Trash panda

Vispār Frankfurte likās dīvaina ar kaut kādu random vecpilsētu kaut kur, kur es nesapratu, kāpēc tur bija vecpilsēta. Bet nu, labi, ka tā, jo tur bija ierīkoti āra barčiki. Protams, ka ballītes orgkomiteja stāvēja vismaz piecas minūtes, nespēdami izvēlēties. Bet ballītes orgkomiteja ir izkopusi barčiku skillus un dažādu iemeslu dēļ, tas bija mums labākais barčiks no tiem trijiem.

Tur laukumā arī cēla skatuvi. Nezinu kā to proper aprakstīt. Tur tie cēlāji likās, ka pilnīgi neko no skatuves celšanas nezina. Also, vienā brīdī lēja ūdeni pāri sētai, tikai pēc tam apskatot, kas tur otrā pusē. Nu, lai arī kas tur bija, tad tas bija slapjš.

Un pēc TY giga kongresnamā, gājām uz barčiku. Gūgle teica 1 h 56 min, bet we broke speed limits un aizgājām ar kājām apmēram pusotrā stundā. Cerams, ka gūgle nepadomāja, ka tagad tādā ātrumā tiks iets vienmēr.

Tagad toties ČD vlak ekrāns sola, ka šas jau dos Prāgās kāpt ārā no bundžas.
kaķ **nožāvājas**
VZ: nedari tā! Varētu padomāt, ka barčikā. Es jau sapriecājos, bet paskatījos apkārt un noskumu.

Ja godīgi, man labāk patīk Frankfurte nekā Berlīne. Bet šobrīd gribas vispār tikai un tikai uz Prāgām, mā nomali un SpB. Skatījos uz cilvēkiem barčikā pie stacijas, kuri pļurkāja pivci. It kā sagribējās, bet paskatījos ciešāk, ievēroju pivča krāsu un teicu VZ: “es labāk palieku skaidrā nekā dzeru vēl vācu pivci.” VZ atbildēja ar: “nevar izdzert tik daudz vācu pivča, lai varētu dzert vācu pivci.”

Iemesls visām šīm ciešanām bija Thom Yorke koncis. Es nezinu, vai jebkad spēšu jebkā sakarīgi uzrakstīt par to exp. Bet pirmais, ko es (giga) sakarā teicu, bija, kāpēc tam (koncim) vispār bija jābeidzas? Un barčikā kaut kā teicu, ka ne tikai ciešanas nokļūt te (Frankfurtē), bet arī viss, kam dzīvē nācies iet cauri, bija tā giga vērtas. Šis tagad būs mans oficiālais mīļākais gig.

Starp citu, tādai publikai kā čehi un vāci, mēs ar VZ noteikti nenormāli besījam kā daļa no skatītājiem. VZ, jo garš, bet es daudz kustos.

Varbūt kaut kad pierakstīšu vēl ainiņas, varbūt arī par turienes sports bar, bet pagaidām apnika bakstīt burtus telepurķī. Zinkā, šodien arī brīvdiena.

Jums varbūt liekas, ka lietas, kuras dara cilvēki, kuri strādā full time no mājām un socializējas burbulī, neeksistē?
Sēžu vlak Vācijā. Pēc ilgāka brīža klusēšanas, paskatījos telepurķī un skaļi izsaucos: “Armando, porqué?!”

(UPD.: Tika teikts, ka svarīgi esot pieminēt, ka es neesmu personīgi pazīstama ne ar vienu Armando.)

Citās ziņās, tie jūsu posh ICE vācu vlaki, kas izskatās glīti, totāli liekas nebaudāmi pēc čehu vlaku actual ērtuma kā pasažierim.

totāli nav spēka un iedvesmas proper darbiem, tad nu parakstīs burtus, kamēr ar vienu roku bakstu kaut kādu hujetu otrā laptopā.

