Te ir kaut kas teikts
Jaunākais
29.1.22 23:00
Fucking hell! Es klepoju, sāp plauša un vēl es nevaru jau cik stundas (nedēļas tbh) saņemties uzrakstīt vienu atbildes vēstuli. Reālais laiks to uzrakstīt būtu minūtes 10. Nu ja dikti piepūlas un domā ko rakstīt, pārraksta, 30 minūtes augstākais. Un es arī ļoooti pēdējās stundas nevaru saņemties arī analizēt šo situāciju. Es pat iesāku rakstīt to vēstuli, lai neanalizētu! :D Bet tas līdzēja tikai pirmajai rindkopai un pārējais atkal iesprūst.
2.1.22 16:40 - 2021
Pagājušais gads vispār šķiet diezgan meh. Uz beigām šķiet palika labāk.
Meh daļa: nobruka studiju process. Sāku šaubīties par savām izvēlēm priekš nākotnes. Mentālā veselība arī bija kā bija, bet labā ziņa, ka šajā jomā ir arī ļoti labs progress, kura dēļ uz nākotni skatos visai cerīgi. 200h stundas vasarā arī ir psc. Pati jau varu, bet attiecības pat kopā dzīvojot riktīgi bojā. Arī pandēmija bojā attiecības, varu teikt, ka labākās draudzenes man vairs nav. Deitošana arī knapi un nekāda, lielākoties sajūtas, ka palaižu lietas garām. Vispār šogad arī iekikoja pandēmijas besis, pagājušajā gadā nebija. Nu un darbā situācija "burvīga", jo visi ierobežojumi uz mums attiecas, bet dīkstāves atbalsts rudens edition ne (bet man ir sakarīga darbavieta un priekšniecība vismaz).
Labā daļa: viennozīmīgi kaķīši! Ze best thing ever! Viņas ir TĪĪĪK foršas! Un jā, man riktīgi glāsta sirsniņu tas, cik vizuāli skaists komplekts viņas ir (abas vienādi brūnmelni raibas, bet viena ar garu spalvu, otra īsu). Lai arī pārstrādāšanās ietekmē es to apšaubīju, pārvākšanās arī bija uz labu un lielākoties ir forši un man patīk. Ir ļoti forši iekārtot mājvietu. Vasarā, lai arī bija slikti mājās un daudz darbā, es noķēru ļoti, ļoti labu stabilu, drošu sajūtu. Tā, ka man nav trauksmes. Baigā jauda tad ir. Tagad gan tas ir atkal pretējā virzienā, bet ir labi zināt, ka man tas ir iespējams un kāda tā ir sajūta. Bet tagad atkal man ir trauksme, jo es ļoti labi jūtu kā viena nodaļa terapijā ir beigusies un cita sākusies, tiešām ļoti labs progress. Gada beigās ļoti labi un ļoti par daudz atpūtos. Bet tas arī deva laiku un telpu dažām vērtīgām lietām un atziņām.
9.12.21 20:38 - Mežā ir skaisti
Šodien staigājoties un izbaudot pēdējo Ziemas dienu, nāca atklāsme. Kustēšanās man uzdzen trauksmi. Nē nu ne jau lielu... Maziņu, tādu, kas tikai fonā piespēlē, tādu, kuru es visu mūžu esmu ignorējusi un nepamanījusi. Es sāku domāt par to, kā kustoties, piemēram, ejot man samazinās uzmanība, spēja uztvert lietas, uztveres lauks tā kā sašaurinās, līdz man salikās 2+2. Tas arī izskaidro kā man tīnībā bija dikti grūti ar sportu - es īsti nevarēju paelpot, lai arī nekādu fizisku iemeslu nebija. It īpaši ar to, ka laikam ejot un kaut kam iekšēji mainoties, man sāka kļūt vieglāk.
Bet es nezinu vai ar to šobrīd vajag kaut ko darīt.
2.12.21 00:07 - Spiralling down the procrastination hole.
Man jau bija aizdoma, ka es sevi spēju arvien vājāk turēt grožos dēļ tā, ka sāku atrast no regulāras iešanas uz darbu. Un tā arī ir. Es esmu tikko mērķtiecīgi prokrastinējusi apaļas 12h. x_0 Un šis ir svarīgi un jāizpilda asap, turklāt tas ir darbs un kolēģi pat nosacīti uz mani gaida. Es jūtos slikti un viss ir slikti.
Sliktākais ir tas, ka es ik pa laikam saņēmos un pārkārtoju lietas sev apkārt, lai labāk strādātos. (Tiesa fenibuts+alko nerada produktīvu trauksmes atslābinājumu, tā reāli bija kļūda.) I hate this.
Lielākā lieta, ko man no šī ir jāmācās - es nesākšu tūlīt darīt. Ir vajadzīgs pārvirzīt fokusu citur, kur es tiešām sev šajā brīdi palīdzēšu. Es tiešām varu nodzīvot visu dienu ar "tūlīt sākšu darīt tāpēc nevar neko citu darīt" izdarot pilnīgi NEKO. Būtu vismaz ko citu jēdzīgu izdarījusi!
