Trash panda

zinkā, visi nobridušies dubļos un peļķēs un dubļos un peļķēs un dubļos.. nu jūs sapratāt. kaut ko pa pļavām pastaigājam, tad pa ielu kaut kādu nesaprotamu. bet ceļa malā sāk parādīties wild cherries koki, kuros ir ķirši! gatavi! bet kaut kādi miniatūri. tiešām mini, gandrīz nav salasīšanas vērti, bet ballītes orgkomiteja spītī pielasa ik pa brīdim saujas un uzēd tos anyway. tad uzradās kaut kādi margināli lielāki, bet joprojām kauliņa vairāk nekā jebkā cita.

tad jāiet atkal caur kaut kādam miestam (Koječín saucas!). aiz tā konkrēti atkal sanāk takas un pļavas un pļavas, kurās takas nav īsti iemītas, tikai teorētiskas. kaut kādā brīdī secinu, ka kedas vairs nav tik dubļainas nemaz, pa visu to zāli staigājot. ānuok, vismaz kaut kāds labums no. bet vienā no pļavām jāiet gar zirņu lauku. noplūcam mazliet zirņu pākstis, bet tur arī kaut kādi nīkulīgi. nu ok, priekš zirņiem vēl paagrs. ejam un tērgājam par džinu un džina kokteiļiem. VZ aizdomājies, kā būtu, ja džintonikā ieliktu kāreiz šitāda svaiguma zirņus! pēkšņi sajūtu tādu kā žļurkstienu zem kājas. nu tur zem zāles, izrādās ir konkrēti dubļi un slapjš. uhm, ok. kaut ko tur lavierējam, saruna nedaudz pārtrūkst. kaut kādā brīdī vispār izrādās, ka uz šīs zālainās takas axctually tek virsū ūdens / strautiņš kaut kāds. WTF? VZ sanīgrojas un aiziet iet pa blakus esošo lauku. es arī savācos aizlekt tur, jo nu, ahujeļi taisīt taku tur, kur upe, bļaķ?

also, es piezīmēšu, ka viss tas gājiens sākās pie nearly 600 m evelation un lēnā garā gāja lejup, ik pa brīdim tomēr uzdzenot vēl atkal kaut kādos kalnos atpakaļ. un te, spriežot pēc Strava, mēs esam ap 450-500m augstumā.

bet nu neko. aizejam uz normālu ceļu un turpinam sarunu par to, ka vispār džins ar aukstu earl grey tēju arī noteikti garšotu tīri norm.

nākamais miests ir Radňov, un ir vēl miniķiršu koki pa ceļam. ir pāris lēnāki km, jo ķirši! bet izejot cauri tam miestam, ejam tagad uz Květinov, kas ir nākamais punkts. atkal kaut kādas pļavas, bet tur sagaida pārsteigums!

(un tagad es iešu atpakaļ savā Mega Korp pasaulē, kur šobrīd viss ir neaprakstāmā bezcerībā un slikti.)

pēc fanua pieprasījuma un VZ arī saka, ka local historian posti glābj ziemu pārciest.

tikt uz Plačkov nav nemaz tik viegli, ja kas. īpaši, ja ņem vērā, ka sanāk braukt ar ļoti jocīgu Brno ekspresi, kurā nav pat electricity socket! nerunājot par pašām dīvainākajām kupejām, ko esmu redzējusi. (es kaut kad pamēģināšu uzgūglēt, kas tas par mistisku vlak veidu tāds :D) un tā divas stundas tajā. pēc divām stundām dod skriet uz nākamo vlak, kas ir pierastais tramvajvlak, kurš pietur pie katra staba. tur vēl kaut kādas 40 min un tad jau izlaida lekt ārā no.

ies iet, vane? ieslēdzam mapy kartes, endo un strava, ies. lepni ejam. lai pēc apmēram 10 min secinātu, ka jau aizgājām nepareizi. **nopūšas** we're getting seriously better at getting lost. sākumā, protams, kā jau parasti jāiziet cauri visādiem miestiem. ir diez gan silti, bet pūtējs vismaz drusku dzesē. tad, protams, ka jākāpj kalnā un tas viss. jāiet diez gan daudz pa lauku. tas ir mazliet kaitinoši, bet ir bijis sliktāk. šoreiz vismaz nebija kā tajā walk in the park gājienā, šoreiz visu laiku mainījās ainava un bija jestri un incanti.

vēl sanāk daudz iet tā, ka uz ceļiem ir peļķes un visur apkārt ir mazi ezeri un dīķi. secinājām, ka hiking ir pašam savs subsports - peļķu slaloms. un vēl ir tāds sauklis kā - dubļi, sāc ar vienu, brien visu dienu. nobrināmies diez gan pamatīgi. bet smieklīgi. trases neiet taisni vispār, visu laiku izmetam līkumus. bet ir jestri un izklaidējoši. kas var būt svarīgāk ta?

bet tad kaut kā sākas nebeidzamas pļavas..

