Fever Ray 'Seven'

Eižens ar interesi lasa grāmatu par priekšlaicīgi dzimušiem bēbīšiem

Tik neticami un skaisti, ka tieši šeit, dziļi mežā, nekurienes vidū, esmu satikusi tik daudz brīnišķīgus cilvēkus. Ka viņi nāk, iededz gaismiņas, spēlē mūziku, pagatavo dievu ēdienu, vai arī nedara neko un vienkārši ir šeit. Esmu iemīlējusies šajā vietā un visos cilvēkos, ko satieku. Protams, arī kokos. Nekādi nevaru saņemties sākt krāmēt mantas, lai dotos prom. Vēl jau šeit ir Kim, kurš dara brīnumus ar otu un savu klātbūtni. Viņš ir apgleznojis mūsu kemperi ar Neverending story iedvesmotu pūķīti, uz kura astes sēž radības. Vienu no tām radībām es izvēlējos kā sevi. Lidošu uz pūķīša astes un brīnumķērāju rokās. Un vakar saņēmos pajautāt Kim, vai viņš būtu ar mieru būt mans terapeits. Viņš pateica jā.

Pirmais, ko es šorīt izlasīju - par Novakahovkas dambi
Otrais - šis dzejolis https://imgur.com/a/7ZaoHrR

nebrīnīties, ja es kaut kad jūnija vidū publicēšu savu maiju.
dzīve notiek tik nenormāli ātri.
aaaaaaaaaaaaaaaaaa

rīt uz Helsinkiem

Cirslītis pārvācas un revidē atdodamās mantas. Kleitas, bikses, džemperus. Smuki saloka un pieliek klāt arī Samuraja nekad nelietoto melna sietiņa uzpurnīti (pārāk liels), pavadiņu (pārāk smaga) un auklu rotaļlietu ar diviem mezgliem (lietotājam nepatika).
Kritiski apskatījis veikumu, Cirslītis tomēr suņu aksesuārus izņem laukā. Ja nu saņēmēji nesapratīs, ka tas ir suņam.

puķēs ir skudras

pēc daudzu gadu pārtraukuma un solījumiem never again šogad neapdomīgi piekritu atkal nedaudz sadarboties ar mākslas akadēmiju, tā bija kļūda kļūda kļūda. Joprojām neprofesionālākā mākslas institūcija Latvijā, ar kuru negribu nekādos veidos līdzdarboties. Vienīgais uzlabojums ir POST nodaļas izveidošana. Lai arī zinot iesaistītos gaidīju vēl labāku līmeni, kopumā prieks, ka studenti vismaz apmācīti domāt un lasot viņu diplomdarbu teorētiskos pamatojumus nevienā brīdī nejutu sveškaunu (paralēli lasot vizkomu nodaļas sacerējumu kvalitātes starpība ļoti jūtama).
Droši nostučījiet tālāk, lai man vēl pēc desmit gadiem atkal nejauši nepaslīd kājiņa tajā virzienā.

Tā kā bija jāpaspēj iegādāties zivis vecākiem, kuriem tās ir rets, tādēļ īpaši gaidīts gardums, pirms Praida un vēl citiem saviem pienākumiem iegriezos Centrāltirgū. Piepeši nez no kurienes izplūda visai plaša frakcija ar jauniešiem atbilstošajā atribūtikā un ar visai ievērojamiem varavīksnes karogiem.
Vienkāršo pilsoņu sejas izteiksmes variējās no himērām Parīzes Dievmātes katedrāles greznojumos līdz Onorē Domjē trāpīgajiem tušas saržiem. Neaizmirstot Bosu, kurš Centrāltirgus caurmēra publiku vienmēr ir raksturojis ļoti precīzi.
Esmu allaž aizstāvējis Rīgu - arī tāpēc, ka tā ir mana dzimtā pilsēta un uzmanīgam vērotājam var atklāt daudz jauna un, ja ne skaista, tad interesanta - tomēr šodien tās vēders tika atklāts īpaši pretīgi, iespējams, kontrastējoši priecīgās un atraktīvās jaunatnes dēļ.
Varbūt tas ir paaudžu nomaiņas jautājums un savas izmaiņas nesīs arī Rail Baltica veiktā pārkārtošana. Katrā ziņā pamestības, nolaistības un bezcerības mods šajā pilsētas daļā ir iesūcies katrā betona un asfalta porā tiktāl, ka arī ļaudis, kuri šai vietai slīd cauri, pieņem objektu, nevis subjektu formas. Un prieks, kas tās ielokā negaidīti parādās, ir perversija, nevis svaiga gaisa malks - tieši tāpat, kā par to domā noteikta daļa sabiedrības, kura Praida karogu bradā ar kājām, neskanīgi aizsmakušā balsī lasa Jauno Derību un tur plakātus ar brīdinājumiem ka "grēks jūs iznīcinās".