23.11.21 21:05
Ja kolēģe pateiks, ka to Zsv haltūru nevar piedāvāt, sākšu sūtīt CV pa labi un kreisi. Situācija ir tāda, ka Covid noteikumu dēļ man ir jāņem atvaļinājuma dienas, jo visiem kolēģiem nesanāk stundas. Problēma gan tā, ka es esmu jau izbesījusies. Man BŪTU ko darīt mājās, bet [plašs žests] nespēju. (Galu galā tāpēc es eju pie terapeita, lai varētu savā nodabā sev vajadzīgās lietas darīt. Piemēram, izglītību.) Tās druskas, kas no mājām darbam jādara, nesilda sirdi un vispār es gribu darbu ar klientiem. Tad nu doma, ka varētu pie svešiem ļaudīm izklaidēties/pastrādāt. Janvārī jau citi kolēģi sāks ņemt atvaļinājumus (nāksies!!). Cerēju uz Ziemassvētku tirdziņiem, tur pat seni kontakti ir, bet nu nenotiek tač.
Es, protams, nezinu vai tas tiešām atrisinās šībrīža frustrāciju. Ideālā variantā varētu izmantot šo brīvo laiku... nu sev. Vēl arī varētu izveikt random izklaides, nu sabakstīt izklaides ar bijušiem un potenciālajiem mīļākajiem, kaut kādus pasākumus apmeklēt, satikt cilvēkus (it īpaši tāpēc, ka nu jau pat salīdzinoši var + tikko izslimoju, vispār jūtos neuzvarama :D ). Bet no vienas puses mazliet kauns uzbāzties ar savu kompāniju pandēmijas viducī. (Ja cilvēkam pofig, es nezinu vai gribu cilvēku satikt vispār, ja cilvēkam nav pofig, nu tad... nu tad prātīgi ir netikties. :D )
Turklāt darbs ir lielisks brīvā laika pavadīšanas laiks! It īpaši, ja patīk! Un man pavisam godīgi patīk darbs ar klientiem! Pavisam, pavisam godīgi. Nezinu kāpēc tas tiek uzskatīts par kaut ko ārkārtēju, bet acīmredzot, tad tā ir mana unikālā labā īpašība. Pamata valodu paku (en,rus) pārvaldu pietiekami labā līmenī (viens gana brīvi, otrs pamata sarunvalodu), ja nu kādam te ir interese.
12.11.21 00:19
Ok, es sapratu. Cibas rakstīšana ir viena no tām jaukajām nodarbēm, kuru prokrastinēju, jo ir sajūta, ka tā ir produktīva un sev labvēlīga izklaide. Oh, nice! (Iztēloties
Onslova gifu.) Lielākā daļa cilvēku saprot, ja negribu darīt studiju un darba lietas. Bet īstenībā viņi nesaprot, jo es prokrastinēju arī lietas, ko man patīk darīt, un darba un studiju lietas man īstenībā patīk. Un man patīk arī manas hobijlietas un diy ieceres, kuras arī prokrastinēju.
Pēc 30h. Tā. Es gribēju cibā rakstīt, ja? :D
Pēdējā terapijas sesija bija ļoti vērtīga. Beidzot konkrēti dabūju, kur visam šim aug kājas. Iespējams to bija tik grūti izdarīt, jo tas nav viens traumatisks gadījums no viena konkrēta cilvēka. Nu ir bijis arī traumatisks gadījums no viena konkrēta cilvēka, bet vispār izskatās, ka tas ir viss atrisināts un neaktuāli vairs. Lielāka problēma pēc šī konkrētā cilvēka bija papildus ikdienas dzīves pieredze.
Un pirms es rakstu tālāk, gribas likt simtu vienu disklaimeri. Par to, ka nebija tik traki, par to, ka es jūtīga, par to, ka ļoti daudziem ir daudz trakāk, bet viņiem dzīvē un mentālajā veselībā klājas labāk. Nu jā, tā ir. Man ir arī ļoti paveicies ar to, ka nebija sliktāk. Un vispār paveicies, ka es šitik tālu esmu tikusi.
