*

es tik te rakstu melanholisku Grīnbergu spamu, bet īstajā dzīvē viskautkas notiek un tas ir tik intense, ka negribas tajā intensitātē kavēties un vēl par to rakstīt. nav, tā, ka akurāt slikti, vienkārši tāds ļoti blīvs periods.

šajā sakarībā likās interesants pagājšnakts sapnis. detaļās neiedziļināšos, jo kuram gan tās interesē, bet bija jābēg no slepkavas. tāda kankaraina, urlīga vīrieša, kas likās truli ļauns un vispār bez apziņas. pirmajā reizē izbēgām, bet tad viņš mūs atkal atrada un lauzās iekšā telpā un nebija vairs iespējams noturēt durvis un viņš jau nāca iekšā. likās, nu viss cauri ir, bet tad es sāku domāt - hmm, bet šis taču ir mans sapnis. es pieskāros viņam ar roku un sirsnīgā, līdzjūtīgā balsī sacīju - kas Tev noticis? vai var Tev kaut kā palīdzēt? vīrietis atkāpās pāris soļus atpakaļ un vienkārši izgaisa.
varbūt tā bija persona, kas pirms pāris mēnešiem noslepkavoja rūķi. t.i. man pirms pāris mēnešiem bija sapnis, kurā tumsā skrēju pa tramvaja sliedēm un aiz kaut kā aizķēros - pacēlu to, aiz kā aizķēros un izrādījās, ka tā ir nocirsta rūķa galva.

čats ar Briedi mani iedvesmoja mazliet vairāk iedziļināties šajā fotogrāfijā
pirmā tātad Alīna, par otro apjēdzu, kas ir domāts ar J. Griķis Grīziņš - Vārnu ielas republikas autors taču. bet Marianna Ozoliņa arī ir strādājusi pie Raimonda Dunkana un izrādās rakstījusi arī kaut kādas atmiņas par Francijas laiku. periodikā ir atsauce uz RMM krājumu. jau uzrakstīju krājuma glabātājai epastiņu. varbūt beidzot būs kaut kas vairāk par Alīnas Francijas posmu.
turpinot par fotogrāfiju - pagaidām nav vairāk skaidrības par dāmu rūtainajā kleitā vārdā Irma un dāmu - pēdējo no kreisās puses. otrs kungs ir Emīls Sudmalis - viens no iepriekšminētā izdevuma Informators aizsācējiem. izrādās arī darbojies pie Dunkaniem. vispār rodas iespaids, ka Dunkanu darbnīca čum un mudž no latviešiem. jaunās izstādes Beļcovas muzejā kuratore gan zināja tikai par Aiju Bertrāni.
____________________

Savās atmiņās LLA pasniedzēja Marianna Ozoliņa stāsta: «Atkal sastapu Griķi 1926. g., šoreiz Francijā. Pirmo reizi 1926. g. vasarā Nicā, kur tai laikā strādāju kādā lietišķās mākslas darbnīcā. J. Griķis, dabūjis zināt, ka Nicā dzīvo un strādā vairāki rīdzinieki, atbrauca uz Nicu pavadīt savas d vnedēļu brīvdienas. No pazīstamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem Nicā tai laikā uzturējās Emīls Sudmalis un darba studente Alīna Vilde, bez šiem vēl arī citi jaunieši. Visu brīvo laiku mūsu bariņš pavadīja, klaiņojot pa kalniem. J. Griķis bija nenogurstošs tūrists. Daž<ārt sestdienas vakaros pirms likšanās uz auss vīnudārzu sargu pamestajās salmu būdās ilgi sēdējām uz kraujām virs tālās jūras. Griķis lasīja savas dzejas...
(..)
Pēc atgriešanās Latvijā Grīziņš dzīvo pie brāļa Eduarda Cēsīs, tad kopš 1931. gada oktobra ārstējas Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. Dažus gadus viņu ārstē Dr.mcd. Jānis Vilde, panāk īslaicīgu atlabšanu, bet pilnīga atveseļošanās vairs nav iespējama, jo slimība ļoti smaga — šizofrēnijas katatoniskā forma, un tās efektīvi ārstēšanas paņēmieni tolaik nebija atklāti. Par Jāņa Grīziņa nāves cēloni ir trīs versijas. J. Vilde stāsta, ka Grīziņu kopā ar citiem smagi slimajiem 1941. gada 27. jūnijā vācieši aizveduši uz Biķernieku mežu, kur nošauts un apglabāts masu kapos. Alīna Grīnberga raksta, ka vācu okupācijas laikā viņš noindēts slimnīcā. J. Ozols «Latviešu literatūras vēstures» 5. sējumā, pamatojoties uz Rīgas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas biroja ziņām, raksta, ka Grīziņš miris ar tuberkulozi.
/JĀNIS GRĪZIŅŠ FRANCIJĀ
1969.07.01 Karogs
RITA BEBRE/

