*

saļiks, ļasiks, draugs, pieci aliņi un lietu patiesā būtība.
un izolente pāri visam. nu, ja ne visam, tad zābītim noteikti.

mana dzīve atkal sastāv no visiem trim būtiskajiem komponentiem.
arī 2dienas ir kā vajag.
dīvainākais tajā visā ir pamosties mājās, Saļikā un nepamosties vienai.
mēs esam trīs.

TK says: eu a cik ilgi es pie tevis nosēdēju, m?
atis says: nuuu... tu pavadīji kādu laiciņi, kādas 3 stundiņas bija
TK says: tik ilgi? diestēs. tad es droši vien neatceros daļu no savas vervelēšanas, jo to, ko atceros varētu ietilpināt krietni mazākā laika sprīdī
TK says: es tev briesmīgi uz nerviem neuzkritu?
atis says: galīgi nē. ļoti uzlaboji garastāvokli
TK says: nu gan. piedzērusies un sēž un īd kko
atis says: un mēģina runāt ar vārdiem, kurus nevar izteikt. nu vismaz ar pirmo reiz
atis says: ar otro vai trešo jau sānāk
TK says: a ko piemēram es nevarēju izrunāt? kko gan es tādu atceros ka švepstēju un grūti bija...
atis says: nu visādus analītiskās psiholoģijas terminus
TK says: es tak nemaz nezinu tādus!!!
atis says: vakar zināji

nu tā, mani mīļie puikas, varu jums atzīties, ka liela daļa no jums vairs nav mani puikas, jo es diezgan daudzus no jums šonakt paspēlēju azartspēlēs citām meitenēm ['Melnajā Kaķī' - galda futbolā, šautriņās, gaisa hokejā un pinbōlā. biljardu gan es nespēlēju.]. gan jau drīz uzzināsiet, kam tagad piederat, ja nepaspēšu jūs atspēlēt atpakaļ. bet, ja teātra balle būtu bijusi šodien es dancotu uz velna paraušanu, jo dancot man šovakar gribējās tā, ka darīju to pat mētājot šautriņas Maikla Džeksona pavadījumā. toties sīki puikas man nebija kanti situši apmēram divus gadus. nu baigi sīkie nemaz arī nebija - padsmitnieki. būtu nospēlējusi arī tos, ja viņi nebūtu aizgājuši mājās pie mammām. bet ārā es, labprāt, neietu līdz aprīlim, jo ārā ir visīstākais elles laiks. nu labi, pāris reizes varētu ar tēti uz kalnu aizbraukt, ja nebūtu tik auksts, mitrs un, ja nebūtu tāds sātana vējš kā tikko mājās nākot. un starp citu, karsta upeņu sula ar balzāmu kakla sāpes ārstē tikai uz ļoti mānīgi īsu brīdi.

gads ir patiešām sagaidīts - bija 2 krāniņi, 8 pupi un divas nulles pa vidu, kurās ietilpa visi mums klātneesošie cilvēki. tik daudz glaunu, gaumīgu un elegantu joku vienkopus es vēl nekad nebiju piedzīvojusi, ja vēl varētu tos visus atcerēties, es momentāli uzrakstītu lielo, glauno, gaumīgo un eleganto joku grāmatu, kuru varētu lietot gan ikdienā, gan svētku reizēs. abet viens joks ir tāds, ka katreiz sakot kādu vārdu, tajā pašā laikā tiek 2x pateikts 'Ilmārs Jansons' un 1x 'vecīīīt'. nu piemēram, šeit uzrakstītajā tekstā ir 76 vārdi, kas nozīmē, ka 'Ilmārs Jansons' ir pieminēts 153 reizes, un 'vecīīīt' 77 reizes [77, nevis 76, jo skaitās arī tas viens vārds 'vecīīīt', kurš pats par sevi nozīmē 'vecīīīt']. toties pēc ne-minūtes-miega mēs nokļuvām Afganistānā, kur dignai viss bija ļoti labi, man sala rokas, bet Jančukam sāpēja kāja.

( Afganistāna )

miljono reizi rakstīšu, ka man ir vislabākais kaimiņš pasaulē. izglāba mani no tā, ko šodien visvairāk negribēju - nokļūt uz nenormāli slidenās ielas savos čiksu zābakos, aizmeimumrot līdz stacijai, nopirkt biļeti, braukt uz Salaspili un pārmeimurot mājās. atveda mani.
par teātra balli man komentāru nav. katrā ziņā piedzerties es tur paspēju veselas divas reizes un vēl vienu pēc tam. gandrīz pusbloks cigarešu arī tika izpīpēts. un labi, ka pēc tā visa šodien bija ar ko pavaļāties un pavāvuļot.
un es pilnībā garantēju, ka Jauno Gadu sagaidīšu kreklā ar kalašņikovu uz krūtīm. un varbūt tā sagaidīšana tomēr nebūs tikai 8 pupu [ieskaitot arī manus minimālos] sabiedrībā - mīļotais kaimiņš moš ar pienāks.

