaiņas un izdzēstu visas problēmas un nepatikšanas pasaulē. Un viss tiešām rādās pavisam jauns, it kā būtu ieplaisājusas daudzas robežas prātā un spētu redzēt vairāk. Ceļš nekad nav garlaicīgs. Veselas divas stundas laika mierīgām pārdomām par visu, to, kas sanāca, kļūdām, ko varēju labāk, to, kas aizkustināja un patika. Piefiksēju to, ka man patīk vērot cilvēkus, droši vien vienmēr paticis, bet tagad kaut kā vēl visam tam pievienoju performatīvo elementu. Droši vien tā robeža, kas skatās un uz ko skatās, nekad neizzudīs, bet labi sapratu domu, ka atnākšana vien uz pasākumu var būt aktīva iesaustīšanās. Varbūt tāpēc man tik ļoti patikai izrāde Maiks, jo cilvēku neprognozējamā parvietošanās reizēm škita kā iepriekš iestudēta, lai gan zinu, ka tā nebija. Sen nebiju jutusies tik mierīgi Rīgas centrā, kur apkārt intensīva satiksmes un cilvēku plūsma. Vēl arī interesanti pēc katras izrādes pastāvēt malā un ieklausīties sarunās. Un arī pārsteidzoši, ka gandrīz vienmēr katrs ir uztvēris pavisam atšķirīgu niansi.


Iepriekšējā nedēļa bija dīvaina ar to, ka pirmdiena nebija brīvdiena, kā ierasts, un darba laiks pabīdīts uz priekšu par pusotru stundu. Varbūt ne gluži kā citā laika joslā jutos, bet sāku saprast tos cilvēkus, kam darba nedēļa šķiet gara, gara, bezgalīgi gara, pat ja ņem vērā to, ka vakaros it kā ir vairāk brīva laika kā parasti.


Ceru, ka varēšu atjaunot māju sajūtu, kāda te vēl bija pavasarī, jūnijā, jūlijā, kad likās - beidzot esmu te iedzīvojusies un jūtos mierīgi un droši, pat ja vislielākā komforta zona ir būšana sevī. Ar laiku viss atgriezīsies ierastajā ritmā, dzīvošos pārsvarā savā drošajā Rīgas mietpilsoniskajā zonā starp daudz zaļumiem, parkiem un grāmatām līdz nākošajām pārmaiņām.

Varbūt jebkuram cilvēkam uz šīs planētas ir pazīstams kāds cilvēks, kam karā aizgājuši bojā ģimene un tuvākie cilvēki?

Vēl ir pazudusi mana superspēja ilgi gulēt kā kaķim un aizmirst visas pasaules problēmas. Pārsteidza, ka no burciņas ar uzrakstu Cilvēks nedzīvo no maizes vien man izvilkās pants no 55. psalma: "”Kaut man būtu spārni kā balodim! Es aizlaistos un nomestos, kur man būtu miers.”

Mājupceļā atcerējos, ka divdesmit gadu vecumā viens no nomācošākajiem posmiem svešvalodu apguvē šķita pulksteņa laiki un ikdienas darbību mācīšanās. Varbūt toreiz nomāca doma par mūžīgo atkārtošanos. Šovakar pēc izrādes atskārtu, lai gan katru vakaru veicu gandrīz vienas un tās pašas darbības, tomēr ir sajūta, ka katru dienu esmu pavisam cits cilvēks, tāpēc kaut kādā
ziņā nekas īsti neatkārtojas.

1. septembris izvērtās tik mīlīgs un neparasts. Gaidīju skarbus betona džungļus zem agresijas un dumpīguma maskas, bet sanāca saulaina piknika noskaņa Ķengaraga promenādē, kas šķita tāds kontrasts pilsētai, pat ja dažas reizes esmu tur bijusi. Varētu teikt, ka ideāla svētdienas aina, daudz koku, ūdens vizuļo saulē, nav pārāk karsts, pastaigājas visdažādākie cilvēki, manīju arī iemītu taku gar Daugavu, ko pastaigai izmanto daudzi kaķi. Vietējās mazās meitenes iedvesmojās no radošajām pieturām un pašas izveidoja turpat netālu savu, apmeklētājiem piedāvājot glītus pļavas puķu pušķīšus. Beigās uz atvadām vienu uzdāvināja arī man. No aizkustinājuma atkal izcēlos ar savām krievu valodas zināšanām, jo gribēju ko jauku pateikt Kristinas dzimtajā valodā: "Velmi krāsnī, spasiba." Bet meitene neapmulsa un iztulkoja: očeņ krasivij. Tikai tad apjēdzu, ka pa pusei biju runājusi čehiski, tad nu pateicu to pašu arī latviski. Visu saprata, ko gribu pateikt, jo tajā vecumā droši vien bērniem piemīt liela intuīcija:)

Šī ir mana mīļākā diena.

Interesanti, ja pie japāņu zīmes, kas apzīmē "iet", pieraksta klāt "dzīvot", veidojas jauns vārds "nomirt".