A. Vilde-Grīnberga un M. Ozoliņa, kas tolaik uzturējušās Nicā Raimonda Dunkana mākslas darbnīcā, atceras, ka vispirms acis dūrušies Grīzina trūcīgie dzīves apstākļi. Universitātes pabalsts bijis mazs. 1927. gada ziemā saslimis un tā vairs nav atspirdzis, pastiprinājusies depresija, vajāšanas mānija. Tikai šodien var teikt, ka šim GrTzina aizdomīgumam ir bijis pamats nelegālajās organizācijās bija ielavījušies provokatori. Stiglica politiskās pārvaldes aģentūra savus uzmanāmos neizlaida no acīm arī ārpus Latvijas.
/Vēlreiz par Jāni Grīziņu! Ko zinām?
1989.08.05 Literatūra un Māksla
LĪVZEMNIEKS, VIKTORS/

darbojās žurnāla «Vienība» redakcijā (1925) un tika izvirzīts strādnieku sarakstā par Saeimas deputāta kandidātu. Kad sākās komunistiskā saraksta kandidātu vajāšana, Sudmalis emigrēja uz Franciju. No turienes viņš sūtīja Latvijas kreisajai periodikai pa dzejolim*, pa aprakstam, bet reiz pat kopā ar Aisedoras Dunkanes baleta trupu ieradās Latvijā un piedalījās dažās viesizrādēs provincē, gan tikai statista lomā, baltā togā tērpies (par ko ļoti kaunējās).
/Emīls Sudmalis
1968.07.01 Karogs
JŪLIJS ĶIPERS/

*te būs viens dzejolis, bet te vēl viens

Man šodien bija visādi lieli plāni ar lietām, kas jāizdara, bet es principā visu dienu čatoju ar Briedi. Tas, protams, ir interesantāk, nekā plānotie darbi.
Vismaz biju peldēt.

M-me Z Pušak
1, rue de L Ecole
Polytehnique
Paris

Exped: A. Vilde
9 Bd Gambetta
Nice

Nice 9.3.27.
Mīļā, Zelmuāt, kamdēļ no Tevis tik ilgi nekādu ziņu? Kas ir ar Tevi.
Savā istabiņā būšu tikai līdz 12.3 - tad - dievs zin kur.
Raksti uz ateliej /?/ - cik ilgi būsi Parizē. Es ari gribu braukt. Varbūt tūliņ tikko saņemšu Tavu vēstuli. Man Z. gribas, but pie Tevis, daudz stāstīt un varbūt raudāt...
Mīļi, mīļi skūpstu
Aļa

( pastkarte no Nicas uz Parīzi )

par Zelmu Pušak neko pagaidām neatradu. ir info par Zelmu Bērziņu (Bērziņa ir vīra uzvārds), kas studējusi tieslietas Parīzē, Sorbonā. bet nav ne jausmas vai tā ir šī vai kāda cita.

12. II 1958. g.

Kāda dīvaina diena šodien - vakar vakarā vēl bija sals un pa radio paziņoja, ka šodien būšot sals -19, bet - līst lietus, ielas un ietves ledu klātas. Pat autobusi un trolejbusi nevarēja braukt. Kad gāju no rīta uz darbu, ielas bija pustukšas no satiksmes līdzekļiem, ļaudis druzmējās pie auto un troljebusa piestātnēm un izmisīgi vēroja ledojošo ielu... Kā gan nokļūt darbā?
Gāju cauri Komunaru parkam - kā ledus jūra, pie ka ļoti grubuļaina - tik tikko varēja paiet uz priekšu.
Liels nemiers iesēdies sirdī. Jautājums - Kāpēc, moka mani visu dienu. Vai ir vērts maz vairs dzīvot? Varbūt vēl jādzīvo. Kā redzu tad varu vēl daudz palīdzēt cilvēkiem.
Šodien pat - nabaga nelaimigā Turovskaja. Neviens no advokatiem negribēja viņai palīdzēt - negribēja ņemt tās lietu, aizstāvēt tās intereses Augstākā tiesā, jo tas mums advokatiem ir jādara bez maksas. Konsultācijā esam 50 advokati un pēkšņi izrādījās, ka visi /nesalasāms/ "aizņemti". Nožēlojami.
Es paņēmu šo lietu, jo mana sirdsapziņa neatļautu to nedarīt.
Aizgājām abas uz Augstāko tiesu, kur es iepazinos ar lietu - rīt iešu to aizstāvēt Augstākā tiesā.
Turovskas vīrs, 31 g. vecs, godīgs un apzinīgs padomju strādnieks 5. X 1956. g. galīgi sakropļots pie darba Slokas papīra f-kā - 100% zaudējis /nesalasāms/ darba spējas /nesalasāms/.
Tautas tiesa noraidījusi Turovska prasību par attiecīgo atlīdzību no Slokas papīra f-kas.
Ceru, ka mēs un taisnība uzvarēs, jo padomju zemē nevar būt, ka pie darba sakropļots tiktu atstats savam liktenim.
Man sāp sirds, redzot to sirsnigo pateicību ar kādu Turovska runā ar mani. Gribēja ka vai, lai es ņemot 100 rubļus. Kategoriski atteicos un jautāju: "Vai tad jūs domājat ka man nav nemaz sirdsapziņas?". Tad atkal piedāvāja - gribēja adīt cimdus, teica, - par piemiņu no viņas. Atteicos, tad viņa mani pavadīja līdz trolejbusam un kad es jau biju uz trolejbusa kāpnēm, viņa man iebāza šos cimdus kabatā mēteļa. Rīt aiznesīšu cimdus uz Augstāko tiesu - atdošu. Ļoti neērti viss tas.
Bezgala žēl viņas. Viņai ir ari dēliņš slims bērnu triekas rezultātā.
/Pierakstīts, kā noprotams, vēlāk uz lappuses maliņas ar citas krāsas tinti/
Šaj lietā uzvarēju Augstākā tiesā. Turovskis, kas ir 1.gr. invalids saņems no Slokas papīrf-kas ik mēnesi 120 rubļus.