tā jau nav proper brīvdiena, ja nav jāceļas agrāk kā darbadienā, vane? ballītes orgkomiteja sarosījās, piecēlās, tas viss, lai desmitos jau ietu no mā ārā (un secinātu, ka jau ir Silti). kvests ar tikšanu uz jobanu Okna nebija triviāls, bet nu aizbraucām. iešana iet pa mežu un kalniem, gar sliedēm, cauri laukiem, gar pļavām, vēl nezin kur. vispār, nebija tādu milzu ahtungu pa ceļam. bet ik pa laikam bija mazahtungu epizodes, par kurām varēja proper nosmieties. sadzinām daudz kvalitatīvas huiņas runājot. īpaši par līķu meklētāja usual day at the office. bet nu, smiltis, čiekuri, akmeņi - tas viss liekas nupat jau neatņemama sastāvdaļa. iespējams, ka man seko smiltis, pat Lielmiestā bija izbēruši.

vispār ļ pievaktējām, lai neaizejam nepareizi šoreiz :D par brīnumu - izdevās. nu, mežā. bija daudz interesantu ahtungu, bet samērā chill kopumā. šausmīgi, izteikti apm vispār. tā patika.
bet tad bija jāiet cauri kaut kādam ļ dīvainam miestam pa ielu. ne tur ēna, ne pūš, viss sastindzis un dveš papildus Siltumu. cilvēki visi dīvaini. tur man aptrūkās sajūtas, ka uzņemu skābekli, un tas drusku nokāva. galva reiba un melns gar acīm, bet nu neko. pa Mladá Boleslav gan drusku apmaldījāmies un tas viss. bet beigās kaut kā tomēr nonācām kaut kur, kur dod pivci un ēdienu.
26.5 km.

viesnīca atkal tāda, par kuru neko negribas diži teikt, gribas aizmirst to dīvaino mauzoleju. ja neskaita to, ka man tā īsti neviens ne ID, ne arī kartes datus neprasīja, nelika nekādas formas aizpildīt, ne ko. iedeva atslēgu un izejot paprasīja samaksāt. viss. ok. mūsdienās, kur visi visu laiku pieprasa visu ID'ot un vēl nez ko, radīja dīvainu sajūtu. bet mazliet arī atvieglojumu.

pa nakti bija daži barčiku feili un tas viss, bet nu, orgkomiteja nolēma aiziet iečekot vienu sportsbar. un tā bija tāda uzvara! VZ kaut ko pie ēdiena bija teicis, ka nu diez vai līdz četriem izturēs. ap puspieciem vai tika izlemts, ka laikam būtu prātīgi iet migt, jo vienpadsmitos tomēr jāvācas ārā no viesnīcas, pirms tam derētu kaut cik pagulēt.

nākamajā dienā padzērām rīta bezalkoholiskos dzērienus vakardienas ēstuvē. izlēmām, ka vīntonikus gribas citur. pastaigājām, paklīdām, pameklējām, izbesījāmies. nolēmām braukt uz Nymburk, jo tikai 24 minūtes vlakā un mums caur turieni anyway būtu jābrauc atpakaļ uz Prāgām. Nymburkā apmaldījāmies izteikti konkrēti, bet beigās tomēr uzvara bija uzvarīga, atradām pagājušās vasaras barčiku un tādā "Def of Bliss" stadijā nožūžojām tur atlikušo dienu līdz braukšanai uz Prāgām ar vlaku drusku pēc desmitiem. jā nu, bija silti, Izteikti Silti, +38, tas viss. bet neko, āra barčikā un ēnā, ik pa brīdim aiziejot uz kondicionēto tualeti, kur mazliet atvēsināties, hummojot ar vīntonikiem un limonādēm.
un VZ laifhaks par to, ka labākais veids kā atdzesēt nabaga telepurķi, to izmantojot par dzērienu palikni, tiešām strādā.

Prāgās bijām ap vienpadsmitiem, it kā aizgājām uz Jiržikbāru, tur Verka, bet nu, pēc dažiem als tiek saprasts, ka organismi ir noguruši. aizgājām pēc burrito un braucām uz savu kalnu.

labākais weekends.
druskukonkrēti besī realitāte šodien.

Es tiešām nezinu, vai man būs laiks uzrakstīt pilno versiju par vakardienas iešanu iet. Bet noteikti gribu padalīties ar dzīvesgudrību: man nepatīk kāpt no kalna lejā, jo tas nozīmē, ka šas būs jākāpj atkal jaunā kalnā augšā.