Bet tas, kas ir bijis manā dzīvē un nav paveicies, ir tas, ka pieredzes ir bijušas ļoti konsekventas no dažādiem cilvēkiem. Izskaidro, kāpēc tas man ir ieēdies vārdos neaprakstāmu instinktu līmenī. Bērnībā vairāki cilvēki ir absolūti neadekvāti reaģējuši uz manu prieku. Trauma, ko neatceros, bet patēvs, tur viņš man ļoti iekāpa dvēselē, ja tic psihoterapeitiskajam procesam, jo es biju brīva, spēlīga un priecājos savā nodabā. Oma, pie kuras vairākus gadus dzīvoju - emocionāls vampīrs. Viņa spēja izsūkt prieku un sajusties dēļ tā īpaši pretīgi, es pat īsti nezinu kā. Onkulis - viņš mēdza uzbraukt augumā un mazliet pazemot, ja es priecājos. Spilgtākā atmiņa - skatāmies komēdiju, ir kaut kāds joks, es smejos, onkulis uzreiz pretī: "Tev smieklīgi, ja? Nu kas tur tik smieklīgs, a? Nu paskaidro, kas tur tik smieklīgs?" (Man bija zem 12, varbūt krietni mazāk, un tie bija 90tie. Protams, ka komēdija bija stulba, bet paskaidrot nevar, nav ne prātiņa, ne izpratnes, ne arī tur vispār bija ko skaidrot.)
Nu un krietni nostrādāja kumulatīvais efekts. Katrs cilvēks pats par sevi ar savu toksisko uzvedību nerada tik lielu kaitējumu. Bet, ja lielākā daļa aprūpes personu (ar onkuli arī dzīvoju vienā mājā) izveic darbības, kur universālais secinājums (bērnam) ir viens - prieks(arī aizrautība) rezultējas emocionāli nepatīkamā/kaitīgā/apdraudošā situācijā... Nav brīnums, ka man automātiski slēdzas iekšā bremzes, ja jādara kaut kas savam priekam. Bija paps (vectēvs), kurš cik atceros tiešām spēlējās ar mani kā ar bērnu. Bet viņš nomira, kad biju 1. vai 2. klasē. Mamma vienmēr bija cilvēks, kas deva telpu spēlēties (nekad nepārmeta, atbalstīja segu māju celšanu), bet viņa bija visai pasīva un nevar teikt, ka īsti interaktoja ar mani spēlējoties/priecājoties + pamatskolā līdz 6.klasei nedzīvoju pie viņas.
Tagad vairāk ir jautājums, ko darīt tālāk. Un es pat nezinu. Iztēlojos omu, bet tas ir izcili nepatīkami.
7.11.21 19:17 - Everything in life is about...
Šobrīd es to pabeigtu ar vārdu "kontroli". Un es pat nerunāju kaut kādu absolūtu kontroli pār cilvēkiem, notikumiem un dzīvi, bet kontroli pār sevi. Nu vismaz pa lielām šaibām.
Es īstenībā ļoti labi tieku galā ar savām emocijām un ļoti daudzas emocijas man ļoti patīk un izbaudu. Arī sliktās, piemēram, pretīgums ir izcili pievilcīgs un fascinējošs. Tas, ka no vienas puses gribas neskatīties uz kaut ko, bet tajā pašā laikā nevar atraut acis. Piemēram numur viens kinks, ko es neesmu pamēģinājusi un gribētu - sploshing. Tieši tā, tas ir īīīuu. :D Dusmas arī ir super. Kuram gan nepatīk paštaisni sašust? Bezcerība un padošanās man vienā brīdī sagājās ar melnu humoru un cinismu, kopš tā laika diezgan izklaidējoši. Skumjas -> melanholija un tā ir tāda okeāniski plaša un skaista sajūta. Kaunu es piedzīvoju diezgan reti, bet mācos, pēdējā reize, kad gribēju no kauna ielīst zemē, tika arī pārstāstīta tālāk, kā smieklīgs atgadījums. Nomāktība pēdējā laikā ir pilnīgi minimālos apmēros, drīzāk liecina, ka vajag izgulēties vai atrisināt to, kas nomāc.
Nu lūk, bet ir emocija/konkrēts emociju spektrs, kur man galīgi, galīgi, galīgi nepatīk būt. Bailes un ar to saistītais. Kas arī nozīmē, ka es slikti tolerēju trauksmi. Lielākoties tieku tai pāri ar "sakost zobus un ignorēt". Nu un arī izvairīties. Piemēram, man bail no tumsas un es NEKAD nestaigāju pa tumsu dzīvoklī. Nepatīk šausmenes un neskatos. Ir lietas, ko daru, kur cilvēki saka, ka esmu drosmīga, bet visbiežāk man konkrētā lieta nesagādā nekādas baiļu sajūtas (piem izteikties grupas vārdā vai iebilst priekšniekiem).
Nu lūk. Man šķiet, ka man ir jāsāk kaut kas darīt, no kā baidos. Man, piemēram, liekas, ka es izcili esmu integrējusi bezcerības/padošanās sajūtu. Dusmas agrāk man arī bija eksplozīva problēma. Noteikti kaut ko labāk var izdarīt ar bailēm. Labāk un vērtīgāk pieredzēt. Uzklausīšu ieteikumus, ko bailīgu es varētu padarīt. Pagaidām sarakstā ir paskatīties šausmenes, iziet pastaigāties pa tumsu mežā, izlekt no vagoniņa Siguldā.