Gan jau es šito aizmirsīšu proper postos, bet VZ ir hobijs skaitīt Jēzuliņus pa ceļam. Ja Hořovoces gājienā bija 8, kas ir so far the record, tad šitas ir tuvu ar 5 un vienu Jēzuliņa mini-māju, kurā kāds bija nospēris the man in question.

Kaut kādi irrigation entuziasti ir pamanījušies ierīkot purvus kalnā. How and why? VZ uzskata, ka bijusi gada sacensību tēma par.
Un šī pilsēta ir barčiku entuziasti.
Gaidiet reportus later in the week (for my only fan!).

ziniet, šito tomēr prasās pierakstīt. visi taču zina, ka pirms lockdown es katru vakaru biju atrodama barčikā, vane? nu un ar lockdownu tas viss izputēja un paputēja un viss nonāca pie dīvainiem risinājumiem, ko darīt ar vakariem. ir izskatīts tāds serčiku kvantums, ka bail. ir izspēlēta The Stanley's Parable. ir saspēlēts dahuja Portal, tur laikam palika tikai challenges bonus leveļi. un Portal 2 arī iziets. ir uzspēlēts Goat Simulator un atzīts par huiņu.

nu lūk. un tad atdeva barčikus, vispirms tikai āra, tad arī iekšas, bet tikai līdz 11 pm, un no 1. jūlija tagad dod barčikus ar normāliem opening hours. vakar breivoju iziet un aizbraukt uz centriem-ish, satikt Rūd un VZ. Bar no 7 vismaz uz brīdi deva pasēdēt savā "dārzā", kurā man visu laiku likās, ka es šas nokritīšu no beņķa, un es sēžu in someone's parking spot. desmitos visus sadzina iekšā (trokšņa likums). sēdējām barčikā un es sapratu, ka es biju totāli aizmirsusi, ka barčiki vienmēr nāk komplektā ar super shit music.

pēc tam aizgājām uz Brāļiem un tur bija vēl jocīgāk. it kā bija organic norm sajūta, ka Brāļos tak, pierasts. arī pie visiem idiotiem apkārt, kas neko nesaprotu, pierasts pie brāļa aiz letes un mazās blondās apteksnes. bet it also felt very extremely strange and unnatural. also, they don't take card payments any more, kas liek domāt, par to, ka gan jau bija nelegāli atvērti vēlākās stundās jau kādu brīdi.

un šodien ir ļ trokšņa nogurusi galva. īstais vakars, lai uztaisītu tacos feast.

14.jūnijs, Hradec, sēžam barčikā.

VZ: man tagad aktīvi besī akmentiņš tupelē!
kaķ: tu tagad sēdi, kas traucē atšņorēt, izbērt to huiņu un aizšņorēt?
VZ: a par ko tad es besīšos?
kaķ: par pūtēju!
VZ: ā o! **sāk aktīvi atšņorēt tupeli**

---

citās ziņās, es esmu full time employee Mega Corp jau mēnesi, saņēmusi pirmo algu, bet man joprojām nav Mega Corp epasta adreses un piekļuves jebkādiem internal sisķikiem. labi, ka actual darāmie ir in RF siķikā anyway.

ziniet, es bik noguru no tā local historian shit and I need a break. bet pierakstīšu tomēr vēl šito te.

arī ar visiem dubļiem, bija labs gājiens. bija kaut kādos kalnos jākāpj, bet pietiekami lēzenos. un bija jālēkā lejā pa dīvainiem stāvumiem. un mēs izgājām cauri apmēram 5 dažādiem privātiem pagalmiem, jo tur veda trase. vienā pat čuvaks savā pagalmā turēja suņus un atvainojās, ka tie mūs aprej, kamēr mēs tur cenšamies neuzkrītoši iet tālāk. bet vispār bija forši. tikai karsti un mana roka sāka sāpēt ar tetovējumu. tur nācās dažādi to notīrīt un tā. beigās pat piestājām uz pivci randomā pie-upes barčikā, jo labāk tomēr, ja ir running (clean) water. ātri izpļurkājām katrs pa pivcim un gājām breivot the last 5.6 km līdz paliktuvei.

