Trash panda

pirms viesnīcas apraksta gribu pastāstīt kā atcerējos vienu darba interviju.

karoč cita starpā, man tur iedeva vienu loģikas uzdevumu risināt ar pavadošo tekstu, ka man jārisina mans domu gājiens skaļi. uzdevums nav obligāti jāatrisina, bet viņi grib zināt, kā strādā procesi manā galvā. es tur tā un šitā aizdomājos un kaut ko runājām. beigās, kad es jau biju tuvu risinājumam, zaja man pastāstīja, kāda ir pareizā atbilde. un nu, es pajautāju pāris jautājums par, manuprāt, loģikas caurumiem risinājumā. zaja apvainojās. ja pareizi atceros, šis konkrētais issue eventually tika nodropots ar aptuveno ideju "tā ir un viss".
to darbu es nedabūju, lieki piebilst. laikam jau labi, jo es nespēju sadzīvot ar "tā ir un viss" savā profesijā, lai arī cik Svarīgs un Autoritārs nejustos šis cilvēks.

piezīmēšu, ka tas ir par attieksmi nevis par to, ka reizēm kōdu nevar savādāk tur sataisīt, lai būtu gan tā, gan šitā, bet tad arī var normāli paskaidrot, kāpēc ir šitā tagad.

sestdien solīja negaisu, krusu, vētru un tādas lietas. ko dara ballītes orgkomiteja? dodas iet iet.

vilcienā uz Mnichovice vēl pastrādāju ar līdzpaņemto laptopu un urā. nogājām divus kilometrus un sāka.. līt. gājām pa laukiem, pa ielām, pa dubļiem, pļavām. neko līst. vienam laukam ejot cauri vispār sanāca tā, ka līst tieši vienā ausī, tas bija nedaudz nekomfortabli, vispār.
kaķ: mans prāts man tā pusretoriski pajautāja, nahuj es šito daru, bet es tāda pretī, ka nu, I have no fucking idea.
VZ: jā nu, nav nevienas pašas atbildes.
kaut kādā brīdī mežā tika secināts, ka vispār vairs nelīst, tikai no kokiem pil virsū. bet nu, dubļi, dubļi visur. maza pateicība ir par to, ka gandrīz visi kalni, kuros bija jākāpj augšā, bija ar jūzerneimiem draudzīgu grīdas segumu. neko, ejam. bija pietiekami silts, lai iestātos tāda neliela sauna visapkārt. ūdens no ielām un zemes tvaikoja ārā tā, ka to varēja actually redzēt. neko. ejam. kaut kur tika secināts, ka zem pludmales ir asvalts.

un tad bija jākāpj no kalna lejā. pa slapjām, slidenām smiltīm. diez gan stāvā setting. ilgi. daudz. veselu mūžību jākāpj tur lejā. tas bija pārbaudījums dažādos levels. piemēram, prātam bija pavisam savādāk jākalkulē, kur likt kāju, jo šobrīd vienīgais parameter, kas ir svarīgi, ir, lai neslīd. prāts tur nomocīts. papildus ir tā, ka man jau tā ir bailīgi kāpt lejā, te vispār anxiety levels bija proper augšā. tas bija fiziski diez gan challenging. un vispār sajūtu gamma diez gan neaprakstāma. neko. kaut kā jau nokāpām. nepaliks jau jobanā kalnā uz forever.

pēc tam bija jāiet gar upi, pārsvarā pa asvaltu, kas bija ļ, ļ patīkami. ejot cauri visādiem mazmiestiem, tiek secināts, ka visi iznākuši ielās svinēt dzīvi un sarīkojuši mini festivālus. besī. neko. ejam.

vienā brīdī vajadzēja nedaudz piesēst uz vienas sētas, jo drusku elpu atvilkt. paskatoties kartē, tiek secināts, ka esam aizgājuši nost no trases, mums te mežā bija jāiet. padomājām, parunājām un nolēmām iet pa garāko ceļu, kas ir pa ielu. nevis līst mežā, kur visi zina, ka būs jākāpj kalnā un pēc tam arī lejā.

bet nu, apņemšanās beidzot aiziet uz Sázava uzvarēja un visi tur nokļuva. 27.19 km saka Endo. piesēdām bezmaz pirmajā barčikā, ko ieraudzījām, jo pivča vīzija bija stiprāka par visu pasaulē. tiek nolemts apzināt paliktuves. gūgle saka, ka ir trīs. VZ savācas un piezvana pirmajai un tur mums piesola, ka pēc stundas varam dabūt pašu pēdējo istabu. orgkomiteja nopriecājas, uzēd ēdienu, iedzer pivci un dodas uz paliktuvi ar nosaukumu Hotel Sázava. par to man nāksies rakstīt atsevišķu postu.

