A thin grey line between black and white

Lasot dāņu rakstnieces Līses Villadsenas grāmatu jauniešiem "Kvantu lēciens", sākumā pārņēma tāds smagums, it kā tiešām fiziski izjustu vecākās māsas depresiju un smacējošo gaisu mājās. No otras puses arī atvieglojumu, ka vairs nav jāmācās skolā un jāsakaras ar visādām skolēnu muļķībām un nejēdzīgām skolas tradīcijām. Negaidīju, ka būs tik empātiska attieksme pret māsu, likās, ka kāds no ģimenes to neizturēs un novērsīsies, jo pat lasītājam varētu uznākt bezcerības sajūta, ka varbūt tā nemaz nav depresija, ir diezgan ērti dzīvot, ja visi apkārt cenšas būt saprotoši un želo. Protams, kļūdaini, pat ja arī iejūtīgam cilvēkam var uznākt nogurums. Patika arī doma, ka jāsadarbojas visiem ģimenē, lai kaut kas mainītos. Pat ja arī nav garantijas, ka tas līdzēs.

"Kad bijām mazas, mēs ar Ruti visu laiku dīcām pēc suņa. Tētis negribēja dīvānā suņa spalvas, turklāt viņam bija kaut kāda alerģija pret kažokzvēriem, tāpēc suni tā arī nedabūjām. Bet dažkārt es domāju, vai suns būtu kaut ko mainījis. Esmu lasījusi, ka dzīvnieka mīlestība varot izārstēt jebko - bērnu trūkumu, depresiju, trauksmi. Tiešām dīvaini, ka cilvēka mīlestībai nav tā paša spēka."

Dažreiz iedomājos par to, kā jūtas terapeitiskie suņi? Vai viņu labbūtība ir mazāk svarīga?

Vēl iedomājos par meiteņu grupām, kas pastāv ilgstoši līdz mūsdienām. Kas ir tas, kas notur viņas kopā? Varbūt tas, ka lielākoties tajās dalībnieces ir māsas?

Šovakar izlasīju par cilvēku, kas reiz atdeva prom lielāko daļu savu grāmatu, jo vairs negribēja bēgt no realitātes. Bet tad vēlāk daļu no atdotajām grāmatām nopirka atkal. Ja lasīšana ir būtiska viņas identitātes daļa, tad jau bezcerīgi no tās bēgt. Pateicoties viņai, atcerējos, ka līdz apmēram 30 gadu vecumam lasīju, lai izaicinātu sevi un ierasto domāšanu, kaut ko pilnīgi pretēju sev. Līdzīgi bija ar mūziku un citām lietām. Varbūt tiešām tas ir labs veids, kā lasot grāmatas, galīgi nepazust un nezaudēt saikni ar realitāti? Kā gan es varēju to aizmirst?

Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa. Tā tiešām ir laba un derīga spēja. Man patīk iztēles un sapņu pasaule, bet reizēm kaitina šis ieradums, ja pārāk ilgi ievilcies un dominē par t.s. realiāti, kuru daži arī dēvē par ilūziju. Esmu arī dzirdējusi, ka ir tāds cilvēku tips, kuriem viegli dzīvot ideju pasaulē un iztēloto spēj izdzīvot tik spilgti, it kā tas tiešām būtu noticis pa īstam. Tādēļ viņi daudzas ieceres neīsteno. Varbūt es esmu viens no tādiem cilvēkiem. Tomēr ir diezgan grūti atrisināt visas sarežģītās lietas, ja dzīvo tikai ilūziju pasaulē, tāpēc no šodienas mēģināšu dzīvot skaidrā, t.i., drosmīgi stāties pretī visām grūtībām un nepatīkamajām sajūtām, domām.

"Kad esmu skaidrā, es beidzot jūtu. Jūtu savu ķermeni, savas domas, savas robežas. Dzīve kļūst nevis vienkāršāka, bet īstāka. Un tas daudz. Skaidrība nav tikai par to, ko nedaru. Tā ir izvēle būt sev klāt arī tad, kad ir grūti, kad kaut kas spiež, vilina vai grauž. Impulss nav pavēle. Tas ir tikai vilnis, ko var ieraudzīt, sajust un palaist."
Inga Bitēna

- Kā tu domā, vai nokārtosi šo kursu?
- Ja pārdošu savu dvēseli, tad jā.

"Lasīšanai tev jāparedz laiks no rīta. Ir svarīgi, lai viņi lasīšanu saista ar brīvo laiku un atpūtu. Ļauj viņiem rītos atgulties uz sedziņas kopā ar savu rotaļu lācīti un izlasi kādu stāstu. Ļauj viņiem palēnām iesākt dienu ar stāstu."

Arī šis man bija jaunums. Interesanta ideja par to, kā veidot pantus dzejas slamam no magnētiņiem ar attēliem, pat ja bērns vēl nav iemācījies lasīt. Vajadzīga magnētiskā tāfele un krāsaini magnētiņi ar dažādiem attēliem. 3-2 bildes apzīmē līdzīgus vārdus pēc skaņas, tādus, kas labi rīmējas kopā. Bērns tos kārto uz magnētiskās tāfeles un veido pantus. Pēc tam radīto darbu nolasa. Rodas ne tikai spēles prieks, bet arī attīstās prasme lietot valodu, sasaistīt vārda attēlu ar skaņu un tā nozīmi, kā arī vizuālā lasītprasme.