trase over all bija the perfect combo of ahtungi (kāpelēt, lekt pāri visam kam, kāpt pāri nokritušiem kokiem, brist pa nātrēm un tas viss) un chill, kur ej patīkami gar upi vai pa mežu un ir tīri omulīgi uz brīdi. kopā nepilni 30 km.

nu, 29.37 km :D

ar paliktuvi dīvaini sanāca, jo jāiečekojas citā viesnīcā nekā mūsējā. atklājās arī, ka Pīseks ir dīvaina pilsēta, kura totāli Nemāk barčikus. it kā sabūvējuši ir, bet kaut kā tomēr nav sanācis tā īsti līdz galam. bet paliktuvē bija jauks inner garden, kur toties varēja kvalitatīvi pačillot.

nākamajā dienā mēs centāmies atrast kaut ko nebūt, kur tajā pilsētā piesēst un izbaudīt brīvdienas. bet, kad izrādījās, ka pat Kozlovna, uz kuru bija liktas lielas cerības, šajā mega karstumā dod sēdēt tikai iekšā un dārzu aizbarikādējuši, nolēmām, ka pohuj visu un aizdevāmies uz Tāboru.

un Tābora ir tāds happy place, ka nožūžojām tur līdz pat pašam pēdējam vlak uz Prāgām.

ziniet, aizbraukt uz Čimelici nav nemaz tik viegli pat ar vlak. divarpusstundas un vairāki kavējieni vlakiem un aaa. (vispār, pirms fashionable virus situācijas, ČD vlaki gandrīz nekad nekavēja. tagad es neatceros pēdējo reizi, kad biju vlakā, kurš nevienā brīdī nebija delayed. viens te nesen iedzina savu delay, bet vienalga pa vidu bija delay.)

bet nu, izkāpām no vlak Čimelicē un dosies iet iet uz Písek. kaut kā tur jānokļūst.

starp citu vēl, tāds nice to have iešanā iet ir tracking app. īpaši, ja tāds kā Endo, kur zaja ik pa kilometram pasaka, cik ātri nogāji šo km. ir jestri zajai attaisnoties, kāpēc šoreiz ilgāk nekā parasti. padomiņš, kas tam nāk klāt ir - pie iešanas iet, nekādā gadījumā nesekojiet līdzi, cik km vēl palikuši, tas grauj morāli un līdz ar to visu pārējo.

ir karsti, spoža saule, tas viss. sākumā sanāk bik pa miestiem, kurā vienā aizgājām nepareizi par tālu, jo nebijām sapratuši, ka jāiet tur, kur sanāk pa mājas pagalmu iet. bet nu, katrā gājienā it kā vienreiz jāiet pa svešu pagalmu. so we thought. bet tad jau mežs un mežā ir labi. vienīgais.. ir karsti, so. mežā ir ēna un tas ir labi, bet ārpus meža (ne-pilsētā) ir saule, bet toties atsvaidzinošs vējš. VZ tur mocījās nevarot saprast, kā ir labāk :D takas ir traktoru izbradātas un dahuja koku ir nozāģēti vispār. tur tajos mežos bijusi konkrēta traktoru ballīte laikam.

pa brīžiem ir arī dubļi. vienā peļķē nejauši iekāpu tā, ka atkal nošmulēju visu kāju. es vispār iešanā iet esmu šmucīgāka nekā VZ.
bet tad sanāk līst krūmos. pa šauru, ne sevišķi iestaigātu taku, kur zem zāles ir dubļi un peļķes.
kaķ: es gribētu redzēt tomēr, kur te droši likt kāju.
VZ: nu, jāpieņem, ka nekur nav droši!
kaķ: nu, ja nekur nav droši, tad rodas ahtungs, jo kaut kur tā kāja tomēr jāliek eventually.

brienam tur pa nātrēm un slapju zāli, peļķēm, nesaprotamiem augiem. kukaiņi ir episkos daudzumos. nobrienamies līdz upei, lai secinātu, ka... aizgājām par tālu nepareizi. visi nopūšas, kāpj atpakaļ augšā un naivi cer, ka nebūs jāiet pa trakākajiem dubļiem atpakaļ. skatoties telepurķī domīgi secinam, ka ir jālien vēl biezākos krūmos. cauri tur izlienot, atklājas strautiņš un tam pāri... es teicu, ka huiņa, ne tilts un tik tuvu Tāborai, kā varēja neiemācīties no viņiem tiltus? VZ piezīmēja, ka tas nav tilts, tā ir truba. bet nu neko, tas izdarīts. jāiet tālāk.

it kā vispār gribas visādi rekomendēt Tāboru, kā the happy place, bet tur parasti visas paliktuves tā sabukotas, ka visi jau, šķiet, to sen zina anyways.

sestdien gan sanāca tā, ka.. bija plānots noiet 27 km pa mežu un gar upi, tā trase, kuru pagājušogad nenogājām, jo es Tāborā biju mazais, slimais nabadziņš. tur kaut kas ar to trasi nav labi, viņa varētu būt pārāk kļova, jo Māte Daba neļauj to nekā iet. pagājušogad saslimdināja mani 30 grādu vasarā. šogad tā lija, ka tas pat nebūtu bijis bravery tur iet iet, bet tas būtu bijis tupa stupid.

bet tam ir izgudroti barčiki!