26.10.21 19:17
Twiteris apnicis, ienācu te un palika silti ap sirsniņu. Pat nezinu kāpēc. Mazliet tāda normālības sajūta. Un jā, Twiterī esmu gadus trīs, jo piereģistrējos, jo jutos sūdīgi, tad vispār pandēmija... nu kas par normālību, a? Bet šeit jau bakstos gadus...(aiziet pārbaudīt) sešpadsmit! Vēl bišķiņ un drīz jau tas būs pusi no manas dzīves! (Tas ir tas, ja skaita arī bērnību, ko es īsti neskaitu, jo tas bija kaut kāds īpasi tizls apmācību intro dzīvei, do not recommend.)
Es ik pa laikam gribu atgriezties Cibā vairāk. Nu tagad man ir jauns dators. Redzēs.
Es ik pa laikam ari gribu saņemties un Dzīvot Normāli. Nez. Tas ir iespējams? Bet nu uz terapiju eju, ir arī progress. Vēl interesanti - esmu pārtraukusi dzert zāles. Man ir sajūta, ka vairs nevajag. (Un ja arī vajadzēs, es pēdējās esmu iepirkusi krietni daudz, rezervei.) Bet tās iepriekšējās, ko dzeru, kas bija antipsihotiķu tipa... Nu jau ir...pusgads? Vēl nav? Bet nu par tām točna varu spriest, ka man vairs nevajag. Vispār ir diezgan smadzeni spridzinoši - es nedzeru fluanksolu UN es jūtos stabili. Vnk wtf? Pati nespēju noticēt! Jā, te pa vidu bija arī kas cits, bet tās abas darbojas pavisam pa citu tēmu. Ir diezgan wow, wow, wooow sajūta. Es vienā brīdī atmetu domu, ka kādreiz varēšu bez zālēm. Bet tipiski - tieši, kad atmet pieķeršanos idejai, kas būtu jādara, to ir iespējams izdarīt.
Jebkurā gadījumā - kaut kas ir ļoti, ļoti labi.
6.10.21 14:35
Vispirms pasūdzējos, ka reti vairs šeit esmu, jo pārsvarā bakstos pa telefonu nevis datoru. Tad atradu aplikāciju, ka varu arī ērti ierakstīties no telefona. Pagaidām izskatās labi. Draugu ierakstus laikam nevar apskatīt, bet tas pat mazākais. Rakstīšana bija superneērta no telefona. Komentāriem laikam joprojām tas būs, bet nu lai. Šis ir izmēģinājuma ieraksts.
14.9.21 17:06
Tadam! Kad tu cilvēks saslimsti? Protams, ka tad, kad tev ir trīs dienas pēc kārtas brīvas, kas nav bijis kopš Jāņiem. :D (Un arī 2 pēc kārtas nebija tik daudz.) Un vispār mēneša sākumu normāli pārstrādājos. Jaunie pienākumi, jopcik! Nesaprotu, kā kolēģe to iepriekš varēja. Bet nu šodien es jau jūtos labāk, esmu gatava sākt to jauno dzīvi ar septembri. Nu mazliet divas nedēļas novēloti, ups! :D
Šeit es to neminēju, bet es jau biju sākusi domāt, ka pārvākšanās pie drauga bija kļūda. (Vienā brīdī pat par šķiršanos domāju.) Bet nu es skatos, ka tādas lietas nedrīkst izlemt, ja tu mauc vasaru ar 180-200h mēnesī. Turklāt, āpāc! Tas ir tik kaitinoši, ja visu laiku mājās kāds ir!! Vispār jau viens no iemesliem kāpēc izvācos no iepriekšējā dzīvokļa. Tur gan bija pandēmijas situācija, šeit bija vasara ar diviem mēnešiem atvaļinājuma, bet tomēr! Laiks vienatnē, savās mājās!! Laikam nekad nedrīkstu piekrist normālajam darba laikam, maiņu darbs ftw!
Attiecīgi pie psihologa no tēmas par mācībām esmu pārgājusi pie tēmas par attiecībām. Tur ir ko runāt. Es nemāku attiecības. Es ļooooti jūtu, ka viss man sit pa nerviem un ieslēdz bremzes. Tā tik vien turos, lai neieslēgtu atpakaļgaitu. Piemēram, mani ļoti pārsteidz tas, ka es nemāku komunicēt. Jā, es zinu, ka mans primārais aizsardzības mehānisms ir norobežošanās, bet nu jopcik! Negaidīju, ka šajā jomā esmu tik tizla! Piebilde - nemāku ir tā, ka es to nedaru un visu ko noklusēju, nevis, ka lamājos vai kaut ko. Reizēm ir arī otrais, bet tas ir par sadzīviskām lietām.
Psiholoģe arī vienreiz teica kaut ko uz to pusi, ka man ar savu nestabilo (bērnības) attiecību pieredzi, tagad šī situācija (stabilas attiecības) riktīgi rada iekšējo disonansi un stresu. Un es nevaru beigt par to domāt. Jā.