"(..) Ļoti iesaku vakara zīmēšanas kursus pie Reiņa Liepas. Viņš ar savu amerikānisko pozitīvismu spēj tā pacelt un iedvesmot! Atraisīt potenciālu, iedot spārnus lidojumam! Kritika ir vajadzīga, bet, kad esi zemākajā punktā, ir sajūta, ka nevari un nesanāk, ir labi, ja tāds mākslinieks, kā viņš var parādīt, ka tu vari gan."

Varbūt man arī vajadzētu pārstāt kautrēties cilvēkiem teikt labo? Protams, tikai tad, ja tas sakrīt ar manu pārliecību. It kā jau saku, bet bieži filtrēju, lai mani nepārprastu un neizklausītis salkani plakātiski. Cilvēki jau arī parasti jūt, kāds vēstījums slēpjas zem neveikliem vārdiem, ja tas nāk no sirds.

Atcerējos nesen lasītu dzejoli, kur arī bija frāze: "No šodienas teikšu cilvēkiem tikai labo un paskatīšos, kas notiks." (citēju neprecīzi pēc atmiņas).

Pat dators rāda uzrakstu - sunset is coming. Tātad jābeidz strādāt un jāiet pretī saulrietam.

Tikai vakar redzēju pirmo varavīksni šogad.

Šodien uzzināju, ka Vācijas bibliotēkās (gan jau arī citās valstīs) aizvien populārāks kļūst tik dīvains pasākums kā klusās lasīšanas ballīte (silent reading party). Tātad cilvēki noteiktā laikā satiekas konkrētā telpā (bieži vien tā ir bibliotēka, bet ne obligāti) un katrs savā nodabā lasa grāmatu. Pēc noteiktā laika visi izklīst, neviens savā starpā nesarunājas. Reizēm pat telpā ir vairāk nekā 50 cilvēku. Kā izskaidrot šo fenomenu? Vajadzība pēc drošas vietas lasīšanai, kur nekas netraucē un nenovērš uzmanību? Un vajadzība pēc cilvēkiem līdzās? Vai citi lasītāji būtu tādas kā interjera mēbeles, kas rada noskaņu lasīšanai? Digitālā laikmeta iezīme?

Domājot par valodām, šovakar atcerējos filmu Ceļotājas vajadzības (A Traveler's Needs, 여행자의 필요), kuru skatījos kaut kad ziemā. Toreiz filmas iespaidā vairāk domāju par valodas šabloniem, kurus laika gaitā daļa cilvēku iemācās, lai vieglāk būtu sazināties. Jo kuram tad gribas pilnīgi atklāti par sevi stāstīt svešiniekiem? Taču laikam tāds saziņas veids pamazām kļūst par ieradumu, tā aizvien vairāk aizmirstot sevi. Cik vienādos teikumos cilvēki sarunājas katru dienu? Cik lielu daļu no valodas plašajām iespējām cilvēks izmanto? Jo īpaši, ja tā nav dzimtā, bet starpniekvaloda? Šķiet, ka filmā katrs satiktais cilvēks spēlēja kādu mūzikas instrumentu un katrs par savu hobiju runāja gandrīz ar vienādām frāzēm. Sākumā nospriedu, ka galvenā varone ir terapeite, nevis māca valodu, jo vienmēr jautāja: "Ko tu jūti, kad spēlē?" Cilvēkiem uzreiz nemaz nebija tik viegli atbildēt, jo parasti runāja vienu un to pašu iemācīto pieklājīgo sakāmo. Kad atbilde atnāca no sirds, skolotāja savā dzimtajā franču valodā uzrakstīja teikumu, kas uz nākamo reizi bija jāiemācās no galvas. Tā nu varbūt viņa ne tikai mācīja valodu, bet palīdzēja cilvēkiem paskatīties zem uzaudzētās virskārtas.

Beidzot brīva sestdiena! Būs vairāk laika padomāt par to, kā mazināt savu haosu. Un varēs beidzot ilgāk padzīvot visās ( dvēseles pils istabās. )

Divi jaunieši parkā sarunājas par grāmatu lasīšanu.( ... )

Varbūt reizēm der parunāties ar ārzemniekiem, lai pamainītu skatījumu. Reizēm šķiet, ka labo viņi redz vairāk (bet tā varētu būt daudziem ceļotājiem, arī man tā ir gadījies, esot citā valstī). Biju nedaudz pārsteigta, ka franču meitenei tīri labi patīk mūsu vasara. Latvijā viņa ir kopš šī gada sākuma. Lielā karstumā esot ļoti grūti pastrādāt, tāpēc mūsu pašreizējaus klimats patīkams. Nujā, tā droši vien var runāt tikai tie, kam nav dārza un saules ir bijis par daudz. Lai gan es jau arī lielu karstumu nepanesu, taču nu spēju izdzīvot dažādos apstākļos.