Tābora ir tā maģiskā vieta, kur vjetnamietis piektdienā atvērts tikai līdz deviņiem, bet vēl desmitos ir vaļā. un tā pati vieta, kur sestdien apteksnis Cool Bar saka, ka svētdienā būs vaļā no 12, bet vēl pusdivos nebija. trijos gan bija.

Havanas barčikā noteikti ņemat manuela vistas tīstokli, tas ir ļoti labs. tikai bārda ir lēns un negribīgs apteksnis.

vispār brīvdienas izdevās izteikti brīvdienīgas. to nevar izstāstīt, cik brīvdienīgs chill visur sanāca. izrunāts tik daudz jestras huiņas, izmalkoti tik daudz gardi pivči un sidri. apskatīts tik daudz dīvainu ļaužu un mazliet pilsētas. vienīgais, ka paliktuve bija lejā pie upes un abus rītus sanāca sākt ar konkrēti stāvu kāpienu pa slapjām akmens trepēm. pa dienu atgriezties paliktuvē nebija opcija, jo cik var kāpt. toties milzu bonuss - paliktuvē Pie Kaķīšiem vispār ir arī kaķīši pie mājas saimniekiem. ar vienu ginger tom iedraudzējāmies sestdienas vakarā. pakasījām un visādi, kamēr pa terasi chill. bet nu, zvēriņam eventually bija jāiet Svarīgajās Zvēriņa Darīšanās.

ā, sestdienas vakarā Cool Bar bija pasualē labākais apteksnis. viņš bija neuzkrītošs, bet vienmēr uzradās apjautāties par aktuālajām vajadzībām pareizajā brīdī. ar uzrašanos nekad nesabiedēja ar pārsteigumu, bet nesanīgroja ar uzbāzību vai skaļumu.

kā bija Tāborā? kā jau vienmēr, kad aizbrauc uz Happy Place. nekas nesanāk kā domāts, bet viss sanāk lieliski.

Kalles koncerts bija skaists. jaunieši uz skatuves konkrēti kapteiņoja un noņirdzās. nu, starp savām plosošajām depresijas dziesmām. tiešām skaisti.
sākumā gan nevarējām atrast pareizo ieeju teātrī. jo neviens nebija iedomājies, ka teātra galvenās durvis nav oficiālā adrese. jo tā ir uz sānu durvīm. nu tām, kuras redzamas no Cool Bar. bet beigās izrādījās, ka koncis notiek backstage, kuram ir pašam savs backstage. uzvaras! cilvēku bija maz, bet tas nekas. vismaz man rokā neviens neiegrūdās.

Kalle ir tiešām fantastisks ansamblis. svētdien sēdējām laukumā un žūžojām ar sidriem, galvā skan Kalle un garām iet... Kalle!

bet nu jā. piektdienas vakars bija fantastiski. Kalles koncis tiešām, tiešām skaists. un vispār bija tik lieliski būt atkal dzīvajā koncertā. tā bija pietrūcis tas notikums kā tāds. dodiet, dodiet vēl! also, Kalle ir no Tāboras, kā jau visi zina, apskatīt viņus savā natural habitat arī bija kļova. highly recommend.

un tad sagrābāmies pivčus, pieturējām Havanā pie bārdas, devāmies uz piebukoto paliktuvi, kas saucas Dzīvoklis Pie Kaķīšiem.

ak jā, kā pirms konča sāka līt, tā lija, vispār, līdz svētdienas pēcpusdienai. bet tas netraucēja piektdienas vakarā piesēst ar pivčiem dzīvokļa terasē. netraucēja gan. tur labi bija. tikai kaut kādā brīdī palika pārāk jau slapjš. bet neko. promises, ka sestdien beidzot dos mazliet pagulēt, nevis metīs kaut kur ārā.

bet tagad pastāstīšu par savu Mega socializēšanos pirmdien!

