Es ne mirkli netiesāju to segmentu no trūkumcietējiem (un pat ne tikai trūkumcietējiem, arī vnk bezkaunīgiem oportūnistiem), kuri bīda visādas advancētas ielu shēmas, lai uzvārītos no līdzpilsoņu žēlsirdības. Mēs visi esam pasažieri šajā bezpriģelā.

Šim ievadam neseko nekāds "bet", tikai stāsts.

-----

Tikko sēžu publiskā ārtelpā, ēdu savu junk food maltīti, kas sastāv no burgera, kartupeļiem un kolu atdarinoša dzēriena. Pieslīd vīrietis.

- "Dievs, svētī Latviju un visus latviešus, vai pieņemsi šo dāvanu pa lēto?" [dāvanā smaržu iepakojums or smth]

- "Paldies, Dievs svētī, bet man jau dzīvē pietiek dāvanu, lai paliek."

[neveikla pauze]

- "...cienītais, man jātiek uz mājām, varbūt ir kāda kapeika?"

Tā kā šī ir neparasta diena un man jau kādu laiku izbesījusi nejauši iekrāto monētu žvadzoņa šortu dibenkabatā, vaļsirdīgi iebāžu tur roku, sagrābju visu, ko varu sataustīt un sniedzu. Acs ātri pagūst nomērīt, ka tur izrādās drusku vairāk, nekā normāli būtu gatavs tāpat vien atdot (pieņemsim, ka tur sanāktu gan manējai līdzvērtīga maltīte, gan vilciena biļete PV B zonas ietvaros), bet šī ir neparasta diena, un iesāktu žestu neapturēsi, ieberu visu viņam plaukstā.

Ceļabiedrs skaita monētas. Paiet brītiņš.

- "Klau, nu... Varbūt tev ir vēl drusciņ..."

- "Sorry, vairs nav. Bet tur jāsanāk tam, ko tu prasīji."

[pauze]

- "Varbūt uzcienāsi mazliet?"

[Paskatos uz pusapēsto burgeru savās rokās. Izvelku no turzas vēl neiesāktos kartupeļus un atdodu.]

- "Paldies..."

[Aiziet. Pēc 30 sekundēm atgriežas.]

- "Paklau, bet tu man tikai kartupeļus iedevi... kā būtu ar to burgerīti?"

-----

Man noteikti pietrūkst īsteni kristīgu ziedošanās spēju. Un es joprojām nevienu nenosodu. Bet dažus patiesi apbrīnoju.