/Alīna Grīnberga. Rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


šis ir pirmais ieraksts kladē - Alīnas dienasgrāmatā. tā iesākta 1958. gadā, bet rakstīta reti un neregulāri. šķiet, viņa pārsvarā pievērsusies rakstīšanai sarežģītos un grūtos dzīves brīžos. pēdējais ieraksts - 1977. gadā, bet pierakstīta ir mazāk nekā puse no klades. atšķirībā no Otto patosa pilnajām un diezgan nedzīvajām piezīmēm, Alīna raksta vienkārši un cilvēcīgi.
meklēju kaut ko par gadījumu ar Turovski periodikā, bet neko neatradu. varbūt nepareizi lasu viņa uzvārdu. Alīnas rokraksts nav no tiem vieglākajiem, īpaši personiskos pierakstos.

TĀLOS ATSPULGOS RAUGOTIES
OĻĢERTS LIEPIŅŠ
MANA MŪŽA ATMIŅAS
(168. turpinājums)
Ap to laiku (1935. gadu) Oto, ko klasē saucām par „Grīnbergu Aš" (it kā otrais locījums viņa vārdam Atis, ko izrunā līdzīgi ūdeņraža ķīmiskajam simbolam H) beidza augstskolas juridisko fakultāti. Darbu tam Ulmaņa laikā bija grūti dabūt, bez tam nebija arī cerību ka kā maģistrs viņš varēs strādāt tiesu amatos vai advokatūrā. Gan sacerēja diplomdarbus saviem kollēgām, kam nebija pašiem laika vai prasmes, bet ko ar atsevišķiem pasūtinājumiem nopelnīsi? Par viņu apžēlojās rakstniece un politiskā darbiniece Austra Ozoliņa-Krauze, pieņemdama savā „Piena Eksportā" par prokūristu. Pēc Latvijas tirdzniecības tiesībām prokūrists bija īpašnieka „otrs ego", īsti piemērots darbinieks uzņēmumā, kur īpašniece pati nekad nevēlējās sēdēt. Tagad, kad Austrai tuvojās aizbraukšanas laiks, viņa vēlējās savas intereses veikalā likvidēt. Oto dzīvesbiedre Alīna, krietnā nervu ārsta Jāņa Vildes māsa, pazina avīzes korrektrisi Annu Saksi, reizēm nāca viņai vakaros izpalīdzēt. Arī Alīna bija mana studiju biedre. Komūnistu laikā Franču licejā, ko vadīja Jānis Kadilis, tā darbojās vecāku padomē. No tās uzzināju, ka Krauze atprasot no Grīnberga kādu naudas summu, kas pie viņa vēl glabājusies un pēc Oto ieskata pienākoties viņam. Tajā pašā laikā mūsu īrnieces līdzīgu informāciju bija sniegušas Paulai, tikai pretēja rakstura, proti, ka Grīnbergs ieturot naudu, kas esot veikala. Strīds turpinājās ilgāku laiku, un attieksmes starp Grīnbergiem un Krauzi un Leiko manāmi atvēsinājās. Tā kā es vairāk satiku Grīnbergus, tad to apgaismojums man likās pareizāks, kamēr Paula, mājās dzīvodama, bija paļāvusies īrnieču ietekmei. Austra to redzēja un aicināja Paulu par šķīrējtiesnesi, bet kad tā atteicās, sacīja, ka šķīrējtiesnesis būšot rakstnieks Andrejs Kurcijs, kas esot „Latvijas sirdsapziņa", bet Paulai vajadzēšot iet uz Padomju sūtniecību liecināt. To dzirdēdama, Paula noskaitās: „Kāpēc man jāiet uz krievu sūtniecību? Tieciet paši ir savām lietām galā!" Tas bija prātīgs vārds, mūsu kreiso paziņu attieksmes arī pamazām sāka uzlaboties un tie izlīga, bet pēc tam, kā tas bieži mēdz būt, bija aprunājuši Paulu un sākuši nepatiesi vainot tā kā savu nesaskaņu cēloni. Caur lielajām stikla durvīm noklausīdamās, sieva tad bija pamatīgi „sabrāzusi" marksistus, kas izrādījās naudas lietās viens pret otru diezgan nepiekāpīgi un neiecietīgi.
1980.10.04 Latvija Amerikā