pirmdien bija jādodas pie Rollija. citādi tas jau bija palicis mazliet absurdi - visu laiku atcelt plānus, kad tur darbi, kad tur lietus, viss vispār jau nedēļām te vilkās. neko. tātad. izlēmām tomēr pohuj visu, iztaisīsies. svētdien gan Prāgās bija gāzis norm lietus, atšķirībā no. bet nu, we're a bit pressed for time sakarā ar darbiem un Rollija schedule vakarā, un tajā, ka mums tramvaji sapisti tā, ka nav skaic, kā tikt uz vlak. VZ gūglē atrod ceļu (tieši vārdu "ceļš" viņš ar mani lietoja), ka var vēl ātrāk nokāpt pa Chuchle kalnu uz staciju tur un tad jau ātri uz Č ar vlak. visi tagad iztaisās un iet.

aizejam uz mežu, cauri pļavai, pa ceļu kā jau norm. bet kaut kādā brīdī jāiet pa zemes taku, pa kuru nevienam nekad nav ienācis prātā iet. nuok. taka ta taka. noņirdzos, ka laikam nepareizās tupeles uzvilku. taka paliek arvien šaurāka, arvien akmeņaināka, arvien dubļaināka un man sāk arvien vairāk un vairāk likties, ka tiešām vajadzēja vilkt iešanas iet tupeles nevis šitās. tur kaut kur parādās atkal zirga pakavu nospiedumi uz takas. VZ teica, ka vispār zirga pakavu nospiedumu esamība uz takas te liekas nupat slikta zīme.

spoiler alert - ir. taka paliek tikai šaurāka, tikai dubļaināka un krietni stāvāka uz leju. un zirgs tur norm dubļus vēl sataisījis tur skrienot. aaa! tas.. nebija.. ok. nē nu, nolēkājām jau lejā, kas atliek. bet nolēmām tur vairs neiet, pat, ja 1.5 km ietaupījums no parastās takas. brrr.
bet pie visa vainoju Īsto Cēloni un tas ir celtniecība uz tramvaja ielas, kā dēļ mums te transports ir abnormāls pain un misery.

vlak norm. tagad jākāpj kalnā pie Rollija. ziniet, ir bijis grūtāk kāpt tajā sūda kalnā, bet es ļ, ļ jutu to, cik sestdien nogurdināju kājas tomēr. VZ arī piekrita, ka nav tik jestri tomēr. bet nu, aizgājām pie Rollija, iekūrām ugunskuru un bijām sasodīti omulīgi. iztērgājāmies par visvisādām lietām. apņirdzāmies par visu ko. un omulīgi omulīgojām. vienīgais, ka uguns negribēja baigi norm kurties, jo visi zari bija kvalitatīvi slapji. in any case, apm ņurd un labi, ka tikām.

un health apps nez kāpēc saka 8.2 km pa pirmdienu. nopietni? nē nu ok.


cerams, ka rīt savākšos uzrakstīt par otrdienu, kurā notika Viss, ieskaitot manis tetovēšanu. jo rītvakar jādodas uz Tāboru tur apskatīt dzīvajā no Tāboras lokālo grupu Kalle. nu tur, tur, blakus Cool Place barčikam :D

vispār tas Na Jednou bārmenis bija mazliet aizvainojoši, tiešām es neizskatos pēc zajas, kam garšo pivcis? bet nu. tas ir sorted, turpinam sēdēt Mexita, jo tupa slinkums kaut kur iet. un pivčus tepat turpina nest. viss kakbe norm, cilvēki sāk iet prom, paliek mazliet klusāks. viena zaju ballīte gan paliek tikai skaļāka. bet nu, man atkal īd mugura un sāk gribēties kaut ko ērtāku. un pēkšņi arī garām barčikam sāk skraidīt kaut kādi young people un kliedz un kliedz. kaut ko svin laikam. te visi sanīgrojas un sāk domāt par iešanu uz Elišku. ko, protams, pastiprina tas, ka barčiku vispār sāk vākt nost.

aizejot uz Elišku un iemalkojot nezināma nosaukuma pivci, tiek secināts, ka ļoti garšīgs pivcis, kura nosaukumu mēs laikam nekad neuziznāsim.

