vispaar jau pirms meeneshiem diviem izdzeesos no tvitera pavisam un esmu atgriezusies cibaa. oaaze visaadi citaadi neizturamajos interneta laukos.

https://satori.lv/article/kapec-mes-esam-parsteigti

Ar katru dienu es kļūstu arvien vecāka. Vai drīzāk – dzīvoju arvien ilgāk. Ir lietas, kas mainās. Ir lietas, kas paliek. Un tas, kas paliek, ir arī manas grūtības. Tās kļūst savā ziņā skaidrākas, jo esot pieaugusi, es varu vairāk pievērsties sev un neesmu spiesta darīt to, kas man sagādā grūtības, spriedzi. Bet, whatever, par to nav runa šobrīd. Mani sadusmo tas, ka man katru dienu, KATRU DIENU, ir jācīnās ar domām, ka es vienkārši 'kaut ko nedaru pareizi', 'pietiekami necenšos', etc. Tas, cik nenopietni sabiedrībā tuvā un tālā uztver mentālas slimības, traumas, psihoneiroloģiskas problēmas, neirodiverģences – tas mani tieši ietekmē caur to, ka es pati konstanti sevi "gaslaitoju". Es neuztveru nopietni savu psihi, savas grūtības. Es sevi sodu, vainoju un atkal un atkal nodzenu līdz sabrukumam vai meltdaunam, jo lieku sev censties būt veselam, normālam, pareizam cilvēkam, bet nespēju. Un es sevi vainoju par katru vājumu, par katru nesanākšanu. Jūs saprotiet, ka tas vnk vienā brīdī beigsies ar pašeni, ja zvaigznes tā sastāsies? Nu, tagad jau ir labāk. Bet tajā pat laikā – visu laiku ir grūti. Un tas lēnām nogurdina. Konstanta saņemšanās, pārcenšanās, sabrukšana, dusmošanās uz sevi, sajukšana, sevis sarāšana, disciplinēšana, un tā uz riņķi. Un es tik labi runāju. Un izskatos tik savākta. Un esmu tik sakarīga. Es taču ar visu tieku galā.

pretīgākais, ko esmu dzērusi pēdējā laikā ir kokteilis, ko sajaucu no mājās atrodamā – kaut kāds viskijs + toniks (nav citas limonādes) + laima sula no lidl. kuņģa skābes danco un sit polku man rīklē.
šodien vispār grasījos iet gulēt desmitos. tieši teicu mārai pēc ieraksta: "aiziešu mājās un būšu laba meitene, iešu gulēt. ja palieku nomodā pēc vienpadsmitiem, sāku darīt muļķības". Tā arī notika. Man bija sajūta, ka jāiziet no mājas noķert WI-FI un nopirkt priekšapmaksas kredītu. Es nevaru pieslēgumu savas psihes dēļ, tas vienmēr beidzas ar parādiem un sodiem, nejautajiet. Izrādījās, ka E ir salauzta sirds un KKC. Labi, ka aizgāju, jo varēju viņu atvest uz mūsu dzīvokli izgulēt dzērienu brīdī, kad viņa sāka stāstīt, kā pārgriezīs sev vēnas. Varbūt kādam šodien izglābu nejauši dzīvību. Es nezinu. Esmu rīks dieva rokās.

?

draudzenei salauzta sirds. šoreiz citai draudzenei. vai pavasaris kanoniski nav riesta un mīlestības laiks?
sapratu, ka vienīgais veids, kā varu palīdzēt, ir dodot praktiskus, godīgus un ne pārāk veselīgus padomus, to skaitā – "iesaku vienkārši tuvākajā lietā veikt daudz impulsīvu darbību, lai radītu pēc iespējas intensīvākas pieredzes, lai tās sasummējoties vienkārši pārrakstītu emocionālās sāpes". thumbs up. vai tas ir tas cinisms, ar kuru cilvēki vienā brīdī sāk apaugt? "elizabet, atceries, nekas nav pa īstam". padoms nr. 2 - realitāte ir vīzija. halucinācija. labāk sapnis, sliktāk murgs. iesaku izbraukt no valsts vai sākt pīpēt zālīti lielos daudzumos, noraut garīgu psihozi, pagulēt pļavā, tikt pie trakām acīm, kļūt par mākslinieci vai dzejnieci. man palīdz.

pirmajā kursā ētikā rakstīju eseju par pašnāvības attaisnojumu, izmantojot par pamatu kamī un sartru, no kuriem neko daudz nebiju lasījusi. Šuvajevs to redzēja, bet ielika man astoņi par drosmīgu tēmas izvēli.

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things.
un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.

// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju.

piektdien bijām veco cilvēku randiņā:
braucām aplūkot ziedošās sakuras.
ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros.
stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.

absolūti rekomendēju.

kamēr vēl rāda, iesaku noskatīties nabaga radības. uz lielā ekrāna
ir vērts redzēt

Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis.

kāpēc cilvēki visu taisa pelēku?

es nezinu, kā lai to labi apraksta, bet man ir arvien grūtāk saņemties pierakstīt savas pārdomas par kaut ko, jo manas domas ... kā lai noformulē... karoč... man ir doma galvā... bet tā ir ļoti blīva... vienlaicīgi tajā ir ļoti daudz pārdomu... un ja es to visu gribu pierakstīt... vārdu pēc vārda... tie ir vienkārši nenormāli daudz vārdi. Man vnk rokas neceļas pat sākt. manā galvā tās domas ir tā kā. reizē. tagad. nu, doma par lietu X, konceptu Y. es tam piekļūstu visam reizē, saprotiet? Bet teksts pieprasa izvēršanu, teikumus, viss pēc kārtas jāpasaka. Tas vnk ir pārāk daudz. Es nezinu, vai šo var saprast.
Tā ir vēl viena problēma - kuru nemāku īsti aprakstīt. Un savā ziņā tā IR problēma. Ka manas domas kaut kāda ziņā nav vārdi. Nu. Tjipa ir? Bet tomēr nē? Tā ir tāda saprašana? bāc. man nav ne jausmas, kā vispār to aprakstīt vai nosaukt. vārdi vnk. man ir arvien grūtāk to pārnest vārdos. vārdi ir nepietiekami, TURKLĀT, ja gribu izteikties precīzi VĀRDOS, paturot prātā lasītāju, lai kas tas būtu, man jālieto vēl vairāk vārdi, lai precizētu domu. Lai paskaidrotu, kāpēc šis termins, vārds, jēdziens, lai pamanītu iespējamu pārpratumu un uzreiz arī to paskaidrotu. Lai paskaidrotu, no kurienes manā prātā nāk konkrētais vārdu lietojums vai atsauces, kuras varbūt tikai man liekas pašsaprotamas. Neko nekad nedrīkst pieņemt par pašsaprotamu. Man vienkārši. Tas ir heavy.

Tie pat necenšas kaut kā izskatīties. Tie necenšas pat izskatīties tā, it kā necenstos kaut kā izskatīties. Tur vienkārši nav, ko pateikt. Tas viss mani ļoti satrauc. Viņi ir kaut kas pretējs kaut kam. Ne-kaut kas. Tas nav tas pats, kas nekas. Ja viņu nebūtu nemaz, būtu labāk. Bet viņi ir kaut kas, kā nav. Par to pat nav iespējams domāt. Tas mani tiešām, tiešām satrauc. Kas mani satrauc? Uz viņiem neattiecas nominatīvs. Mani satrauc ne-kas. Tas ir neatrisināms satraukums. Tas ir neizrunājams satraukums. Valoda nav paredzēta tam, kam nav ne subjekta, ne predikāta. Tam ir paredzēta matemātika. Iespējams, šo uztraukumu var atrisināt. Žēl, ka es nekad neiemācījos matemātiku.

nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā.

Nogurdinātības Valsts aģentūra

Es te šobrīd vairāk citātus, vnk ir šis tas uzradies pēdējā laikā, jāpieraksta, lai nepazūd.

But many people say they have tried meditation and failed. Here are some common complaints about meditation:

I can’t do it. My mind wanders. I can’t sit still. I can’t concentrate that long. I fall asleep. I have too many noisy thoughts.

If your first attempt or first several attempts at meditation resulted in any of these thoughts, then congratulations — you’ve meditated!

Many people perceive meditation as a magical moment of transformation. But meditation isn’t about perfection. It’s about awareness. Being aware that your mind wanders, that you’re tired, that you can’t sit still, that your mind is racing — that’s the point of meditation.

// https://www.washingtonpost.com/wellness/2022/09/29/meditation-tips-awareness/

Notice the five senses.

Start by taking a few calming breaths.

Now, see five things around you. It can be items on your desk such as a lamp, a notepad and a pen, or trees and rocks as you take a walk.

Touch four things — the fabric of your clothes, a book, a leaf, the cat.

Hear three things. Notice a dog barking, the click of a keyboard, laughter in the break room.

Smell two things. Sniff the air, the detergent smell that lingers on your clothes.

Taste one thing. End your meditation with a bite of chocolate, a piece of fruit or a treat from the office candy dish.

izlasīju interviju ar Adamu Budaku par AZ darbu Venēcijas paviljonā un domāju, ak vai, cik viegli pazaudēt AZ darbu būtību, tulkojot viņas darbus Rietumu mākslas diskursos. Pēkšņi pazūd visi šampanieša burbulīši un autentiskums. Bet tēma veca kā pasaule, ir autori, kas labi tulkojas (jo lokālās zināšanas & tradīcijas viņus nespēj pietiekami izgaismot), ir autori, kas netulkojas necik (ārpuses gaismas apstākļi "neķer" atstarojošās virsmas īpatnības), ar "kvalitāti" tam nekāda sakara. Varbūt vienīgi tas aspekts, ka balts pusmūža vīrietis diez vai spēj uzķert kaut nelielu daļu no tās specifikas, ko raksturo Latvijas girlpower mākslas strāvojumi.