| personisks stāsts par rīgas vīniem |
[28. Feb 2010|10:14] |
mēs vakar devāmies tādā ne pārāk gatavotā līkumā pa vietām, kas sevi uzdod par vīna stokiem. tās ir tādas parasti diezgan nomaļas vietas, pieticīgi iekārtotas - galvenais interjera elements ir robusti plaukti un industriāli iepakojumi. te ierodas visādu svinību rīkotāji, šādu tādu piparbodīšu īpašnieki, kā arī šādi tādi garās šallēs ietinušies un beretēs aplikušies sarkandeguņi iegādāties vīnu vai kādu citu ikdienas dziras statusā ieceltu disciplīnu kastēm. kastēm - tas ir atslēgas vārds.
mezamizjē, baigi skābi! tikai divas pudelītes vīna mēs nopirkām, un arī tikai tādēļ, lai atlīdzinātu pārdevējai mīļi domātu ekskursiju pa vairākiem kontinentiem pāris plauktos. tā nav viņas vaina, ka apskatāmā materiāla tur nebija gandrīz nekāda. tomēr dabūjām dāvanā ļoti labi lietojamu korķuviļķi (ca. tādu pašu, kādu kvkznam lika izpakot no čemodāna un nodot ieroču glabātavā malagas lidostā. mēs no viņa toreiz šķīrāmies ar rūgtumu sirdī, kā no laba drauga - cik brīnišķīgu sviķainu rioju ar viņu nebija atvākots mūsu andalūzijas nedēļas laikā. tādēļ izņēmuši šo te viļķi no kastītes, piedzīvojām bezmaz atkalsatikšanos). tomēr pienākumu tagad atgriezties kā stoka pircējam, šķiet, vienalga nepildīsim. mēs atvienojamies!
te es vēlos sniegt kādus paskaidrojumus par savu un mana tuvākā līdzcilvēka personībām. sevišķi tiem, kuri šo žurnālu ir sākuši lasīt vēl tajos laikos, pirms par galveno ierakstu materiālu kļuva īgana bubināšana par dzintarzemes aktualitātēm, varētu būt radies ļoti maldīgs priekšstats, ka esam visādu gastronomisku smalkumu adikti un mūsu virtuvē valda džūlijas strīpas vai merilas lambertes-kādasviņastur rafinētības līmenis. tas ir nepareizi. šis patiešām ir ļoti maldīgs priekšstats. mēs patiesībā esam pieticīgi un ķēķa izteiksmes līdzekļos skopi askēti, sasodīti receptes tradicionālisti un sastāvdaļu pūristi, kam nupat vēl nākušas klāt rūpes par glītākas figūras atgūšanu. mūsu kulinārā performance ne reizi nav cēlusies virs parastas proletārieša vai zemnieka virtuves līmeņa - tik vien kā tā tolaiku neiejūtīgā lokālo apzīmējumu bārstīšana rakstudarbos parastu dievadotu produktu apzīmēšanai. grande amico - centro fugo.