Žurnals "Informators" un viņa nozīme

Žurnals "Informators" iznāca buržuaziskā Latvijā laikā no 10. oktobra līdz 12. decembrim 1932. gadā. Tā bija savdabīga, līdz tam neparasta mūsu legalās preses forma, ko pielietojām toreizējos buržuaziskās Latvijas politiskos apstākļos - ekonomiskās krīzes posmā. /seko izklāsts par tā laika ekonomiskajiem apstākļiem un cik zemnieku saimniecību izūtrupētas 1931. gada laikā un apstākļiem kādos rīkotas 1931. gada saeimas vēlēšanas un kā 1932. gadā tika vardarbīgi likvidēta strādnieku un zemnieku frakcija, kuru man slinkums pārrakstīt/ (..)
Kādā dienā pie manis ieradās Strādnieku un zemnieku frakcijas saeimas deputats Emils Sudmalis (..), kurš man pastāstīja, ka esot noorganizēts jauns preses izdevums, jautājums esot saskaņots ar Latvijas komunistiskās partijas Centralās komitejas pārstāvi - Frici Deglavu. Man esot partijas uzdevums darboties līdzi šai jaunorganizētā preses izdevumā. Biedrs Sudmalis bija gādājis arī par to, lai ap jauno žurnalu sagrupētu personas, kas politpārvaldei nedotu nekādas aizdomas par žurnala sakariem ar Strādnieku un zemnieku frakciju vai Latvijas komunistisko partiju.
Lai nebūtu žurnala uzturēšanā un noorganizēšanā jāiesaista daudz personu, tad tika izraudzīta komanditsabiedrība, kā juridiska organizacija - žurnala izdevējs. (..) Augusts Kalniņš un Voldemars Rubenis bija noslēguši līgumu par komanditsabiedrības dibināšanu, ko nosaukuši skaistā itaļu vārdā "Avanti" - "Uz priekšu". Itaļu vārdi fašizētai Skujenieka iekšlietu ministrijai patika un komanditsabiedrība "Avanti" pieteiktā žurnala izdošanai saņēma iekšlietu ministrijas atļauju, ko toreiz sauca par koncesiju. (..)
Par "Informatora" atbildīgo redaktoru kļuva rakstniece Austra Ozoliņa-Krauze, kura jau pirms tam izdeva žurnalu "Nord-Ost" krievu valodā. Rakstniece Ozoliņa-Krauze buržuaziskās republikas sabiedrībā bija diezgan pazīstama preses darbiniece ar neapšaubāmiem ienākuma avotiem un mantas stāvokli, kas krita svarā "Informatora" legalizēšanai. Ozoliņa-Krauze bija piedalijusies arī Vispasaules pretkara kongresā Amsterdamā. (..)
"Informatora" redakcijas izcils darbinieks bija Aleksandrs Sakss, tagad populārās padomju rakstnieces Annas Sakses brālis. Sakss bija augstākā mērā idejisks cilvēks. Materialu sagatavošanai "Informatoram", tā rediģēšanai un prasmīgam satura iekārtojumam žurnalā viņš veltīja daudz ikdienas pūļu. (..)
Žurnāla redakcijas darbā dalību ņēma arī pazīstamā aktrise Marija Leiko. Savu slavu viņa bija guvusi darbodamās Vācijas teatros un filmās. Tagad tā bija ieradusies Latvijā vairīdamās no hitleriskā fašisma, ko tā nīda līdz sirds dziļumiem. (..) Marija Leiko kopā ar Ozoliņu-Krauzi sarakstīja lugu "Marija Vaļevska", ko veltīja Aleksandram Kažokam, kura nama dažādos dzīvokļos risinājās visa žurnala rediģēšana, sastādīšana, ekspedēšana.
Lielu ieguldijumu redakcijas darbā deva arī Voldemars Rubens un daži mākslinieki, kas sāka pulcēties ap "Informatoru". Starp pēdējiem ir jāmin mākslinieks Haskins, kas bija žurnala mākslinieciskais vadītājs. (..) Zīmējumus grieza linolejumā tāpēc ka cinkografijas klišejas bija dārgas. Tos savus zīmējumus, kas bija vērsti pret sociāldemokrātiem, biedrs Haskins parakstīja ne ar savu vārdu, bet ar - I. Tenders. (..) Ar savām grafikām žurnalam daudz palīdzēja arī mākslienieki Augusts Pupa, Alfreds Žurgins, K. Bušs. Visu šo mākslinieku zīmējumus, daļa no kuriem bija iespiesta "Informatorā", 1933. gadā komanditsabiedrība "Avanti" izdeva atsevišķā krājumā ar nosaukumu "Laikmeta sejas". "Avanti" izdeva arī mākslinienka Z. Haskina 48 linogriebumus zem nosaukuma "Izvēlētā tauta". Šo krājumu buržuaziskā vara konfiscēja. Izdevās paglābt vien dažus eksemplarus. (..)
Arī Otto Grīnbergs žurnalā "Informators" ievietoja dažus rakstus. (..)
Tomēr oriģinaldarbi neizveidoja žurnala galveno saturu. To izveidoja tulkojumi no pasaules preses dažādiem izdevumiem. Tāds arī bija žurnala redakcijas darba princips, t.i. balstīties galvenokārt uz tulkoto materialu. Šo principu uzspieda politiskie apstākļi kādos vajadzēja pastāvēt žurnalam. Aizskarot jautājumu par buržuaziskās Latvijas politisko režimu, varēja sagaidīt žurnala nekavējošu konfiskaciju. (..)
"Informators" savās slejās sniedza ari romanu. Savā pastāvēšanas laikā tas iespieda visu diezgan garo, Teodora Plivjē romanu "Ķeizars aizgāja ģeneraļi palika". Šo romanu "Informatoram" tulkoja tagad popularā padomju dzejniece Mirdza Ķempe (..). Kad pārtrauca savas gaitas žurnals "Informators", tad izdevēji vēl iespieda kā vienreizēju izdevumu ši romana beigas. Vēl jāatzīmē, ka dzejnieks Eriks Adamsons tulkoja žurnalam indiešu dzejnieka Tagores dzejas (..).
Ilustrētais nedēļas žurnāls "Informators" pastāvēja tikai dažas dienas ilgāk par diviem mēnešiem. Pavisam iznāca 11 numuri un pēc tam atsevišķs izdevums minētā romana nobeigumam. (..) Pēc sava ārējā izskata žurnals bija īpatnējs, krietni līdzīgs franču preses izdevumiem un pēc sava apmēra (16 kvarta formata lappuses) tas spēja ietilpināt diezgan daudz materiala. (..)
/Alīna Vilde-Grīnberga. Mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