Bet ja par mācībām - nu pēc vasaras ar pārstrādāšanos, kurā neko nepadarīju, lai risinātu savus mācību parādus, es vienkārši nebiju spējīga atgriezties augstskolā. Vienkārši, nē. Papīrlietas pat neesmu nokārtojusi, tik cik vien neesmu reģistrējusies jaunajam mācību semestrim. Paņems pauzi.
30.8.21 21:42
Es centīšos ar septembri atsākt savu Jauno Dzīvi. Nu tādu, kur neliekas, ka viss svarīgais birst caur pirkstiem. Tādu, kur es jūtu labu spēju kontrolēt/menedžēt sevi un pasauli sev apkārt. Šobrīd ir ieslēdzies tāds kā izdzīvošanas/reaģēšanas režīms. Man vajag klusumu, atpūtu un vienatni.
9.7.21 12:24
Šorīt klausoties krievu roku (atvēsinoša mūzika) iedomājos, ka vajadzētu uzkačāt savu krievu valodas līmenī. Man tas ir prastas sarunvalodas līmenī. Pamācīties un tā. Un tad es atcerējos. Ko gan es mēģinu apmānīt? Nu nebūs! Tā ir viena no 1001 lietām, kuru gribētu/vajadzētu, bet nebūs.
Par to es jau rakstīju citur, bet domāju par to gana bieži.
--------
"konsekventā funkcionāla pieaugušā stāvokļa uzturēšanā"
Ak, šis var būt tik nogurdinoši! Es nesaprotu, kā cilvēki, kuri ar visu tiek galā, to dara! Es esmu tik daudz izmetusi no savas dzīves tik vien tāpēc, ka man tam nav mentālās enerģijas un parastās enerģijas! Krāsoties, ķermeņa skaistumkopšana, nu tur krēmi un kas tur, taisīt matus, regulāri uzturēt ķermeni bez spalvām+/-, drēbju gludināšana vai vismaz sakārtošana, caurumu aizlāpīšana, dzīvojamo telpu uzturēšana tīrībā un kārtībā, vienmēr nomazgāt netīros traukus, grāmatu lasīšana, sportošana, veselīgas un regulāras maltītes, ēdiena sagatavošana darbam, rokdarbi, trenēšanās lietām, ko es gribu mācēt. Nu tas tā, kas pirmais nāk prātā.
Tā vien šķiet, ka pieaugušā ikdiena ir ar 1001 lietu, kuru padarīt un spēt izsekot. Un kur vēl enerģiju tam visam! Jā, es gribētu, piemēram, krāsoties regulārāk, izskatīties smukāk un interesantāk. Bet nu...
8.7.21 14:45
Paskat, gandrīz mēnesis pagājis. Nu nav gluži tā, ka tas no labas dzīves un lielas aizņemtības. Nē, nu dzīve vispār ir laba (it īpaši, ja neņem vērā manas sajūtas par to) un vispār darbā arī esmu daudz (tiesa, nav tā, ka tur vienmēr būtu ko darīt). Jā, joprojām nav gana labi (tiek teikts ar ironiju, neba nu nopietni un apzināti var pieķerties šādai domai, te jau drīzāk netieku no tās domas vaļā).
Nedzeru vairs fluanksolu. Ir atpakaļ dusmas, agresija. Un vispār emocijas ļoti spilgtas. Bet būs labi, jo (laikam jau teicu) ir sajūta, ka trauksme vairs nav dziļa problēma. Ir BEIDZOT parādījusies kaut kāda kripata stabilitātes/pamata drošības sajūtas. Tagad trauksme ir vairāk kā virspusēja viļņošanās. Un biežāk kā trauksmi jūtu bailes. Man ir kaut kāda niansīte kā es tās atšķiru. Pat ja baiļu avots nav apzināts, tas tomēr ir savādāk kā trauksme. Tā vien liekas, ka trauksme ir jūtas, bet bailes emocijas.
Dzeru Wellbutrin. Vispār tik lielu dozu, kā man izrakstīja psihs, man nevajag. Kad dzeru 2tabl. dienā, tad es pēc kāda laika sāku kļūt ļoti uzvilkta. Nu tā, ka burtiski visu dienu non stop. Ir amizanti, bet nevajadzīgi. Bet kopumā ir vairāk enerģijas, ir vairāk skaidra galva, labāk spēju koncentrēties, atkal klausos audiogrāmatas, pēc kaut kā padarīta iekiko labsajūta (nav man agrāk regulāra pieredze bijusi) un interesanti, ka man vairs nav problēmu iztīrīt zobus arī no rīta. Vakarā man bija iegājies, bet no rīta mūždien aizmirsu, nebija laika, nebija emocionālās kapacitātes, aizmirsu, es centos sevi piedabūt pie kārtīgas zobu tīrīšanas arī no rīta, bet nu galīgi neizdevās. Bet še tev! Preizā ķīmija smadzenēs un notiek pats no sevis! Droši vien palīdzēja arī tas, ka man jau kādu laiku bija apņemšanās, ka vajag.
