Patrairhālas vai ''maskulīnas'' vērtības pastāv kultūrās, kas vēlas būt saimnieki pār savu likteni. Dažkārt nonākot līdz tiksmei kontrolēt arī ''citu'' likteni. Hipermaskulinizēta civilizācija ir pašdestruktīva un ātri tiek sakauta dēļ milzīgā ''backlash'', kas notiek pret šādu hiperagresīvu spēku. Asīrieši vai mūsu dārgais gitlerītis tam labi piemēri. Savukārt otra galējība ir hiperfeminizēta, emaskulēta kultūra kāda šobrīd top ''progresīvajās''rietumvalstīs. Kultūra, kas zaudējusi savu identitāti vai tiecas to nozaudēt par labu citām, agresīvākām kultūrām aiz apātijas un pašdestrukīvām tieksmēm, kļūdaini ticot, ka šāds vājums patiesībā ir augstākā altruisma izpausme. Altruisms, kas kļuvis pataloģisks, peak altruisms, kad tu vēlies nogalināt pats sevi, lai kaut kas cits dzīvotu tavā vietā. Nez kāpēc mums tik reti un tikai īsiem laika sprīžiem pēdējos laikos izdevies nostabilizēt attiecīgās vērtības balansā. Biežāk un ilgāk tieši mētāšanās no viena grāvja otrā. Īpaši Rietumu civilizācijas hemisfērā. Austrumi tādā ziņā ir daudz konservatīvāki, homogēnāki, bez šādām straujām pārējām no vienas spektra puses, citā.