Eliška kā paliktuve ir mazi svētki, jo met ārā tikai 11 am. tikai downside ir tas, ka tur visādi un dažādi baznīcu zvanu trokšņi ik pa 15 minūtēm, kavissnelabsbļaķ. un izejot ārā tiek secināts, ka ir silti. nevienu jaku neprasās. miegaini nokāpjam uz upi un ejam tagad uz barčiku Naplavka. kā jūs uzminējāt, tā ir hipsternīca upmalā. pagājušoreiz tur norm sažūžojāmies. ejam, nananā. aizejot uz turieni, tur... ir kaut kāds ananāsu un vēl sazinkā tirdziņš un arī barčikā visi galdi aizsēdēti. brīdi pagrozamies un nolemjam iet meklēt citu barčiku. tādiem tak jābūt, vane?

nu, ir tā pašvakāk. staigājām randomā apkārt, bet viss vai nu ciet, vai ciet. tad atradām kaut kādu bernarda pivča barčiku ar terasi un nojumi. un milzu galdu ar vējabrāļiem. vispār tur bija vairāki barčiki ar bernarda pivčiem, kas izbrīna, bet priecē. vējabrāļi un māsas tur konkrēti svinēja visu ko. kinderi skraidīja vēl nezin kas. bet nu, mēs tur kafijas un pamosties mēģinam. eventually visi šie hūmaņi taisījās prom. uzkāpa uz močiem un ilgi un dikti tos darbināja, bet nekur nebrauca. viens pāriītis gan uzkāpa, atvadījās, uzlika ķiveres un aizbrauca. visi ohujā, ka tā arī varēja. palikušie divi pāri tur ilgi un dikti vēl vairoja troksni pasaulē un tā. bet eventually arī tie aizbrauca.

piezīmēšu, ka te atkal sāk nomākties un visur sāk solīt negaisu. skatos arī uz the big black cloud coming torwards us. neko, atnāca, kakbe bija thunderstorm (bez thunder un bez storm) un lietus laikā VZ uzlija ap 20 piles kopumā (virs viņa nebija nojumes). man uzlija laikam divas. neko. vēlāk ieslēdza arī prožektoru. vispār, viss kļuva arvien žūžīgāk un žūžīgāk. uzēdām brokastis un ķērāmies pie bernardiem. dakujem.

tātad, man sāp mugura, mēs ejam, ir noieti ap 27 km, VZ arī viss tāds samocīts. nonākam beidzot uz kaut kāda normāla ceļa. asfalts, līdzens un vispār! uhti! tas thunderstorm, kurš tuvojās un bija tepat blakus, tepat tiešām blakus, ir vienkārši dissolvējies. visi ohujā. ejot uz pilsētu, visas trases kaut kur nogriežas, bet mums jāiet taisni. nekādas meža takas, par laimi taisnākais ceļš uz vecpilsētu ir taisni un pa šo līdzeno ceļu. pret šo brīdi liekas, ka tiešām nekad, nekad, nekad vairs nenokļūsim pilsētā. vēl viens km, vēl viens, vēl, bet nekā.

beidzot nokļuvām pilsētā. te man sāk likties, ka tomēr maršurts jāpārliek uz paliktuvi precīzi. telepurķis saka, ka 2.4 km vēl. gribas nolamāties, bet nav īsti spēka. kaut kā randomā un samocīti ejam pa pilsētu. un atkal, pēkšņi, pa sarkano trasi. ahujeļi visi? anyway. ejam un besis. un visi zina, ka paliktuve Eliška un vecpilsēta ir kalnā. tur būs jākāpj. bet nu, par laimi maršruts iet pa to vecpilsētas kāpienu, kas nav tik baisi stāvs un ir tuvu Eliškai.

34.6 km
uhti
vienā piegājienā.

iečekojamies tur. viņiem bija online checkin, kuru es biju pielietojusi, bet zajas uz vietas ilgi un dikti brīnījās. neko. uzkāpjam, nolemjam, ka valuable drinking time mūsdienās ir svarīgāks, fiksi kaut ko tur sataisamies un ejam. aizejam uz texmax/ita iestādi. tur ir kaut kāda siltumnīca no āra telpas, bet pohuj. kakbe ārs, dod pīpēt un pivci. atmiņā palicis, ka tur bija tīri la. paņemam pivčus (what is it with Staro pivci šādās iestādēs?), limonādes un atpūtinam muguras. VZ ir konkrēti aizgājis zombī, es nē, jo man sāp mugura un celis.

ja jūs esat tajā Hradec Králové pilsētā, restorānā Mexita dod tīri kļovus garneļu tacos. tualete ir pārāk krāsaina gan, bet nu neko, vismaz nav pagrabā. kaut ko tur žūžojam, visi pārliecībā, ka stūrabode strādā līdz vienpadsmitiem. pusvienpadsmitos VZ iet uz bodi paņemt līdzņemamos pivčus. atnāk atpakaļ sanīgrojies - protams, ka bode ciet. gūgles rezultāti ir apšaubāmi at best. nolemju, ka pohuj, aizies līdz barčikam Na Jednou, jo es zinu, ka tur dod gardo Bernarda pivci. aizies tur paņemt līdzņemamos.