Kas nenotiek pats no sevis - lielāki darbi. Prokrastinācija for the win. Starpkultūru psiholoģiju, piemēram, tā arī līdz galam neuztaisīju, nenokārtots. Jūtos ieklemmējusies. Pat ar riteni vairs nebraucu, tikai sabiedriskais. Ai, vispār baigi sit pa emocijām tas viss. Nu tas, ka es nedaru, nespēju saņemties. Tā jau ilgi es ar nespēju saņemties te iepukstēt. Un iekšējais darbs. Šķiet kopš pēdējā ieraksta nekas tā kārtīgi darīts nav. Meh. Nožēlojami kaut kā. It īpaši tāpēc, ka man vairs nav "neko negribu". Bet nu ja saņēmos te ierakstīt, tad gan jau saņemšos arī pārējām lietām. Ar laiku.
Kas vēl pēdējā laikā - daudz domāju par pasaules galu. Nu sāk jau izskatīties, ka drīzāk ne vēlāk. Tikai jāatgādina, negaidiet, ka tas notiks pēkšņi un nebrīdinot. Proti, jau notiek.
This is the way the world ends
Not with a bang but a whimper.
Vēl arī man pie jaunās emociju intensitātes ir nākusi klāt daudz, daudz, daudz skaudības. Uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo pilnu krūti, iedvesmoti, viegli. Vai arī tiem, kas (pamatoti) lielās ar pabeigtiem kursa darbiem vai dabūtiem diplomiem. Jā, es ar tā gribu.
16.6.21 12:25
"Neko negribu" posmi sāk mīties ar "daru kaut ko jēdzīgu" posmiem. Mazliet traucē tas, ka "neko negribu" stabili turas jomā "komunicēt ar cilvēkiem, kas nav pieauguši pie sirsniņas". Un vispār no vienas puses gribas jaunus cilvēkus, bet tajā pašā laikā ir "neko negribas".
Psiholoģe mazliet uzkāpa uz nerva. Viņa nepiekrīt ātri un intensīvi, saprotu gan viņas argumentāciju. Un grib, lai es izdomāju kā darbosimies. Arī saprotu. Bet no otras puses iedzēla komentārs, ka pagājušā reizē strauji pārtraucām (vsp mēs bijām tieši runājušas, ka noteiktu skaitu būs sesijas, ja!!). Un arī tāds komitments ilgstoši pie viņas iet, liekas smacējoši un iesprostojoši. Es gan varu arī pateikt, ka daram tā, ka varu kurā katrā brīdī pārtraukt, bet tad nebūšot dziļumā. Argh. Un es nemaz neesmu vairs pārliecināta, ka man dikti daudz dziļumā vajag iet, jo šībrīža metode, ko izmantoju, liekas ātra un efektīva tāpat. Then again... varbūt vajag. Nezinu, bet vispār baigā pretestība kaut kā šajā visā. Ir ko padomāt. It īpaši tāpēc, ka nākamā sesija tikai pēc Jāņiem.
8.6.21 16:09
( Achtung, kinda depresīvi, nav vērts. )Bet ir arī labā ziņa. Man ir tāda sajūta, ka trauksme vairs nav stabila problēma. Uznāk, jā, bet kaut kā vieglāk ignorēt/tikt galā. Bet ir arī tāda dziļa pārliecība, ka kaut kādā veidā esmu kļuvusi stabilāka/pamata drošības sajūta parādījusies. Ne gluži kā pamats zem kājām, bet tāda iezemētības un centra/tādas kā serdes (nu centrs ne kā punkts, bet kā taisne, nu gluži kā ezotēriskās meditācijās, kas liek iedomāties, ka esi savienots ar Zemes centru un kosmosu, bet uztveriet šo tikai kā līdzību).
27.5.21 20:52
Šī nebija slikta diena. Bet šī bija diena, kad neko nepaveicu. Nu no paša rīta tikai to, ko nevarēju atlikt. Ok, bakstīju savu Discord serveri, bet nu tas nav tā laika patēriņa vērts. Tur būtu pieticis ar pusstundu, viņi var komunicēt bez manis arī.
Šis ir tāpat kā ar laiku. Līdzko atstāju laika uzcītību pašplūsmā, es vienmēr visu kavēju. Vienmēr ir ļoti jācenšas būt laikā. Tas pats ar darbošanos. Ja es CĪTĪGI sevi nepieskatu, tad nekas nenotiek. Tas, ka ir nepieciešama šī milzīgā uzcītība un sekošana līdzi, un sevis piespiešana ielikties rāmjos... man besī. Gribas niķoties. Es gribu vienkārši un plūsmā darboties. Bet tur kaut kas ir salūzis.