Bija grūti izdomāt, kas ir mana vasaras grāmata. Par kuru tikai iedomājoties vien, uzreiz jūti un redzi vasaru. Teorētiski jau varētu pāris nosaukt, bet zinu, ka tas nebūs īsti. Varbūt jums tādas ir?

Ir pagājušas divas nedēļas kopš atgriezos no piejūras pilsētas, bet acu priekšā joprojām uzzibsnī visdažādākās tirkīza nokrāsas. Savukārt apmākušajās dienās detalizētāk saskatu zilo, pelēkzilo utt. Redzēju pļavas, daudz savvaļas ziedu, kuri pirms iemigšanas rādījās kā interesanti ornamenti. Vasaru sajutu, lai gan nebija ne auksti, ne karsti. Smaržas tomēr rada atšķirību.


Ja kādā no vecajiem darbiem viena kolēģe mani ķircināja, ka katru dienu man jauna soma, tad tagad esmu pārgājusi uz tādu minimālismu, ka ceļasomu vakarā izkrāmēju un pārveidoju par darba somu.


Atceļā lasīju bērnu grāmatu par neticamu polārlapsas ceļojumu no Svalbāras uz Elsmīra salu Kanādā. Sākumā īsti nepatika, jo likās, ka būs Džūlijas un Haizivs atkārtojums, tikai pievilktas klāt tēmas par dabas aizsardzību un cilvēku migrāciju. Beigās tomēr skepse mazinājās, tā ir skaista grāmata par cilvēku un dabas attiecībām, sarežģīto, bet brīnumaino pasauli. Aizkustināja, galu galā tā ir bērnu grāmata. Arī arktisko noskaņu uzbūra. Nereāli šajā gadalaikā nokļūt tādā pasaulē, kur vasaras izskatās pilnīgi citādi.

Par grāmatzīmi izmantoju no kādas kafejnīcas paņemtu koncertu reklāmas bukletu Ūdenstornī san, lai atgādinātu sev par ilgām un vietām, kur nekad nenokļūšu. Nu vismaz tajā laikā ne. Ilgošanās un sapņi varētu būt viena no manām dzīves jēgām, jo reizēm tas viss šķiet reālāks nekā pati īstenība.

Jāizdomā kaut kādas tēmas, par kurām te rakstīt, citādi pēdējā laikā šķiet, ka gribētu cilvēkus ievilkt kaut kādā lasīšanas sektā. Tā jau varētu par savu dzīvi, bet reizēm grūti saskatīt mazos brīnumus ikdienā (citiem vārdiem, kaut ko ļoti jauku). Un drošāk šķiet rakstīt par kaut ko abstraktu.

- Vecmāmiņ, ko dara, ja notiek vissliktākais?
- Tad turpina dzīvot, tāpēc ka dzīve ir viss, kas mums ir.

Anna Ēringa "Bučas un apskāvieni no Pollijas Stormas"


Līdzīgu padomu deva arī vectēvs Agatei Annas Vaivares grāmatā "Otrais kocerts". Ja koncertā gadās kāda kļūme, jāturpina spēlēt, jo vissliktākais jau ir noticis.

Šovakar lasīju, kā indietis Neks Čands sadzīves atkritumus pārveidoja par kaut ko skaistu, tā materializējot savu paradīzes vīziju Klinšu dārzā. Un iedomājos, ka varbūt līdzīgi varētu rīkoties ar nejaukām domām, sarakstot tās uz papīra un tad pārveidojot sev tīkamā zīmējumā. Ja nu zīmēt nepatīk, var izdomāt citus veidus, piemēram, kādu kustību.( Atradu arī internetā paraugu, lai gan noteikti ir labāki piemēri, tikai slinkums meklēt, jo rīt agri jāceļas. )

Sākumā niknojos uz sevi, ka esmu apsēdusies netālu no skaļiem jauniešiem, kas grib sacensties rupju vārdu lietošanā, jo reizēm pēc darba gribas klusumu. Nē, nu kas man, neko sliktu taču man neviens nedara, vnk bravūra un ākstīšanas, ir taču kara laiks,vēl citas nejēdzības, kas varbūt pieprasa tādu leksiku. Tā nu iegrimu ainavas vērošanā. Mani īslaicīgie ceļabiedri arī pamazām kļuva mierīgāki, sāka runāt par savām lietām, kuras centos nedzirdēt. Taču tas bija neiespējami, jo biju aizmirsusi austiņas. Sarunā varēja just rūpes vienam par otru. Tad meitene teica:"Un tu vēl saki, ka esi slikts draugs." Tad sākās emociju izvirdums: "Tu nezini. Esmu sūdīgs draugs, sūdīgs puisis, sūdīgs cilvēks, sūdīgs brālis, sūdīgs dēls... Vispār brīnos, kā vēl atrodos šeit, nevis zem šī vilciena sliedēm." Varētu jau teikt, lai netic tādām domām, bet kas es tāda esmu, lai manī klausītos? Tam jau laikam iet cauri gandrīz visi. Un ir taču draugu atbalsts, pat ja varbūt meitenes vecākiem nepatīk šī draudzība.