pēc istabas dabūšanas, nomazgāšanās un tā visa, orgkomiteja ir sapratusi, ka šajā miestā nekur neņem kartes un nāksies iet uz pilsētas vienīgo bankomātu. protams, ka nejauši aizgājām ne tur un nolēmām būt paši gudrākie un, nevis iet atpakaļ, bet "var tak nākamajā pa kreisi". **nopūšas** bērni, klausiet jobanai gūglei. bet nu eventually jau tika atrasts tas jobans bankomāts. tiek atrasts arī barčiks turpat tuvumā. pivcis un es vēl izvilku laptopu un mazliet pastrādāju. bet nu barčiku pārāk ātri aiztaisa ciet. gūgle saka, ka ir barčiks Herna, kas līdz trijiem. labi, ka aizgājām un kļuvām par members šai iestādei. tik lielisks barčiks, nu tik. un darbalaiks līdz trijiem, kas negaidītā kārtā nozīmēja to, ka maksāt lika tikai ap 2:45 am un no turienes izgājām pat drusku pēc trijiem. bliss.

Par pārējo vēlāk, bet šobrīd gribas pateikt, ka apbrīnojamajā pilsētā Sázava ir spēļu klubs Herna (tas, kurš līdz trijiem, nevis pie laukuma līdz pusnaktij), kur servē tikai members only. No vakardienas viņiem tur legāli ir reģistrēti kā members, visticamāk, pirmie divi latvieši. Lūk.
Barčiku vispār iesaku un rekomendēju. Bet vienai no tualetēm ir fiddly lock, also dvieļu dispenserim vajag pamāt pretī, lai tam nav vientuļi, bet rokudvieļus var negaidīt.

Par vienīgo bankomātu pilsētā, the most absurd hotel un iešanu iet pa / pēc lietus, lai te vispār tiktu, to no komputārora.

ar šovakaru sākas pēdējās trīs ČKLST maiņas SpB. konkrēti svētki.

bettē, vispār ir tā, ka tvitterī kaut kad te kādu brīdi atpakaļ viens jūzerneims paziņoja, ka nomutējis visus "anonīmos". visādi cilvēki piekrita un tā. un es vispār drusku notriggerējos. kā rezultātā, sapratu, ka mans legal name that was chosen by other people before they even met me, man nekad nav bijis _mans_ vārds. nē nu, kā vārds ir diez gan ok, vane, bet nespēju, nekā nespēju ar to identificēties. nekad neesmu spējusi vispār. tad kaut kur pārdomās vispār sapratu, ka nav ar likumu (pagaidām) aizliegts, sociāli lietot citu vārdu. tad arī sapratu, ka vienkārši nespēju identificēties ar Proper Human name anyway. nepārprotiet, es nejūtos kā dzīvnieks vai putns, vai ķirzaka. es tā īsti neidentificējos ne ar ko, ja godīgi. es esmu kaut kāds random organisms, kurš nolikts uz pasaules.
līdz ar to. es vairs nelietošu savu legal name socially.
tie personāži, kuri nekad nav mani saukuši by my legal name, var turpināt mani saukt tieši tā, kā pieraduši.

also, pagājšnakt nogulēju apmēram 3 stundas no vietas. varbūt tā ir maza uzvara, bet tomēr uzvara, ja!
bet celties deviņos vienalga liekas nāve un mirstamais. liekas, ka jau puse dienas pagājusi. bet vēl nav pienācis pat parastais laiks ēst brokastis.

kā jums liekas, ko ballītes orgkomiteja darīja sestdien? gāja iet, protams, d'oh!

protams, ka sanāca no galvenās stacijas izbraukt stundu vēlāk nekā sākumā bija plānots, bet nu, šoreiz vismaz bija tikai pusstunda ar zilonīšvilcienu.