Es atkal vairs neesmu pārliecināta, ka tas ir UDS, bet nu labi, diagnoze pat nav no svara. Svarīgāk ir tas, ka simptomi ir un jā, problemātiskos līmeņos. Varētu teikt, ka šis man lika paskatīties uz savu situāciju no cita skatu punkta. Varbūt jāpalasa tā grāmata. Vismaz kaut kas jēdzīgs šodien. Un darāmo darbu saraksts rītdienai. Šodien es to tā arī neuzrakstīju.
Nu jā, jāsaņemas. :/
22.5.21 17:26
11:19
OMG, OMG, OMG! Man šodien ir iedvesma un enerģija darīt lietas! Kaut kas nebijis! Pat Twiteri neesmu izčekojusi vēl. Nezinu pat no kuras puses sākt darīt lietas!
Vēl labā ziņa - atnāca Omegas, D un Fenibuts! Mani jau baidīja ar 9.-21. jūnijs. Tad jau cerams tās tur pupiņas kā viņu tur arī divās nedēļās būs klāt! Ah, un nekādas muitas nebija, nez, nekā nesaprotu.
12:50
Ghrr... aiziet viss labums darba sīkumos. Klienti ik pa laikam (vairāk jo sestdiena) un darba organizācijā šādas tādas skaidrošanās (par grafikiem un sagādēm). Tas rada trauksmi.
17:23
Neko tieši mācībās nepadarīju, bet sastādīju darba plānu un noskaidroju visu un saliku vienviet. Tagad ir vairāk skaidrības. Bet tā vispār darbā šodien daudz darba lietas. Daudz novēršanās, bet prokrastinēšanas gan bija maz. Šodien pie "kārtīgi pastrādāts" varu ielikt ķeksīti savā ķesīšu appā. It īpaši, ja vēl mājās palasīšu mācību lietas. Un sajūta ir, ka jā, vajadzētu!
21.5.21 16:51
Ir pavasaris un šoreiz nav tik depresīvi kā pagājušā gadā. Galu galā, abas vakcīnas jau dabūtas un dzīve tūlīt, tūlīt atsāksies. Gribas atkal neba nu gluži iemīlēties, bet jaunas attiecības gan. Bija tomēr jauki divas vasaras atpakaļ, ka bija 3 mīļākie. Nezinu, kas tieši tur viss man patīk, man aizdoma, ka kaut kāds lepnības grēks arī lien ārā, bet es tāpat uz paradīzi nepretendēju, jo tām idejām par elli un debesīm man galīgi nav nekādas piesaistes, tad arī lepnības grēkam nav ne vainas, ja visi apmierināti, vai ne? Nezinu gan cik šovasar būs draugs apmierināts, attiecības ir kļuvušas nopietnas, kopš tām divām vasarām atpakaļ, bet no otras puses poly noruna mums bija jau no sākta gala un risināsim kā cilvēki situācijas, ja tās radīsies.
Bet jā, es jūtu pavasari, random interneta džeki sāk likties Nu Dikti Jau MĪLĪGI. Tas gan mazliet konfliktē ar to, ka motivācija pa dzīvi vispār ir diezgan vāja, bet nu tomēr - paskat kāds šis Mīlīgs! :D No vienas puses jāsavāc sava dzīve/mācības, bet no otras puses atkal gribas sēdēt priekšā mašīnā, mani kaut kur ved, pastaigas pie dabas, partneris ir patīkams un ir vienkārši labi. Gribas arī lai palutina. Apskāvieni arī ir forši, bet tie man jau mājās ir labā daudzumā. ^_^
19.5.21 13:12
Sāku pārorientēt smadzeni, ka man ir UDS.
Jā, jā, neviens man to tieši nav pateicis (nu tāds, kurš drīkst, psiholoģe izvirzīja tikai hipotēzi), bet... tas izskatās kā ļoti, ļoti labs skaidrojums. It makes so much sense! No daudziem aspektiem. Nu jā, tad es sāku šo pieņemt un skatīt kā risināmu problēmu. No psihiatra zāles nedabūšu (moderna diagnoze, mhm), tāds, no kura varētu, maksā apaļu summu, jā trīsciparu, viena vizīte. Nu psihiatriem atmetu ar roku. Pārāk sarežģīti un dārgi. Ir doma varbūt pakonsultēties pie tās neiroloģes, viņas vizīte tikai 70Eur, ja! Nez, varbūt viņai būs labas idejas un insaiti, it īpaši tāpēc, ka visur ir rakstīts par UDHS, bet hiperaktivitātes un impulsivitātes man nav, manu ka tur kvalitatīvi ir citādāks mehānisms inattentive variantam. Un pat ja arī es nedabūšu apstiprinājumu, ka UDS man ir diagnozes līmenī, man IR problēmas ar uzmanības noturēšanu, kad tā paskatās un pievērš tam uzmanību. Varbūt ne tik lielas, lai diagnozei būtu, bet pietiekami, lai kursa darbs liktos visneiedomājamākās mokas. (Man NErodas flow stāvoklis sākot darīt, man vienmēr turpināt darīt ir bijis tikpat mokoši, kā uzsākt.) Vārdskot, pieņemsim, ka X ir patiess un vienādojumu risināsim tālāk no šāda skatu punkta. Pietiek sevi attaisnot, jūtu, ka tas mani tikai dzen bedrē ar "a ja nu nav". (Jo ja nu nav es esmu norakstāms indivīds, kas nevar padarīt mācību lietas, kas 99% cilvēku nesagādā Tādas grūtības, akdievs, es ļoti gribu, lai ir tas UDS, jo tad vismaz ir skaidra problēma, pat ja grūti risināma. Trauksme arī bija labs kandidāts, bet nu es turpinu straglot arī tad, kad trauksmes nav, tas likās dīvaini.)