Šodien izbesījāmies uz Mladá Boleslav un esam vlak uz Nymburk. Jā, pat totālajā nekurienes Nymburk ir sakarīgāki barčiki priekš daytime drinking in +36 degrees nekā jobanā M Boļeslavā.

Also, nekad nav sanācis palikt viesnīcā, kurai totāli neinteresē jebkas par mani. Until last night, that is.

mans organisms laikam kaut kā darbojas uz saules enerģijas, nav skaidrs vai manā robotā ir saules baterija, vai hlorofils beidzot atradis veidu kā mutate into mammal-type organisms, procesā zaudējot krāsu. bet nu tās jau detaļas, the thing is - es vairs nevaru pagulēt. man līdz ar to ir jauns hobijs. atnākt no barčika mājās un skatīties jūtūbē graizītos klipiņus no hispanic serčikiem, kur izgrieztas tieši konkrētā serčika konkrēto divu sieviešu attiecības, parasti tādā coming to queerness kontekstā. no visiem maniem hobijiem, kas man jebkad bijuši, šis pašai liekas visdīvainākais.

nupat aizpildīju savu spāņvalodas līmeņa noteikšanas testu. vispār nopriecājos, ka esmu saglabājusi zināšanas vēl A2 līmenī :D vakarā lesson. **ievelk elpu**

also, ārā liekas tīri patīkami dzestrs. jā, ir tikai +27.

par romantiku:

svētdien vakarā nevarēju izlemt, vai atbildēt, vai nē uz JBJ (Jūzerneims Bez Jūzerneima) ziņu, atliku lēmuma pieņemšanu.
šodien ielīdu Her appā, pasvaipoju. nopūtos.
aizgāju atbildēt JBJ uz ziņu. nekā labāka piedāvājumā šobrīd nav.

jūs arī sākat savu dienu ar to, ka jūsu landlady osta sienu un pēc tam iesaka neslēgt durvis?

brīžiem viesnīcā sanāca paskatīties BBC ziņas. ja godīgi, man liekas, viņi tur Lielmiestā un vispār uz salas ir tik nenormāli sajukuši prātā, ka gribas pārcelties atpakaļ, lai varētu vēlreiz demonstratīvi to huiņu pamest.

bet nu. darbs ir darbs. la darbs tomēr. dod naudu.
ceturtdien workshopā nenormāli izbesījos un noguru. Garijs mani uzmeta sadzert un aiziet uz Cinnamon, esot slīms mazais nabadziņš. tad nu aizgāju un noblandījos vismaz 10 km pa Camden / Islington, nu tur. attapos vecajā, labajā The Winchester. tur deva to lielisko sidru un kaut kādu ļ gardu paiku. vēl tur izblandījos pa barčikiem. viss norm.

piektdien, kā jau rakstīju, pamodos un sapratu, ka ņehuj neiešu ne uz kādu workshop, bet ofisu. tur urba un āmuroja. izvilku Mattie un Priekšnieku uz korejiešu ēstuvi pa dienu. Priekšnieks pēc tam pagrozījās un aizgāja uz workshopu. es viņam teicu, ka arī iešu, bet man vajag drop by the hotel. atbildēja ar: "get an afternoon snooze before the party! I wouldn't blame you." aizgāju ar kājām uz viesnīcu (ap stundas gājiens cauri visai City). pagrozījos un gāju uz Radisonu, uz workshopu. pa ceļam sapratu, ka visu ienīstu, negribu neko. pablandījos kā tāds pazudis jēriņš un nejauši atradu skvēriņu. piesēdu uz soliņa, klausījos mūziku, čatoju telepurķī, mierīgi. aizgāju uz to mega ballīti tajā beach bar. tas bija vēl lielāks facepalm nekā man likās, ka būs. neko, iedzēru pāris negaršīgus kokteiļus, apēdu kaut kādu halloumi un ananāsa iesmiņu. atradu DrN, uzpisos ar tērzēšanu, visādi iztērzējāmies, vēl tur kaut ko. kad DrN aizgāja tērzēt citur, ekskjūzoju sevi uz dāmistabu un aizlaidos uz tūbiņu, doties uz Canada Water, kur angār-pagalm-hipijnīcā mani jau gaidīja Marlīne.