ierodoties Říčany, zaļā trase mūs izvadāja pa visu miestu, pirms ļaujot tomēr caur restorānu aiziet mežā. bija jāiet cauri dažiem creepy mežiem, vēl viss kas. pie pansionāta, kurš atradās mežā, protams, bija pie kokiem sakarinātas koka visādas... emm.. "figūriņas" liekas stulbs vārds, bet man grūti izdomāt ko labāku. nu, no zariem sataisītas, sakrāsotas, dažas vēl ar audumiem un pogām apdarinātas hujetas. dažas čūskas atveidā, kas tur cilvēciņi, nesaprotamas hujetas. nu tā. kā jau pie pansionāta meža vidū, nu!
akmeņi un čiekuri bija biezā slānī. sanāca vispār vairāk kāpt no kalna lejā pa milzu stāvumiem nevis kāpt augšā. kas it kā liekas kā uzvara, bet, ja godīgi, es konkrēti sabeidzu ceļus.
pārēdāmies plūmes. plūmes, plūmes un plūmes. uh! bija arī viens ķiršu koks, kuru aplasīt.
bija vairākas reizes ļ dīvainos veidos, incl. lekšana, jātiek pāri upēm. viens no momentiem dzīvē, kad es ļ, ļ tomēr atkal gribu būt garāka. pie vienas lekšanas paudu emociju, ka man bail. neviens no mums neatceras, kādā valodā. nav jau tik svarīgi laikam.
gājām laikam trīs reizes pa zaļo trasi, vienreiz pa dzelteno, divreiz pa sarkano, iespējams, ka arī pa zilo.
it kā bez tādiem milzu ahtungiem, bet tomēr saguruši un nogājušies nonācām Český Brod. atradām arī ēstuvi, kur dod sēdēt ārā. pivcis bija dievīgi. paņēmām arī ēdienu. cilvēki, neviens, neviens hjūmanis _nav_ spējīgs apēst To Visu, ko uz viena šķīvja viņi tur savieto. kad es biju pārēdusies līdz nemaņai, manā šķīvī nevarēja īsti redzēt, ka vispār kaut kas būtu gājis mazumā. VZ gāja drusku labāk, bet arī netika pieveikts.

pēc nelielas apspriedes orgkomiteja nolēma doties atpakaļ uz Prāgām. jo atkal varēja kā cilvēks 40 minūšu laikā aizbraukt ar zilonīšvilcienu un tajā Český Brod anyway ne bookings, ne expedia neuzskatīja, ka tur vispār ir paliktuves. gūglēt un zvanīt neviens pat neapsvēra.

Prāgās toties orgkomiteja izsvēra Jiržikbāru vs SpB Gabinkas maiņu un nolēma par labu Gabinkai. tas arī kā lēmums vispār izrādījās foršs.
visi apm.
endo saka 27.2 km

šī ohuja sakarā jūtos, ka jāpieraksta, ka vakar bija kas līdzīgs. tikai telepurķī. es paņēmu rokā telepurķi, unlocked the screen, atvēru whatsapp un... telepurķa Spoķiks sāka man lepni spēlēt Apollo 440. pirms kāds kaut ko - laptops bija mājās un aizmidzināts, citos devaisos mana Spoķika nav.

bet kaut kādās citās ziņās, man laikam ir pietiekami iepaticies būt the freak that I am, ka man ir ļ ok beidzot ar to, ka lielākoties cilvēkiem, generically speaking, nepatīku, nekad neesmu patikusi. (kas, savukārt, nozīmē, ja tu, dārgo lasītāj, lasi un domā, ka es tev tīri ok patīku, ja, tad ir vērts izvērtēt pašam savu inner freak.)

un man pēkšņi pieder kaktuss. ko dara ar kaktusu?

es jums nopietni saku, nesmejieties, bet tas jaunais Gmaila uzlabojums būs the death of me. tas jaunais sidebar, es pie tās huiņas nekad nepieradīšu, bet turpināšu un turpināšu no tā nobīties un satrūkties. un kādā pohainākā rītā, kad vajadzēs uzrakstīt emailu, tas sirds muskulis neizturēs šitos nervekļus.

- tad rīt Good Omens?
- O_O es biju aizmirsusi, ka būs rītdiena.
- O_O
- nu man likās, ka izdzīvos šodienu un viss **izplūst smieklos**
- **izplūst smieklos** bēdīgākais brīdis šodien!
(Tehniskā smieklu pauze)
- **smejoties** es genuinely...
- **arī smejas** es redzēju.

UPD.:
(Paiet brīdis, kaut ko tur)
- **aizdomājas** bet kā es tā?
- **klausās**
- un es vēl pie vjetnamieša biju, ja būtu zinājusi, ka būs rītdiena, būtu nopirkusi maizi un krabjusmēru!
(Tehniskā smieklu pauze.)

izrādās, ja izejot no mājas un speciāli neaizejot iet ielejā, jo, ja nu līst, bet aizejot nu tur, tur, kur tas tilts, vienalga salīst. un ir pārāk silts, lai vilktu lietusjaku, tā vietā salīstot līdz ādai. izrādās, ka tas ir sākums ļoti labai dienai.

bet pamosties pēc tā visa pirmdienā ir ne tik forši. also, nav ne maizes, ne krabjusmēra, bet tas ir apmēram viss, ko šobrīd gribas. nu, ja neskaita pagulēt, protams.
neko, pahujārīs darbus, vai.
un mans pēdējā laika "raging ball of rage" mindset arī drusku atslābis. bet tas varētu būt vienkārši nogurums.