ā, vienīgais par Mexita ir tas, ka tur bija kaut kādas mega skaļas zaju ballītes, bija salīdzinoši grūti padomāt brīžiem. sarunas arī vedās savdabīgi. nē nu, noņirdzāmies, bet klusākā vietā būtu bijis labāk.

aizeju uz Na Jednou, tur čuvaks viss ohujā, ka es gribu līdzņemamo pivci. Bernards esot beidzies, bet esot šitie divi un nosauc man nekad nedzirdētus skaņu salikumus. aizdomājos par to, ka es zinu kā sauc pivčus, kuri ir negaršīgi, tie nebija neviens no tiem. nolēmu noriskēt un paprasīt 3 pudeles (pusotra litra) ar jedenāctku līdzi. čuvaks saka, ka viņam viena jau salieta. es saku, ka davaj, ņemu un vēl divas tad. čuvaks tādā ohujā, ka paprasīja samaksāt, pirms sāka liet. samaksāju vispār apbrīnojami maz par šo prieku. ā un visa saruna notiek čehiski, ja! pati nesaprotu, kā man tas izdevās. čuvaks tagad salej un eju atpakaļ uz Mexita.

pēc iepriekšējā gājiena VZ teica, ka grib boring walk. meklējām maršrutus, kas būtu as plakani as possible. atradām un pieseivojām visādus ne tik plakanus, bet tad es atradu vienu totāli plakanu. divciparu altitude profile un pa mežu. likās, ka būs bliss! walk in the park, y'know!

walk in the park.

ar visādiem nesaprotamiem vlak aizbraucām uz ļ dīvainu pieturu ar nosaukumu Čermná nad Orlicí un gājām uz Hradec Králové. starp citu, Hradec Králové ballītes orgkomiteja bija bijusi pa ziemu, secinājuši, ka kakbe pilsēta pat un tā. tāpēc likās sekjūri tur attapties. gan jau bodes būs vaļā, barčiki, tas viss.

izkāpjam tagad tai nesaprotamajā miestā un drīz vien lepni iesoļojam mežā. izvelkam līdzpaņemtās maizes un ejot ēdam brokastis. starp citu - te padomiņš, kuru aizmirsu iepriekš pierakstīt. padomiņš no VZ un es tam totāli piekrītu - Nestājieties Atpūsties. nopietni. katra atpūtas pauze samazina iespēju, ka aiziesiet līdz destination. katra. atpūta. I know, sounds counterintuitive, bet tā tiešām ir. un tā ir tāpēc, ka atkal uzsākt atkal un atkal ir daudz grūtāk nekā turēt steady pace. te es arī piebildīšu, ka turēt somewhat steady pace where possible, arī ir labs papildinājums šim padomiņam no VZ.

sākumā tur sanāk iziet cauri visādiem miestiem, kuriem braucām cauri ar vlak. norm. nē nu, nav norm, jo nosaukumi visiem bija feispalmi upon feispalmi. bet nu pohuj. laikapstāklī solīja totālus thunderstorms un karsti. so far spīd spožs prožektors un ir gandrīz vai grūti elpot no silti. bet kaut kādā brīdī dod atkal iet atpakaļ mežā. starp citu, viss ceļš, nuok, gandrīz viss, bet viss ceļš līdz pilsētai bija pa vienu un to pašu trasi. bōring.

kaut kādā brīdī ejam gar mežu un es pamanīju dzeltenu taureni, kurš aktīvi visādi plivinājās pakaļ VZ, dažādos veidos aplidojot viņa mugursomu un tā. norādīju VZ, ka viņam seko taurenis. VZ nofrīkojās, es noņirdzos. bet, kamēr noņirdzos, man kaut kāds raibs taurenis pa kājām samaisījās un es gandrīz paklupu.

iegājām iekšā mežā. mežā it kā kļova, ka var elpot un tā. bet nu, čiekuri, akmentiņi un koki neapnīk only for so long. kaut kur pie divdesmitā km vispār viss sāk apnikt. un nav īsti nekā incanta, ko paskatīties, te būtu noderējuši tie gleznainie skati vispār. ap 24 km man sāk konkrēti besīt tas, ka jāiet pa mazakmentiņu takām. troksnis besī un tomēr iešanas process mazliet mazāk efektīvs, bet pa visiem tiem km jau savācas. un nu, tāds bija viss - bōring un apnicīgi. visu laiku viens un tas pats skats un meh. tad man ap 27 km kaut kur sāka sāpēt mugura tā, ka nācās piestāt un ātri ierīt painkillerus, kuri anyway nepalīdzēja.