vakar toties bija jāstrādā no lidostas. sāku rītu ar ananāsu sulu un sidru. sidrs palīdzēja savākties, kaut ko pastrādāju. tad jau bija tur jāņemas pa lidostu. un beidzot eventually ļāva tomēr lidot mā.
jūs pat iedomāties nevarat, cik pārlaimīga es esmu būt atpakaļ Prāgās. un SpB par laimi bija Gabinkas maiņa.

tagad laikam apdarīs darbus un aizies kaut kur aktīvi pabūt Prāgās, vot!

laikā no trešdienas rīta līdz, lai vai cikos es vakar aizgāju migt, es biju gulējusi kopā ap 11 stundām un pseidopasnaudusi stundu lidmašīnā. also, ceļojums uz 3 naktīm - līdzņemamā bagāža visa vienā mugursomā. jūtos sasniegusi personīgo packing nirvānu.

Šodien atnācu uz ofisu, jo te mazāks šums nekā šajā (man) useless workshopā Radisonā. Aga. Te urbj. Reizēm arī sit ar āmuru.
FTW, protams.

(Bet vakar labi sapļurkājos gardu, gardu sidru savā nodabā. Tas gan bija totāls win.)
Pavisam drīz laikam iesim pierīties trijatā te. Cerams, ka arī Pho dod sidru, aga.

Man nenormāli patīk mārketinga triks, kurā barčikā ir reklāma par “happy hour” no četriem līdz astoņiem katru darba dienu. Bet triks ir tāds, ka during this time... nothing is cheaper.
Mārketinga uzvara!

kad te nesen uzradās Marlīne, visa tāda, ka nupat esot atbraukusi no Dānijas un atcerējusies, ka es tak būšot Lielmiestā drīz. viņa vispār gribot no visiem izolēties un nevienu nesatikt, bet nu mani tomēr grib satikt. piedāvāja konkrētu laiku un vietu. es, protams, ohujā, bet nu piekritu. izklausās daudz labāk nekā tas beach bar, ja godīgi.
vēl viņa beigās teica, ka viņa neizskatoties un neesot tāda kā agrāk.
atbildēju, ka es vispār arī ne, bet nav jau nevienam jābūt kaut kam, I just want to sit with you, drink and be useless.
Marlīne: that sounds absolutely perfect to me.

un tagad ir jocīgi, jo tas ir mans pēdējais vakars Lielmiestā. zinot mūsu history, tur viss kas var notikt. bet, nav jau tiešām tā, ka mūsu savstarpējās lietas būtu iekonservētas un vienmēr notika un turpinās notikt pēc tiem pašiem scenārijiem. karoč, papildus motivācija sapakot visu līdzņemamo tā, lai tas viss satilptu unassuming mugursomā.

bet, kopš sidra festivāla, mans vienīgais Īstais iemesls braukt uz Lielmiestu vairs nav aktuāls. es jau svētdien lieliski sadzēros to gardo sidru no Tāboras.
(par svētdienu gan jau vispār uzrakstīšu citreiz.)
un man tik vājprātīgi negribas uz Lielmiestu.

sestdien atkal tika iets iet. bija saplānots maršruts uz 27+ km gar upi, jo "tur tak gar upi, tur nebūs kalnains" teica ballītes orgkomitejas kolektīvs. Māte Daba, protams, to dzirdēja. **nopūšas**
bet nu, sestdiena vispār bija tāda, ka red flags everywhere, bet nu, ballītes orgkomiteja sastāv no jebanutiem jūzerneimiem, kuri nolēma riskēt.
(solīja negaisu tieši uz ierašanos, viens no vlak bija replaced with bus service, vēl tur kaut kas)

nē nu, uz to jobanu Kácov nebija triviāli nokļūt vispār. braucot busā runājām, ka cerams, ka iešana iet tomēr būs pa citu ceļu nevis šito ahtungu. iebraucot vienā miestā pa ceļam, VZ skatījās uz pili kalnā un teica, ka cer, ka mums tur nebūs jākāpj augšā(!). kad mūs izlaida no busa, mēs tur kaut ko sākām bakstīt telepurķos un mēģināt saprast, kur jāiet, tā, ka busa vadītājs mums trīsreiz pa logu pajautāja, vai mēs tiešām nokļuvām tur, kur mums vajadzēja, vai mums tiešām nevajadzēja citur. karoč, red flags everywhere.