šajā sarakstā par lietām, kas tiek nestas uz barčiku ir divas jaunas pozīcijas.
. konservu attaisāmais,
. sāls (aptuveni 200g, bet don't quote me on that, ielikts pārtikas saldēšanas maisiņā un tad rozā maisiņā).

jestrais brīdis, kad atnāca policija uz barčiku visiem IDs pārbaudīt. gandrīz vai žēl bija, ka nepainteresējās, kas ir tas baltais tur maisiņā.

es nemēdzu cilvēkiem teikt, ka es tehniski neesmu RF employee, bet outside contractor. visi tur sadzird "freelancer" un uzreiz metas man stāstīt kā es pati izvēlos savas darba stundas, režīmus un vispār, cik man brīva dzīve.
ticiet man, nekā, pilnīgi nekā no tā man nav, toties jāalgo grāmatvedis un jāmaksā pašai nodokļi. un jāstrādā beigās ir vairāk anyway. ā, brīvdienu arī ir mazāk, ja kas.

dienas ohujs:
vakar kaut ko te pa māju pēc barčika biju uzlikusi mūziku Spoķikā. tad kādā brīdī tā beidzās, nu neko, migā. bet laptops palika ieslēgts istabā.
visa tāda čučst, vane? un pēkšņi atskan mūzika. es sākumā padomāju, ka man sapnī, ka man galvā skan. bet sāku ausīties un.. nē, skan, actually ārpasaulē skan. pie tam, skan... kaut kas no Emikas Melanfonie albuma. padomāju, ka moš kāds kaimiņš klausās un es dzirdu pa atvērto logu. bet, kāpēc lai kāds no maniem kaimiņiem klausītos Emiku? paskatījos pulkstenī, secināju, ka ir septiņi un tiešām, tiešām skan Destiny. neko, atnācu pie laptopa, lai ohujā secinātu, ka septiņos no rīta Spoķiks ir uz savu AI izdomājis ieslēgt man paklausīties konkrētu depr.
O_O
wut?

tas ir tik dīvaini, kad viss beidzot salauzts un tā atskaties uz pēdējo mēnesi, kad tas viss bijis kakbe full on, un saproti, cik šausmīgi vientuļi visu to mēnesi esi juties.

bet citās ziņās, mani šodien ļ, ļ notriggerēja ar tādu "too close to home", tā, ka drusku sarāvos izlasot.
šitāds te -
me: **doesn't eat**
stomach: **hurts**
me: **eats**
stomach: **also hurts**
me: ok, you know what, fuck you.

un taisīt spoķika listes ir tik sarežģīti.

kaut kā nejauši šorīt aizgāju klausīties Radiohead. noklausījos jauno singlu, kas Spoķikā izlikts. pagrozījos, padomāju, uzliku Hail To the Thief.
izrādās, ka There, There bija tā dziesma, kas bija jādzird pēc tam, kad aizsūtīju JBJ ziņas, ka nevaru šito vairs turpināt. jā, paldies.

bet vakar ballītes orgkomitejai bija īsākais un lēnākais gājiens iet. jūs pamēģiniet tos kalnus, bļaģ. anyway, toties Dobřichovices picērijā atgriezties bija tik patīkami. piezīmēšu, ka roku ziepju dispenser ir salabots, bet toties tualetes stūrī ir laterna, kas ir tik.. emm. nezinu. tāda, ka sajutos nepieklājīgi, ka atnācu bez lupstāja, this clearly is a memorial.

un vispār, gribu vasaru atpakaļ, kas te aiz loga par nekārtībiņu notiek tagad?

lingvista blodziņā varu vēl pastāstīt par valodu diskotēku galvā.

Vācijā, vane, visi runā vāciski. un es sapratu apmēram visu, ko man saka, jo nu, tās nemēdza būt pārāk intelektuāli sarežģītas sarunas. bet atbildes man visas galvā formulējās čehiski, tad attapu, ka čehiski nesapratīs. nākamā valoda, pie kuras smadzene sniedzās, protams, ka bija spāņu. un reizēm attapu tomēr kaut ko atbildēt vāciski. pārsvarā gan VZ pirmais paguva noreaģēt ar atbildēšanu angliski, ka nesaprot vāciski, kamēr es tur galvā šķetināju, kura valoda ir kura.
ir smieklīgi.

bet manā personīgajā blodziņā varu pastāstīt to, ka sāk konkrēti beigties interese par maniem abiem aktuālajiem mindfucks un to regular comms. apsveru domu pateikt šiem cilvēkiem, ka man vajag nelielu pauzīti, bet nav spēka ar to dealot. un līdz ar to gribas to visu salauzt un izbeigt pavisam, kam toties neredzu līdz galam profit, jo interese varētu atgriezties. labais tajā visā ir tas, ka toties tagad ir mazliet headspace pakustināt mazāk regulāras comms, kas atkal sagādā mazliet vairāk līksmības.