CITAS LIELAS LAIMES (Laime-būt-īpašniekam; Apmierinātas-lepnības-laime; Laime-dzert, kad vairs neslāpst, Laime-ēst, kad vairs nav izsalkuma utt.)

PĀRĒJĀS MĀJAS LAIMES (Laime-labi-justies; Svaiga-gaisa-laime; Laime-mīlēt-savus-vecākus; Zilu-debesu-laime; Meža-laime; Saulainu-stundu-laime; Pavasara-laime; Saulrietu-laime; Laime-vērot-zvaigžņu-parādīšanos pie debesīm; Lietus-laime utt.)

LIELIE PRIEKI (Prieks-būt-taisnīgam; Prieks-būt-labam; Prieks-par-padarītu-darbu; Prieks-domāt; Prieks-saprast; Prieks-saskatīt-skaisto; Prieks-mīlēt utt.)

Šovasar pabiju divās tukšās Latvijas nomales skolās, kuras no 1. septembra slēgs. Un tās jau nav vienīgās. Atkal domas par mazo vietu iznīcību un izmiršanu. Vai visi cilvēki, kas strādāja tajās skolās, atradīs sev jaunu darbu?

Kaut arī daudz kas no skolas izvākts, mūzikas kabinetā palikušas klavieres. Tā nu kāds no jauniešiem , kamēr tīrījām telpas, uz atvadām nospēlēja Bohemian Rhapsody. Smeldzīgi un skaisti. Tikai ceru, ka nedziedāju līdzi skaļi savā suņa (ne)balsī. Tad atcerējos Katarīnas Kucbelovas grāmatu "Aube", ko lasīju pirms vairākiem mēnešiem. Arī tur ir mēģinājums iemūžināt marginālo, aizmirsto, izzūdošo.

Sunim jau kādu laiku ir draugi, divi suņi no kosmosa - Orions un Apollo.

Bija skaisti divas naktis gulēt teltī un vērot zvaigžņu lietu, redzēt agros rītus. Saules gaisma kļuvusi man atkal draudzīga kā bērnībā. Sajutu, ieraudzīju un sadzirdēju.

"Man gribas parādīt klusās jūtas. Par tām es īsti nemāku vārdos izstāstīt. Gleznot nevis tās spilgtās emocijas, bet jūtu nianses. Tās nav uzbāzīgas, stāsts ne uzreiz atklājas un skatītājam ir jādomā, katram pašam jāatrod sava uzrunājošā nianse."

Anna Afanasjeva

Labs atjautības uzdevums. Jātrod grāmata, kur suņi meklē suņusēnes. Bērni teica, ka neatceras ne grāmatas autoru, ne nosaukumu, tomēr rokas nenolaidās un kāroto grāmatu atradu. Tikai nedaudz jāpadomā par samērā jaunām grāmatām, kur darbojas suņi un rokā ir. Reizēm arī palīdz meklēšanas iespējas e-katalogā.

Biju jau piemirsusi, cik krāšņas debesis ir jūlija vakaros. Īpaši skaistas tās ir nedaudz pirms pusnakts. Laikam pirms gada ārā gāju reti vai vnk nejutos labi, lai pamanītu tādus sīkumus. Un drīz jau būs augusts ar zvaigžņotajām naktīm. Bet vislabākais ir tas, ka ir atsākuši rādīties spilgti, krāsaini un vizuāli interesanti sapņi. Varētu pat atsākt tos pierakstīt savā sapņu kladē. Jā, ņemu atpakaļ visus sliktos vārdus par jūliju.

Pamanīju nesaglabātu cibas ierakstu no jūlija sākuma. Baidos pat domāt, cik tādu cibas ierakstu palikuši pusuzrakstīti pusmiegā un pēc tam izdzēsti, jo droši vien vēlāk nav bijis sajēgas vai drosmes tos pabeigt. Varbūt arī palika bail no tādiem spokainiem, puspabeigtiem tekstiem. Atmiņu dēļ izņēmuma kārtā šo atstāšu te cibā, pat ja nepilnīgs un nepabeigts. 

Pirms gada bija tāds noskaņojums, ka negribu nekādus atvaļinājumus, ļaujiet man mierīgi strādāt. Varētu mierīgi iztikt bez šādām privilēģijām, varbūt vienu lieku brīvdienu varētu ziemā.

Šogad gan bija tā, ka gribējās no prieka lēkāt, jo varēšu neidzot izdarīt atliktās lietas, aiziet uz visam izstādēm un kādu laiku padzīvot pēc brīva grafika.

Vai tiešām darbs jau apnicis vai arī emocionāli esmu no tā atvadījusies, un tāpēc daudz kas mainījies?

Mākslinieks Atis Jākobsons pirmdien pastāstīja, kā atšķiras darbi, uzdodot zīmēt divus dažādus uzdevumus.
1. Uzzīmēt emocionālu pārdzīvojumu. Tur parasti parādās ego stāsti.
2 Uzzīmēt prieku un laimi. Pavisam cita enerģija darbiem, pat ja tapuši pēc neliela laika intervāla. Daudz garīgāka pieredze tajos parādās.