Vārdsakot, es tikai gribēju rakstīt, ka sāku pieņemt, ka man ir UDS. Un pieņemt = risināt. Uz psihiatrisku palīdzību varu necerēt. Vai psiholoģisku palīdzību dabūšu, arī nez, jo nauda un vispār psihologi tā apkārt tagad nemētājas. Bet jāmēģina sarunāt savu veco psiholoģi. Vismaz kaut kā apstrādāt to, ka ir veci paterni, kas varētu būt vēl no trauksmes, bet arī tas, ka ir jāpieņem un jādara rakstu darbi, kaut arī tas ir grūti. Kā gudrs bērns vienmēr izslīdēju ar to, ka man intelekts ir gana labs. Nebija piepūles. Un ja piepūle vēl ir nepatīkama dēļ grūtības noturēt uzmanību, tad nu! Ir ko darīt arī psiholoģiskā aspektā.
Bet tas arī ir kaut kas, ko pati varu darīt - psiholoģisko aspektu bakstīt. Tagad ir jauns skatu punkts no kura. Īpaši vajadzētu piedomāt pie mazajiem apbalvojumiem pēc uzdevumiem, kas prasa uzmanības noturēšanu. Plika laika uzņemšana un mīlīgs taimer-začītis (Study-bunny, ļoti jauka aplikācija, iesaku) ar geimifikāciju bija par maz. Bet varētu to turpināt izmantot, bet reward daļu palielināt. Vēlams tūlītēju, tas kas būs vēlāk, tas neskaitās. Arī pārliecības par darīšanu apgreidot - viegli nav, bet gribu un daru - līmenī, lai dūša nešļūk papēžos.
Vēl es pasūtīju Omegas, sen nav dzertas, par skādi nenāks. Miegs ir. Cukuru ēdienkartē varētu vēl samazināt, bet nav tā, ka man saldumi dikti garšotu, pēdējos divus saldējumus pat neēdu, nav liela problēma, ja arī paliek šādi. Sports ir vajadzīgi un ir mana vārīgā vieta. Nu uz darbu ar riteni braucu, tas gan, turpināt. Meditāciju varētu paņemt un darīt no cita aspekta. Man vienmēr ir besījusi tā koncentrēšanās un tā, bet tad tieši varētu. Treniņš tā teikt. Laika plānošana man ir labā līmenī, nav gan tā, ka viena pati tā palīdzētu, bet vismaz liekas, ka tas neprasa papildus vajadzību tam pievērsties. Tikai atsākt/turpināt.
Nu jā, daru savu ezotēriku arī, bet mēs taču zinām, ka inteliģentu cilvēku klātbūtnē to atzīt nedrīkst.
14.5.21 15:35
Es ļoti, ļoti, ļoti gribu kļūt par labu psihoterapeitu. Vēl tāls ceļš ejams. Vēl savi sūdi vācami. Bet vispār sajūta, ka pāri pusei esmu. Es ļoti, ļoti, ļoti gribu kļūt par labu psihoterapeitu.
Viena, no lietām, ko es gribētu izveikt, sataisīt pieejamas cenas kursu "Terapija ir dārga, bet ko es pats varu darīt mājās?", jo ļoti redzu tam nepieciešamību. Būtu škrobīgi, ja kāds šo ideju nozagtu, bet labāk lai tā, nekā nekā! Jau tagad man ir daudz ieteikumu, bet nez cik tas būtu jēdzīgi tagad. Jo viens ir tas, ka nevajag lekt augstāk par savu pakaļu un spējām. Bet varbūt kaut kur ir jāapvieno tās idejas, jo cik tad es ilgi kautrēšos, ja visādi randomi māca kā dzīvot, jo viņiem ir paveicies, bet bieži vien ar kritisko domāšanu ne pārāk. Nu jā, es negribu būt tas, kurš izplata tuftu tikai tāpēc, ka pārliecība ir un kaut kāda personīgā pieredze arī, bet tādas Īstas pieredzes un sajēgas ne.