* ja vēlaties iegādāties žurnalu "Informators" - lūdzu, te būs https://biblio.ie/book/informators-objektvs-pasaules-preses-un-notikumu/d/1374341835
* palasīties var arī periodika.lv - http://periodika.lv/#searchResults:%23informators
* ļoti interesanta persona šķiet žurnala redaktore Austra Ozoliņa-Krauze
https://jauns.lv/raksts/sievietem/384874-starp-makslu-azartspelem-un-bohemu-aleksandras-belcovas-tuvas-draudzenes-un-mecenates-noslepumi
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:166547|article:DIVL822|query:Aleksandram%20Ka%C5%BEokam%20
* ir kaut kādas piezīmes, ka Otto un Alīnai bijušas siltas attiecības ar Mariju Leiko un viņas ģimeni, bet tad kaut kādu praktiskas (naudiskas vai mantiskas) dabas apsvērumu dēļ atsalušas skat. nākamo ierakstu
* būvuzņēmējs Aleksandrs Kažoks - Otto kādu laiku strādāja viņa birojā. šķiet bijis diezgan atvērts revolucionārajām idejām (piemēram, ļaujot savā dzīvokļu namā, kur vēlāk dzīvoja Otto un uzaugu es, organizēt visādus šitādus žurnālus un perināties revolucionāriem). Tas gan viņu neglāba no izsūtīšanas 1941. gadā. Nomira viņš 1942. gadā izsūtījumā. Bet manā Grīnbergu foto kastē ir viņa portrets ar uzrakstu - par atmiņu no Aleksandra Kažoka
* Samuils Haskins - ebreju grafiķis, mācījies pie Romana Sutas.
* nezinu vai šis teksts ir kaut kur publicēts. tās ir 12 ar rakstāmmašīnu rakstītas lapas. iespējams ir publicētas kādā revolucionāro cīnītāju atmiņu krājumā, kurus visi jau sen nodevuši makulatūrā. varbūt arī nav publicētas.. Ir publicēts krājumā "Cīņas balsis" (1959) https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:695933|article:DIVL11

lomu, kas man bija paredzēta Ērcēs, dabūja Anta A.

