Trash panda

Par vakardienu reportēju, ka viss ir traki joprojām. Marlīne ir kaut kas tik unikāls, bet tik pazīstams. Kaut kā gribas pieglausties un būt blakus.

Darbā biju 8am, uz treniņu 8:45am arī. Paģiru nezkāpēc nav.

Nez, kas šovakar notiks?
Rīt 8:45am treniņš.
Rīt 8:40pm lidmašīna.

atnācu mājās un drusku atlaida. bet iespējams, ka tas tāpēc, ka nupat nogurums ir lielāks par visriebi. rokas locītava atkal sāp pēc nežēlīgā Aivana manis nodzīšanas. uztaisīju vakariņas, bet vairāk tāpēc, ka produktiem termiņš iet uz beigām. tagad sēžu un apcerīgi domāju, ko nu. it kā vajag pastrādāt. it kā jāmācās spāņu valoda. bet gribas tikai siltā apskāvienā. ar kailu ķermeni pieglausties un turēties cieši pie tā otra kailā ķermeņa.

pie vainas drošvien tas, ka skaidrā.

Tā diena, kad viss riebjas tik ļoti, ka pat 45 min ar nežēlīgo Aivanu nepalīdzēja.

Mja. Šodien palūrēju telefona īsziņu aplikācijā un nopūtos. Uzrakstīju "atbildes" īsziņu uz to, kuru saņēmu svētdien. Kāpēc neatbildēju agrāk? Firstly, it's not what we do. Secondly, more importantly, nu a ko tur daudz "atbildēt" uz īsziņu, kas ir tikai bučas? Bet nu tak kaut kā organismā sāk parādīties tā nelielā šauba, is this the way I want it to be? Un te parādās problēma. Jo vispār man patiktu drusku izsmeļošākas sarakstes, bet joprojām varbūt ne gluži katru dienu. Par satikšanos vispār neizteikšos, mums tam vienkārši nav laika. Vispār vēl kaut kā jānoskaidro, ko viņa domā par polyamory, ja neskaita paša termina tizlumu, protams.

Ak, toties mans nežēlīgais treneris Aivans ir nežēlīgs. Tomēr, tas tik ļoti palīdz izdzīvot šitās pēcbrīvdienu eksistenciālās skumjas.
MP toties iesaka pārvākties uz pilsētas austrumu galu (East ir austrumi, vai ne? Es neatceros...).

Rakstu, rakstu par to krīzi galvā, bet visu laiku pārāk bail iepostēt.
Arvien domāju, ka dzīvoju kaut kādu dubulto dzīvi. Ticiet man, it's nothing like Batman's life. Katra no dzīvēm atstāj mani pārāk iztukšotu otrai. Bez maz vai kā divi vāveru riteņi un man viss noriebies. Sporta zāle liekas vienīgais, kur var tik pamatīgi cīnīties, ka ir vismaz kaut kāda izdarījuma sajūta. (Aivans ir foken nežēlīgs.) Vispār, man liekas, ka ļoti tipisks rādītājs tam, ka man galvā ir pizdjets, ir mans lasīšanas ātrums & biežums. Jo vairāk es lasu, jo labāk. Jo sliktāk, jo mazāk spēju lasīt. Un prāts aizņemts mēģinot izlemt, what am I made of? Vai arī - what do I want to make?

Ak jā, Marlīne atrakstīja. Man liekas, ka viņa arī ir riktīgi traka. Traka, traka, traka.

Kamēr gaidu savu sourdough cheese toastie, pastāstīšu, ka biju tak uz to indakšanu, kas beigās izrādījās free PT taster session ar Aivanu. Varētu dziedāt slavas dziesmas Aivanam, bet to citreiz. Pateikšu aftermath - man ļodzās kājas, kāpnes ir milzu challenge un rokas knapi var pacelt. Bet, pašās beigās staipoties aizsniedzu savus toes. How did that happen? Un ir smaids sejā.