kaut kādā citā brīdī the thunderstorm atradās mums ļoti, ļoti tuvu, to varēja dzirdēt un just gaisa smaržā, bet līdz mums tomēr nenonāca. VZ teica, ka esam bezjēdzīgi notērējuši dahuja luck uz šito.

kā gājām tālāk un pilsētu uzrakstīšu vēlāk, man tagad meetings darbos būs.

tātad, kāpiens lejā. pēdējais pusotrs km or so tikai palicis. labi, ka pret šo brīdi vairs nebija sen lijis un nebija viss tupa dubļi. kāpiens varbūt nav stāvākais, kas izdzīvots, bet pēc visa, kas jau tajā dienā bija piedzīvots, tas bija.. nepatīkami, teiksim tā. un diez gan stāvi. pietiekami, lai būtu jākāpj daļēji sāniski. un man, protamska, ceļa saite sāk strjomīt. tā, ka liekot kāju pie zemes, tā brīžiem raujas pati uz augšu. eh. kreisās kājas celis. tās kājas, ar kuru es kāpju uz leju pirmo. teicu daudz au un nepieklājīgus vārdus. bet nu, nekas jau neatliek kā nokāpt, augšā jau nepaliks.

ieejot miestā, mūs tur atkal iztrollē, dzenot pilsētas ietvaros pa vienīgo totāli dubļu taku caur krūmiem. ballītes orgkomiteja to ieraudzīja, noņurdēja fuckthisshit un aizgāja atpakaļ iet pa ielu. iela - using the term loosely here tho. nogurums ir diez gan pamatīgs. un te nāk svarīgākais padomiņš no visiem - apavi ir the key to all this. es esmu gājusi iet skeiteru kedās, sporta zāles naikos un tagad nopirkusi tos hiking shoes. un the difference is massive. apavi ir The Key to this.

nokāpjam lejā līdz upei pa ielu, pārejam pāri un kāpjam atpakaļ augšā uz pilsētas centru. neredzas ne veikali īsti, ne kas. barčiki ir dīvaini un ciet. neko, paliktuvei klāt nāk arī picērija. Annija man teica, ka norm picērija vispār esot, just don't order the fish. :D aizejam līdz paliktuves picērijai un noparkojamies tur. ēdiens, pivcis, tas viss. man nākas ņemt arī mājas limonādi, jo cukura trūkums ir fiziski jūtams. as in, raustās asinsvadi :D bet nu, atkopjamies mazliet. tagad jāsaprot, kā tikt pie pivčiem, kad picēriju taisīs ciet. ā un iečekoties paliktuvē arī varējām turpat picērijā, samaksāt arī turpat. thank fuck.

izrādās, ka tajā jobanā Mníšek pod Brdy visas bodes taisās ciet deviņos, deviņos! ahujeļi visi? sarunājam ar bāra zajām, ka iedos mums līdzņemamo pivci, bet nu, zajām tikai viena pusotra litra pudele ir. domīgi nīgrojamies. zajas gan kaut kādā brīdī attopas, ka viņam vispār ir 3 pudeles, kurās varētu saliet mums pivčus līdzņemšanai. VZ vienlaicīgi attopas, ka vajadzēja gūglēt benzīntankus! gūgle saka, ka ir 24 h tāds viens netālu. bet neviens nezina, vai tur arī bode vaļā, protams. bet noskaņojums ir gājis uz augšu (bitter laugh). sagrābjamies no zajām visus pivčus, ko viņas var mums saliet, nolemjam, ka anyways ir vispirms jāuziet uz paliktuvi, jo somās anyway nav vietas vēl iet iepirkties tagad. uzejot augšā visi saprot, ka iet visi benzīni nahuj, papļurkās šitos mierīgi.

ilgi apspriedām atšķirību starp penziju un hoteli. nolēmām, ka visticamāk tas ir par extra services nevis size or smth. izrunājām apavu domas. vispār kvalitatīvi noņirdzāmies.

34.2 km

(plānoti bija 34.6 km, bet ar visiem improv anyway sanāca 34.2!)

no rīta, pie čekošanās ārā, secinājām, ka arī no rītiem in reception penzijā neviena nav. paraustījām plecus, atstājām keycard tur uz galda un gājām meklēt kafejnīcu Malý Mnich. miniet, vai tā bija kalnā? protams. tur tajā vietā līdzenums _nav_ modē. toties modē ir iet uz Albertu svētdienās un pirkt visu lielākajos iepakojumos possible.