Dienvidū piezagās izmisums. (No diendusas izrāva ļoti nikns gāziens; es dzīvoju pažobelē ar skārda jumtu. Turklāt pirms tam sapnī biju nonācis šaurā ejā starp padomju betona sētām (kaut kas līdzīgs ir Jūrmalas veloceliņa posmā starp Depo un Zolitūdi), kur man pretī nāca dusmīgs, dresētāju nomocīts, tāpēc visiem cilvēkiem atriebties gatavs zilonis.
Kādu brīdi apsvēru neiešanu uz praidu. Rīta delfu gabals, ko Jansone nošēroja, pārsteidzošā kārtā izrādījās traumatisks. Tieši saraksta dēļ, kuru tas autors, starp citu, publicē ne pirmo reizi. Es it kā saprotu intenci – "mēs neesam vieni, mūsu ir daudz" –, bet šoreiz tas kaut kā asāk lika justies vienam un kailam. Tieši praida priekšvakarā, uz kuru es arī kaut kādā ziņā vienmēr esmu gājis viens. (Nē, nē, es augstu vērtēju pirmo reizi, kurā Džims mani paņēma pie rokas, otru, kurā iejuku bariņā kopā ar citām draudzenēm, un tādu pašu trešo, bet tas viss bija spontāni, bez kopīgas gatavošanās, bez kopienas sajūtas un ar drīzu atgriešanos atkal savā vienatnē.) Tagad arī. Stulbi jutos jau tajā Propagandas ballītē. Kā tāds stalkeris, kur visi pa pāriem. (Turklāt Jurģis pirms tam vairākkārt atgādināja par +1 manā ielūgumā, bet bēdīgā kārtā tā draudzene, kura visbiežāk ir bijusi mana +1 šādos gadījumos, nesen piedzīvoja bojfrenda pašnāvību, un tāpēc nevar.)
Delfu saraksts visu saasināja arī tāpēc, ka tas ir mana rajona galvenais medijs. Es varu būt vis kaut kur izteicies, visādi dižojies utt, bet tas vienmēr ir tādās vietās, ko vidējais kaimiņš nepamana. Toties par varavīksnes masku ciema pieturā (2x14 eur Mozaīkas atbalstam pandēmijas laikā) uzrējienu un dunku sānos dabūju faktiski uzreiz. (Šeit jāpiebilst, ka esmu tēvocis piektā gadu desmita vidū.) Šogad esmu iepircis vēl visādus sartoriālus atribūtus visās krāsās, vienlaikus gan atbalstīdams visādas iniciatīvas, gan tiešām jusdams paļāvību un praidu, bet tagad nevaru saņemties un sashēmot rītdienas plānu: vilkt? nevilkt? Braukt ar taksi, lai ciemā ne ar vienu nav jāsastopas? Iet ar kājām visās krāsās, lai redz? (Tad tas būtu daudzreiz spēcīgāk par ieniršanu kopējā pulī uz to stundiņu centrā.) Kādam piezvanīt un pajautāt, vai un kā gatavojas? Un tādā garā.
Izgāju vakara pastaigā un pieredzēju šausmas: viss ciems neiecietīgā vienotībā (es gāju pretējā virzienā) plūda uz stadionu, kur izrādās, šovakar ir hokejistu koncerts (viņi laikam, pagastveču apmaksāti, tagad tūrē pa Latviju kā tādi gagārini pēc kosmosa).
Tas uzsita asini, un es nolēmu – nē, iešu visās krāsās visu ceļu, par spīti! Kā tas zilonis! (Lai gan tā nav tā sajūta, ar kuru patiešām gribētos iet praidā.)

cik labi, ka ir beigušies agrie rīti uz kādu laiku.

Cirslītis ieiet aptiekā pirkt omeprazolu. Aizmirst vārdu “omeprazols”, toties atceras “protonu sūkņa inhibitors”.
Visi priecīgi!