Šorīt sanāca drusku tāds kā čiks tai sporta zālē. Toties iepazinos ar bulgāru Ivanu. Pirmo ne-latvieti šai pilsētā, kurš mācēja pareizi uzrakstīt manu vārdu, kaut nekad nebija to redzējis rakstībā. Viņš man smējās, ka te noteikti ļaudis manu vārdu izrunājot daudz dažādos veidos? Es māju ar galvu un teicu, ka ir gan tā. Tad Ivans teica, ka viņš saprotot, viņu te par Aivanu saucot. Es atkal māju ar galvu un teicu, ka saprotu. Rīt iešu vēlreiz uz sporta zāli un cerēšu, ka nebūs tāds čiks, ka nu tomēr būs tas indakšans.

es nevaru aizmigt. un gribu uzrakstīt par to, ko es domāju par PTSD. gribu uzrakstīt par to, cik laba diena bija. gribu uzrakstīt par Marlīni. par to, kas manā virtuālajā iepirkumu groziņā. bet negribu. un vēl man neizdodas piedabūt sporta zāli, lai nokancelē manu stulbo membership. jo es gribu pieteikties citā sporta centrā. tādā, kurā strādā kondicionieris, un, uz kuru es varu aiziet darbadienas pusdienlaikā. un vēl, atkal jādomā par rakstīšanu. kas tas ir, ka tik daudz jādomā, bet tik maz uzrakstās? pat Neil Gaiman galvenais padoms visiem ir: write.

Meklēju sportu. Uzrakstīju garu sarakstu ar lietām, ar kurām totāli nevēlos nodarboties, no kurām ir irracionālas bailes, no kurām ir tikai besis. Nolēmu iet gulēt.
Meklēju Sviesta Cibas ekvivalentu Spānijā. Atradu kaut kādu blogdiario, bet tur man neļauj piereģistrēties dēļ manas ip.
Atradu šokolādi zem galda. Tāda pusizkususi un galīgi nav garšīga. Jāiet gulēt. Not that I sleep these days, but I'll give it a go.

1) AA atsūtīja 3 bildes, bet nav ne mana, ne viņa dz d, ne z-svētki. nezinu, ko domāt.
2) treneris teica, ka es esot scary.
3) šodien pie GP adultēju.

4) jāiemācās saprast savus instinktus.

5) vajag vēl holidejus. anything could happen uz mani attiektos tikai tad, ja es būtu tur.

5) <3

Nu, Dūjiņu šodien atstāju drusku novārtā. Jo tā mācīšanās valsēt un sociālās dejas pēc tam, tas bija kas fantastisks. Tagad prātā spriedelēju ar sevi, kā lai saorganizējas uz mācīšanos dejot. Jo vispār jau ārpusskolasdarba aktivitātes jau aizņem 3 dienas katru nedēļu. Vēl, protams, ir finansiālais aspekts tajā visā. Bet nu tāāā vajag. Vienīgi, ka weekday klases esot mixed gays, women only ir tikai šis te, vienreiz mēnesī. Un tad vēl ir kvīkends away ar intensīvo mācīšanos. To man arī vajag, bet tas viss prasa laiku un līdzekļus. Un šomēnes nav tas īstais mēnesis, kad būtu papildus zelta pods no varavīksnes gala nocelts. Bet nu tagad laikam jāatsaucas Dūjiņai, jo tas būtu pieklājīgi. Vispār jūtos mazliet vainīga, ka galīgi negribu viņai pat stāstīt par šito, kaut tas bija uz mūsu randiņa rēķina.

slidot ir tik forši. bijām ar Lotiņu. man pagāja apmēram pusstunda, līdz es varēju normāli paslidot. tāpat joprojām ne pārāk māku nobremzēt un ne vienmēr varu nostāvēt uz vietas. bet pašas slidošanas moves ir palikušas kaut kādā atmiņā. gribētos iet biežāk un iemācīties slidot normāli. bet tas ir diezgan dārgs prieks un arī nenotiek visos pilsētas nostūros.

šodien domāju, ka varētu paskūpstīties.

Mans treneris teica, ka viņam liekoties, ka es aizejot mājās un, ejot dušā, ņemot līdzi vīnu. Viņš ar žestiem rādīja, kā es stāvu dušā un turu glāzi vīna izstieptā rokā, izbāztā otrpus dušas aizkaram, un ik pa brīdim malkoju. Protams, ka es priecīgi māju ar galvu un teicu, ka tā ir, kamēr domāju, ka šitas jāatceras iemēģināt, tikai ar pudeli. Tas varētu būt vieglāk. Tā ja.

Žēl, ka nav līdzi peldkostīma, tad varētu pēc treniņa nopeldēties. Tīri tā - prāta skaidrībai. Izdzīt to visu no galvas ārā. Vispār gribu trenēties vairāk, bet tas tad arī maksā vairāk. Bet nākamā gada atvaļinājumi jau sāksies ar janvāri.