šovakar es plānoju veikt vienu vai divus eksperimentus:
1) aizbraukt uz Žuka dzimšansdienas svinībām un pilnīgi atturēties no apreibinošu vielu, tai skaitā alkohola, lietošanas.
ja šis eksperiments cietīs neveiksmi, ķeršos pie -
2) pārbaudīt vai man nav zudis skils veikli, veiksmīgi un bez negadījumiem, pārbraukt mājās ar ļasiku pilnīgās lupatās, ieslēgt kompi, bez kļūdām ierakstīt kko pilnīgi nejēdzīgu šeit un no rīta to neatcerēties.
tā kā ir Ziemassvētki un Ziemassvētkos notiek brīnumi, es ticu, ka vismaz viens no eksperimentiem izdosies godam.
ā un par ceļa apledojumu es neko negribu dzirdēt.

ik pa laikam notikumu neprognozējamība sāk nogurdināt, bet atteikties no tās es neparko negribētu. vakardien plānotā viena šaha partija un viens alus, kamēr būs laiks iet uz vilcienu izvērtās vienā Tima Oksera izķērnātā spēlē, divās Gatim Gāgam zaudētās partijās un vienā vēl nenotikušā spēlē pie Tima Oksera. alus toties nebija vis viens, bet gan apmēram pieci vai seši. kad nu nāca apjausma, ka šahot vairs nav jēgas, trīs bijušie un viens esošais Kultūras Akadēmijas students sāka cilāt šīs mācību iestādes virtuves lietas, tā ka gan mirušajiem, gan dzīvajiem pasniedzējiem nācās nemierīgi grozīties kur nu kuram - kapos vai gultās. tālāk trīs esošie un viens bijušais teātra darbinieks pamatīgi izcilāja teātru - gan Jaunā Rīgas, gan Valmieras drāmas - aizkulises un pēc tam pievērsās somu - krievu karam. vēl atlika tikai paviesoties Māra Bezmera dzīvoklī, pagaršot Bonīti, paēst picu un iet uz otro vilcienu. otro no pirmajiem, nevis priekšpēdējo, kā bija plānots.
toties tikko padziļināti aplūkojām iespējamību, ka zemgaļu ciltīm pastāvēja teokrātiska valsts un man ir temperatūra. atkal 37,5.

es šobrīd gan neesmu spējīga uzrakstīt par šīsnakts negaidīti intelektuālajiem pavērsieniem - par to rīt, tomēr es gribu pateikt, ka par spīti tam, ka dažs labs sūkstās par manu smaržu klātesamību vēl vairākas dienas pēc manas pagaišanas no kādas konkrētas vietas, ir nenormāli kruti braucot mājās ar otro vilcienu iebāzt degunu šallē, sajust, ka tā smaržo pēc manis un lieku reizi nopriecāties par to, ka es un tikai es vienmēr būšu sev blakus, pieskatīšu un aizstāvēšu sevi, lai kas arī nenotiktu. vo tāda ir mana pārliecība. un tagad es eju gulēt.
priecīgus svētkus.

cieša apņemšanās noved pie mērķa sasniegšanas, pat, ja to tavā vietā realizē kāds cits. citi.
visa pasaule bija sadevusies rokās sazvērējusies, lai notiktu tā, ka es šorīt uz skolu aizeju -
mīļotais kaimiņš vakar nakts melnumā gāja uz manām mājām pēc šorīt nododamā mājasdarba [speciāli biju atstājusi mājās, ar domu, ka tas būs iemesls godīgi un kārtīgi, vēlākais ar pēdējo transportu aizbraukt mājās], kuru mana mamma sameklēja manā nekārtībā un šorīt veda man uz skolu, kur gaidīdams, kamēr es notenterēšu Ģertrūdielu visā garumā un Daugavpilsielas lielāko daļu, nopirka man cigaretes un minūdenīti. savukārt apmēram puse no vakardienas otrdienniekiem no rīta modās augšā, lai varētu piezvanīt un pamodināt mani. kad tas notika guļvietas biedrs par mani smējās, toties es smējos par trīs atvērtajām alus bundžām, kas stāvēja pie guļvietas un katrā bija kkādā pakāpē nostrebts alus. būtu bijušas tās stikla pudeles, varētu patrenēties Duetas Kjū jaunākā hīta spēlēšanā. smējos arī par nažiem un dakšiņām, ko atradu mēteļa kabatā.

nē, nu tas vīrietis par 23 latiem, no kuriem mēs samaksājām tikai 20, tomēr ir tā vērts. ir jēga. un es dabūju, ko gribēju. ar uzviju.

šitāds mīlīgs mājas hārdkōrs sen nav bijis.