(..) Gribu piezīmēt, ka ar tēlnieku K. Zāli iepazinos un sadraudzējos viesībās pie dzejnieka Andreja Kurcija (Andreju vakaros), kur ari es tiku vienmēr ielūgts. Vienā gadījumā man ar Zāli izraisījās saruna par mātes tēlu. Es teicu: "Man māte nomira, kad biju sasniedzis tikko 6 gadu vecumu..." Zāle satvēra mani savā klēpī (viņš bija fiziski stiprs, plecīgs, plats, bet es toreiz svēru tikai 72 kg), pašūpoja mani un teica: "Mate Latvija tevi vēl ilgi auklēs..." Tā arī ir noticis, nu jau viņa mani šūpo un auklē 87. dzīves gadu!
Rīgā, 24.8.88. velu vakarā
Oto Grīnbergs Latvijas PSR nopelniem bagatais jurists
/Vēstules melnraksts Latvijas PSR Arhitektu Savienības Kārļa Zāles jubilejas organizācijas komitejai. Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

oh my. man šitāds ir un vēl pāris numuri arī šķiet, ka ir pilns visu iznākušo žurnālu komplekts
https://biblio.ie/book/informators-objektvs-pasaules-preses-un-notikumu/d/1374341835
izrādās esmu bagāta

Izziņa

Biedrene Grīnberga Alina Jāņa m., dzim. 1901.g., dzīvojoša Rīgā, Pētera Stučkas ielā Nr.55. dz.33. strādā Rīgas 1. juridiskā konsultacijā par advokati. Viņas izpeļņa 1957.g. ir šāda:
Janvarī - Rub. 990,25
Februarī - " 688,50
Marta - " 794,75
Aprīlī - " 493,-
Maijā - " 344,25
Junijā - " 119,-
Jūlijā - " 178,50
Augustā - " 327,25
Septembrī - " 255,-
Oktobrī - " 246,50
Novembrī - " 204,-
/ar zīmuli pierakstīts - XII 433,25/
________________
Kopā Rub. 4.641,-
/ar zīmuli pierakstīts 5.074,25 (mēnesī 423 rubļi)/
________________

Vienlaicīgi paziņojam, ka b. Grīnbergai, tā pat kā arī citiem advokātiem atvaļinājuma apmaksa nav paredzēta. Atvaļinājumā advokāti iet paši uz sava rēķina. Izziņa izsniegta personālās pensijas kārtošanai.

Rīgas 1. juridiskās konsultacijas
Vadītājs: Iļjenko
Galvenā grāmatvede: Klāsupe

Manā pēdējā trū darba nedēļā kvfr sanāk, ka Smiltene-Rīga-Smiltene jābrauc 4 reizes. Izrādes ir 1d, 3d, 5d, 6d. Piektdien it kā varētu palikt Saļikā, bet man sestdien pa dienu jābūt Valmiermuižā. Protams, es visu laiku varu palikt Saļikā, bet es negribu tur torčīt. Es gribu mājās darīt savas lietas un gulēt savā gultā. Tas kā es par šo braukāšanu šobrīd jūtos ļoti spilgti apliecina manas izvēles pamest šo darbu pareizību. Man vienkārši neizsakāmi negribas. Esmu nobraukājusi 6 gadus un nupat ir ļoti, ļoti zajebal.

P.S. kad vēl parēķina cik tas ir dīzeļa izteiksmē, tad vispār. Es principā šonedēļ ieliešu bākā piektdaļu no cietās algas. Man nebūtu nekādu iebildumu braukt ar busu - gulēt un lasīt grāmatas, bet pēdējais buss uz Smilteni no Rīgas ir 19:05. Tas īsti neder.

Vorkutā 3. martā 1956 g.

Sveika mīļā māte!

Tavu vēstuli saņēmu. Ļoti pateicos par to. Tu man raksti, ka esat pilnīgi vesela. Tas mani ļoti iepriecināja. Tagad es zinu, ka mēs vēl redzēsimies un runāsimies.
Tagad noteikti zinu, ka pavasarī tikšu mājās. Pie mums bija valdības komisija un manu lietu ari izsprieda man par labu. Gaidi mani pēc pāris mēnešiem, kad pienāks no Maskavas papiri. Pie mums pašlaik milzigs sniegs un dzelzceļa kustiba ierobežota
Visādā ziņā man iet labi, veselība ļoti laba. Strādāju tāpat slimnicā un labi nopelnu. Darbs man patīk, tikai ilgojos redzēt Tevi un Ritu. Rita bija atrakstījusi, ka tagad esot vesela. Gādā Tu ari par savu veselibu. Tu nedrīksti neko celt un Tev nakti vajaga gulet vismaz 12 stundas. No ritiem nekāp no gultas ārā kaut ari jau miegs ir nogājis. Palieci siltā gultā līdz pulksten 9nien, lai Tev brokastis pasniedz gultā. Vakarā ej gulet plkst 9-ņos. Izvairies no roku saslapināšanas un caurvējiem. Staigā ļoti lēnitiņām. Ēd daudz vitaminu, aizvien nedaudz lieto sīpolus. Sveicini visus, kas man labu vēlē. Uz drīzu redzēšanos.
Tavs dēls
J. Vilde*