neko, ejam. ejam gar sliedēm, tur viss kā jau gar sliedēm. tad cauri tai Kácov. tad jau mežs, iziet cauri kaut kādam pagalmam arī. tur apdzinām kaut kādus citus gājējus iet. un tad... stāvākais un smilšainākais kalns, kādā jebkad ir nācies kāpt augšā. vienā brīdī paskatījos uz augšu un sapratu, ka tā bija kļūda, jo vispār galu tai huiņai nevarēja redzēt. let's focus on one step at a time, kaķ.

nekad vēl nav bijis tik daudz kalnos jākāpj. tik, tik daudz kalnos. mēs hardly vispār gājām pa flat surface. ik pa laikam bija jānokāpj no kalna, lai uzreiz kāptu nākamajā. čiekuru bija mazāk, bet toties dahuja akmeņu. un smilšu. un akmeņu. kad tuvojāmies Český Šternberk, ieminējos, ka laikam fiziski tuvojamies lēmumu pieņemšanas brīdim. sāka rūcināt pērkons un savācās mākoņi. pērkons vispār tur daudz un dikti rūcināja, laikam bija sakrājies sakāmais, konkrēts monologs.

un tad.
es ieraudzīju To pili, uz kuru VZ negribēja kāpt augšā. mums bija jākāpj lejā gar to. lejā.

kad nokāpām uz Český Šternberk, man tik nenormāli vajadzēja uz tualeti, ka iegājām tuvākajā barčikā. es rokas nomazgāju četras reizes - tās joprojām bija lipīgas un smilšainas. ieskatoties visādos radaros un citos appos, izvērtējot signālus, kādus organisms sūta smadzenēm, par fizisko kondīciju, tiek secināts, ka huiņa viss. ir jāņem pēdējais buss no šejienes uz Sázava (kas ir pēc pusotras stundas no tā brīža) un jābrauc nahuj atpakaļ uz Prāgām. nopirkām uzreiz appā tiketus un kāreiz sāka līt.
17 km, pārsvarā virzienā uz augšu.

Prāgās toties viss norm - Jiržiks aiz bāra, EtF arī uzradās, būtu tikai (es) varējusi tās smiltis nomazgāt. bet vienalga līdz četriem tralalā.

sēdējām barčikā kaut kādā mazmiestā , kura nosaukumu nav iespējams paturēt prātā ilgāk kā piecas sekundes pēc tā izlasīšanas, un tur bija pavecāks čuvaks, kuram bija līdzi spannītis ar mizotiem, iespējams, ka vārītiem, kartfeļiem.
tas notriggerēja domu par to, ko ballītes orgkomiteja ir nesusi uz barčiku, lai iedotu viens otram:

. čilli pastu,
. vienu (tukšu) miskastes maisu divas dažādas reizes,
. miskastes maisu veselu rulli,
. BBQ mērci,
. nagulaku,
. plunger,
. kaķa konservus vismaz divreiz,
. šampūnu.

prātā ir nagging feeling, ka vēl kaut kas bijis, bet nespēju atcerēties tagad. iespējams, ka listi būs jāapdeito.

vispār, pēdējās dienās daudz domāju par to, kas manā dzīvē ir mainījies, kopš es vairs neriju psihripas.
man krietni vairāk līksmības sagādā lietas, kuras man patīk.
toties lietas, kas besī, besī ar daudz lielāku jaudu, pastāstīt to nevar.

bet tā vispārīgi:
ja neskaita burbuli, zudusi vēlme iesaistīties sabiedrībā un tās dzīvē. es nejūtos kā daļa no šīs pasaules. skatos uz visu apkārt un... neko, citu pasaule.
(mind you, tas nekā neliek man justies pārākai par citiem. nekā. iespējams, ka tieši otrādi. bet nu, nodokļus maksāju, nevar man piepisties - being useless is not illegal.)