par spīti tam, ka mēs spējam samanīt un novērtēt aspektus, kas vienas vakariņas padara par >150PP, vai vīnu par, teiksim, >50PB un šādus tādus var sameklēt arī mūsmājās, rūpīgi sapakotus tumšās kastēs, un neba nu tie domāti mūsu ikdienas rotāšanai. laiku pa laikam, citreiz pat neplānoti arī pie mums ierodas notikumi vai ļaudis, kas cienīgi īpaša salūta. bet ikdienai to, kas tai piedien. traktieros mājas vīns bezkājas glāzē un saeļļoti makarōni fajansa šķīvī ar nodauzītu maliņu uz rūtaina galdauta, rozmarīniem saspraudīta cūkgaļas cepeša maize iz pārvojamās būdeles ceļmalā, plastmasas trauki un ēdamrīki, plastmasas galds un sēžamie, kas kārtīgam latvietim kroko deguna virsmu, a noi invece va benissimo. un tāpat viens liels krāvums vīna no darītavām, kurās katra izbrauciena ietvaros savulaik ar īpašu prieku un nolūku iegriezāmies, bija domāts tieši galda vajadzībām. pat atsevišķos lielajos ipperveikalos, kuros bija jēdzīgas vīnu nodaļas, bijām jau noskatījuši šādas tādas etiķetes, kas skaitījās mūsu "mājas vīns". neviena no tām nemaksāja dārgāk kā divarpus PB un tika pirkta vismaz sešos eksemplāros, tieši tik, cik līž vienā kastē, vai divās. citreiz trijās vai pat četrās, ja veikalā iegadījās vīna plauktu tīrīšanas dienas. piemēra pēc minēšu negramaro di salento vai montepulciano d'abruzzo, kurus atsevišķas saimniecības gatavoja labulabos, turklāt tie nenieka nemaksāja. ok, te arī nevarēja grābt pirmo, kas gadās, bet savu balansa iemiesojumu starp vairākiem kritērijiem atrast varēja pilnīgi droši.
tad lūk, atgriežoties pie uzsāktā meldiņa, tieši šī kategorija tēvzemē nodara visgaužāk. nē, te valda pilnīga maucība - šī beztēlība ir pelnījusi tiešu un neliekuļotu vērtējumu. te vīns, šķiet, ir domāts tikai svētku galdam, jo kurš gan parasts vidējais latvietis spēj to piekopt ikdienā? finansiāli, tas pirmkārt. otrkārt ar cenas palīdzību dažādām vīnu kategorijām parasti tiek piešķirta viena kategorija par augstu. teiksim, cenas ir dažādiem okaziōņiem piemērotas, tikai tas vīns, kas zem tām pabāzts, noziedzīgi atpaliek. un tā tas ir visur. visās šmalerijās, gastronōmos (šo caurumu vispār gribētos izspārdīt kā nīstamu mušmiŗu audzi) ipperveikalos un noliktavās. treškārt - esošā gaume parastos tautas veikalos ir uzģenerējusi tādu piedāvājumu, ka šaušalas pārņem. nav iespējams pārskatīt kādu vīna plauktu, ne reizi nenovaibstoties netīksmē. pie šņabjiem tu stāvi un neko - viss tik garšīgs, tik garšīgs - bet kā pārej uz vīnu nodaļu, tā stāvus kauns paliek. un čīliešu vīni, kuri, dzerami būdami, vēl maksā kaut cik pieklājīgi, man tomēr līdz galam negaršo, ilgi es tos izturēt vairs nevarēšu.
te es ļaušu šim ierakstam izdzist. pieminēšu vien, ka ir te viens tāds milzīgs lāsts, kas apsēdis tirdzniecības un pakalpojumu pasauli un to saindējis kā violets kodolreaktors. kamēr vecajā pasaulē (labi, arī tajā ir gana daudz jauno ļaužu) kāds cilvēks uzņemas uzņēmumu, jo vēlas darīt to, kas viņam patīk + eksistē arī kaut kāda misijas apziņa, sak, es, es nesīšu vīnu ļaudīm, jo viņi ir pelnījuši ko labāku, nekā visas šīs pieejamās šķidrās skumjas. šite turpretī ir viena vienīga motivācija - maksimāla peļņa no katra sūda un visviens, kas tas sūds vispār ir. ja cilvēki ņem, tātad es tirgoju un piedāvāju.
reiz vienā darba sludinājumā lasīju, pavārs bija vajadzīgs restorānam, viena no pirmajām profesionālajām kvalitātēm, kas bija prasīta, prast precīzi iemērīt un iesvērt porciju. 150/100/50, kā ēdienkartē un gostos stāv iecirsts.
viesmīlībās taipus alpiem kvknam vienmēr tika lielāka porcija, jo viņa tāda sīka un vājiņa; es vēl neko, es ta pārziemošu, tā viņi noteikti nodomāja, bet šito bērnu gan ir kārtīgi jāpabaro. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}