* Jānis Vilde, Alīnas Grīnbergas brālis http://www.ieverojamiemediki.lv/v/vilde-janis/

PAVASARA NAKTS

Pie debess zvaigznes klusi trīc un mirdz,
Un viegli staigā miglas tēli...
Bet klau! Kāds savāds kliedziens žēli
Caur tālēm iet, - un krūtīs nodreb sirds...
Ak rimsti, sirds! Nāk atkal pavasars,
Tā nekliedz cilvēks savās mokās...
Gar zvaigznēm tumšas ēnas lokās:
Uz ziemeļiem trauc gāju putnu bars,
Un viņu klaigas pusnakts stundā skan;
Tās pilnas cerību un gaidu,
Bet es? Es sadzirdēju vaidu -
Ne man nāk pavasars, ne man, ne man!
/Andrejs Kurcijs "Dzeja", Rīga, 1958/

Lappusē pie šī dzejoļa ielikta Ziemassvētku/Jaungada kartīte, kurai otrā pusē Otto rokrakstā rakstīts:

1978. gada 27. decembrī
Es pie sava galda
lasu
recenzēju
kontroldarbus studentiem

Romulite pavisam klusa, klusa tā kā pelīte savā tahtiņā pret lielo logu dus un dus; izteidzas ari virtuvē un cigaretes smēķē, traukus mazgā. Virtuves nokopšanu katru vakaru viņa uzlūko par savu pienākumu un apzinīgi, atbildīgi pilda, pilda...
Antilite - lielā tahtā pussēdus vienmēr lasa un lasa ar nopietnu seju, bāla, lakatiņš ap galvu, mati nav sirmi, vitāli aprauga sevi - un cer un cer uz dzīvi, kaut jau otro ziemu smagi slimo un temperaturu mēra un atkal mēra
Kas būs? //////////////// - ? Kas to zin.
pl 1/2 22

(Romēna tajā laikā jau labu laiku slimoja ar šizofrēniju. Antilite - tā Otto sauca Alīnu - slimoja ar vēzi (ja nemaldos leikēmiju) un nākamajā gadā nomira)

13. IV 58 g
Svetdiena. pl 21:30

Šodien mēs Otto, Kurts, Eriks, Romite, es aizbraucām uz Jūrmalu, Dubultiem. Gājām pie Kurcija - Rakstnieka mājā. Mūs panāca Atis Ķeniņš un dzejniece Austra Dāle. Bijām nodomājuši iet pie Kurcija, bet tā kā gribējām vēl pastaigāt, tad gājām uz jūru. Jūra vēl ledū, tikai vietām redzams ūdens - saulaina skaista diena. Eriks priecīgs pa plašumiem lēkā no viena smilšu kāpas ciņa uz otru. Pēc pustundas mēs - Otto, Eriks, es gājām pie Kurcija, bet Romīte ar Kurtu vēl pastaigājās.
Pie Kurcija bija Ķeniņš un Dāle. Neko daudz nevarēja runāt. Kurcijs uzdāvināja savu dzeju izlasi "Dzejas" ar Griguļa priekšvārdu. Šai sakarībā Kurcijs pastāstīja, ka Grigulis teicis, ka nu "laikam viņš savu vainu pret Kurciju būšot izpircis. Vainīgs jau bijis Jānis Niedra. Tai laikā pat Andrejs Upīts no Niedras baidījies!! Ja Jānis Niedra nepatīk nevienam cilvēkam, tā pat kā Ernestīne Niedra - tā tiek dēvēta par Latvijas Beriju.
Eriks jutās ļoti labi. Skrēja visu laiku runāties ar dažādiem cilvēkiem. Sevišķi runīgs bija ar Araju - Bērci.
Austra Dāle nolasīja savu jauno dzejoli - putniem un lidmašīnai Tu-112.
/Alīna Grīnberga. rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