Vienas konkrētas īpašības izvilkšana un padarīšana to par (sev) galveno, pēc kuras vērtēt cilvēku.

noklikšķināju divreiz, nvm

Pēdējā laikā nerakstu bieži, bet ja rakstu, tad par kakām. Kādas ir jūsu metodes parauga paņemšanai priekš fēču analīzēm? I'm having a hard time figuring this out.

laikam viena no tuvojošā vecuma pazīmēm ir tāda, ka es sāku nesaprast jauniešus. es jau kopš kvfr pirmsākumiem koordinēju brīvprātīgos, kuru pamatpienākums ir dežūras uz izrādēm (uzkopt zāli, pārbaudīt biļetes, ierādīt vietas utt.). attiecīgi esmu to darījusi jau 5 gadus. pirmā sezona bija vislabākā, bija savācies superīgs kolektīvs, pārsvarā pēdējo klašu skolēni/pirmo kursu studenti. visi rāvās strādāt, sūdzējās, ka nav paspējuši pierakstīties uz dežūrām un visas jau aizņemtas*. nāca skatīties caurlaides un ģenerāļus, miljons reizes skatījās izrādes, nāca uz ballītēm, tusēja, atbildēja uz ziņām e-pastos un čatā. otrā sezona arī bija diezgan ok. tad bija kovidgadi un trimda Zeļļu ielā. kolektīvs mainījās, it kā cilvēku bija vairāk nekā sākumā, bet aizpildīt dežūru grafiku kļuva grūtāk, nē, nevis grūtāk, bet vienkārši grūti. nu labi - sarežģīti laiki, pismačs strādāt (kašķēties ar cilvēkiem par maskām, rakstīt visus tos papīrus, kas bija jāraksta, pieskatīt, lai nepārbīda ar distanci saliktos krēslus utt.) un, kuram gan gribas kulties uz Zelleni. + čatā uz ziņām neatbild, uz ballītēm nenāk, skatīties izrādes neinteresē. listē drusku zem 20 cilvēkiem, bet bija dežūras, kurās Kronis bija garderobē vai Gediņš pārbaudīja biļetes utt, jo vnk nebija brīvprātīgo. un izrāžu jau kopumā nebija daudz tajā laikā, jo tobrīd vispār nepirka biļetes.
liku lielas cerības uz atgriešanos cirkā - vismaz lokācija tāda ērtāka, telpas mājīgākas. ar grafika aizpildīšanu kļuva drusku labāk. bet visādi citādi - uz ballītēm nenāk, izrādes/caurlaides/ģenerāļu skatīties negrib, grib pēc izrādes sākuma skriet prom, čatā klusē. tā, protams, var būt, bet tad es vispār nesaprotu viņu motivāciju nākt strādāt. kāpēc? kāda jēga? es visiem, kuri piesakās par brīvprātīgajiem, lūdzu aizpildīt aptauju, kurā ir daži jautājumi no sērijas - kāpēc vēlies to darīt un ko tu no tā sagaidi. tur viss parasti ļoti skaidri un vienveidīgi - iepazīt aizkulišu darbu, teātra radīšanas specifiku bla bla bla. realitātē tā neizskatās. kāpēc viņi turpina nākt, ja negrib ne strādāt, ne tusēt, ne skatīties izrādes? es nesaprotu!
kad patērzēju dzīvajā, visi forši cilvēki un visi saka, nē, nē, gribam turpināt brīvprātīgot pie jums. kad jautāju vai varbūt ir kādi ieteikumi ko uzlabot brīvprātīgo darba organizācijā, lai stimulētu cilvēkus nākt, atbild, ka nē, viss forši un labi tāpat.
visvieglāk man iet ar dažiem patiešām pieaugušiem cilvēkiem, kam ir skaidra motivācija. piemēram, viena meitene strādā vadošā amatā un tā arī teica, ka brīvprātīgo darbu nāk darīt, lai trenētu pazemību. manliekas baigi kruti. protams, ir tāds kodoliņš, kas nāk biežāk un skatās izrādes un tusē, bet tās lielākoties ir meitenes, kas strādā visilgāk un neietilpst tajā pašu jaunāko jauniešu kateogrijā. par tiem visjaunākajiem jauniešiem viens no pamatnovērojumiem ir - ka viņi vispār neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz ziņām. kopčatā vispār neatbild, ja uzraksta privāti, tad varbūt, kaut kad, pēc atkārtotas bakstīšanas kaut ko atbild. kas tās par manierēm? kāpēc tā ir? kad es augu tā nebija.
ārzemēs vispār ir diezgan populāri šādus brīvprātīgo darbus darīt senioriem. es gaidu, kad pie mums arī tā būs. man gribētos kādu foršu omīti kolektīvā.

*man bija izklaide iemest čatā jauno grafiku un tad live skatīties kā google sheetā histēriski aizpildās kvadrātiņi

visi dejos visi smies krogus papus kliegs

maijs tiešām bija varens mēnesis.