Kurts - Kurts Švars, atomfiziķis, Romēnas vīrs
Romīte - Romēna Švarca, Otto un Alīnas meita, mana vectante
Eriks - mans tētis, 58. gadā viņam ir 5 gadi
Andrejs Kurcijs - rakstnieks, politiķis. kaut kad teicis Alīnai - "Tu esi man Parīze"
Atis Ķeņiņš - sabiedriska un politiska personība ar visai vētrainu dzīvesgājumu
Austra Dāle - dzejiniece, tulkotāja, A. Ķeniņa sieva
Grigulis - Arvīds Grigulis - padomju rakstniecības ideologs
Andrejs Upītis - lec kā krupītis
Jānis Niedra - sūdīgs rakstnieks un padomju funkcionārs, žurnālista Ērika Niedras vectēvs
Ernestīne Niedra - Ernestīne atrodama manā dzimtas kokā, pilnīgi pretējā zarā nekā Grīnbergi. Viņa bija manas mammas vecāsmātes māsas vīra māsa. mamma atceras kaut kādu ciemošanos pie Ernestīnes agrā bērnībā - vasarnīcā Langstiņos. tajā pašā zarā atrodama arī Anna Laicena, Linarda Laicena sieva
Berija - No 1938. gada līdz 1945. gadam vadīja PSRS represīvo aparātu
Arājs - Bērce - kā rakstīts vikipēdijā - profesionāls revolucionārs

p.s. minētais Kurcija krājums atrodas vecāku grāmatplauktā. tajā divi ieraksti:
1. Jaunu vārdu es debesīs sviežu! Vēro Tu viņu un tālāk meti! A. Kurcijs
2. Romulitei ar daudziem laimes vēlējumiem dzimšanas dienā, ļoti sniegotā pavasarī - 1958. gada 2. aprīlī. Rīgā, papsis: Otto Grīnbergs (dzejas grāmatas autora draugs)

iesniedzu atlūgumu

oh well, te jau arī bez laimas slimības pietiek, lai justos ekstrēmi sūdīgi https://pbs.twimg.com/media/GH-kzGPX0AAj3dt?format=png&name=large

viena no dīvainākajām sajūtām, ko just ir sēdēt uz zirga, kurš nav nekā ierobežots un var brīvi kustēties, ar ciet acīm. vakar tā sēdēju saulē, kamēr zirgs lēnā garā rušināja no kūlas apakšas jaunos zāles dzinumus. tas ļoti mulsina vestibulāro aparātu un bez atskaites punkta telpā, ko nodrošina redze, smadzenēm ir ļoti grūti apstrādāt. zirgs zem tevis ir silts, viņš ritmiski elpo un neritmiski kustās, grozās un lēni iet meklējot zāli. tur kaut kā pazūd gan laiks, gan telpa un rodas kaut kas līdzīgs sēņu tripam. vakar tam visam pievienoju arī sejas vēršanu pret spožo sauli. tā spozme, protams, laužas cauri arī aizvērtiem plakstiem un izgaismo to dīvaino telpu, kas rodas zirga kustības un redzes atslēgšanas rezultātā. atkal atverot acis liekas, ka ir pagājuši gadi un pasaule ir pilnīgi jauna un cita un savāda.
jāšanu ar aizvērtām acīm mēdz izmantot arī kā reitterapijas vingrinājumu, bet tas ir drusku vienkāršāk, jo zirgu ved instruktors un notiek vienmērīga, ritmiska, paredzama kustība pa taisnu līniju. manā variantā ir tāds neeeenormāli palēnināts breakcore.

šodien būs sarežģīta diena. vajag drusku parunāties ar kolēģiem.

vēl viens Otto aspekts ir dzeja. viņš cauri visai dzīvei ir rakstījis ļoti sūdīgu un neveiklu dzeju. nu tādu, ka man brīžiem ir neērti (sveškauns) lasīt. pārsvarā uz visādām noskretušām lapiņām, kas pilnīgi nekategorizētas sabāztas aploksnēs. vai arī mētājas starp citiem dokumentiem. ir arī viena kladīte. taču - ja no mākslinieciskās puses tas viss ir lielākoties nebaudāms, tad šis un tas noder biogrāfiskās puzles likšanā. nu vai arī gluži otrādi - rada aizvien jaunas mīklas.

Pārdoma

Divas reizes miru:
Septiņpadsmitā un
Četrdesmitpirmajā,
Tomēr nenomiru...

Biju briesmās divas reizes:
Divdesmitastotajā un
Piecdesmitpirmā gadā
Bet atkal dzīvs bez raizes...

Kas no nāves glāba?
Kas prom briesmas vīla?
Cilvēks... Cilvēks! Labais!
Viņa sirds un mīla...

Tagad redzu:

Kareivs zirgā ašā...
~~~~~~~~~~~~~~ (tur tiešām ir tādi ar zīmuli salikti vilnīši, viņš acīmredzot ir mēģinājis arī grafisko dzeju)
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Ārsti Ivanovā...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Draugi Rīgā - pašā...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Draugs, kas Krievu zemē...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~

14. XI 1964 19:05 AZ*

*viņš dzejas pārsvarā paraksta ar pseidonīmu Atis Zaļkalns

Kaut kādā ziņā sanāk, ka es tikko atrisināju pirms ~120 gadiem notikušu, neatklātu slepkavību. Noslepkavotie cilvēki atradās manas ģimenes čemodānā. Amazing.