Vārdsakot, tumšs, nakts, šalko mežs. Nulabi, ne tā. Eju, tātat, tādā krietnā pievakarītē pēc briesmīgiem brīvdienu pasākumiem gredzenu pavēlnieka mierinājuma meklēt un silti saēsties, uz Teiku, tātat. Nu, kādi vienpadsmitiem pāri, eju no tramvaja, neko tāda. Eju, eju, melodiju nasvistivaju, bezmazām, jau krietnu brīdi pirms vajdzīgām mājām, tas uz plašās Lielvārdes ielas, jūtu, aiz muguras šļūkā, domāju, konuvecā, tākā tāda ksjuška un nataška, kas cerīgi atskatās maniaku gaidīdamas, boļna už vajag kādam, nuneko, atšaunu krāgas un paātrinu soļa, pirmāmkārtām, man riebj, ka cilvāki kājas nemāk cilāt, tākā tādi atpalikuši, otrāmkārtām, tākā neomolīgi bišku, zinkā, laternas šūpinājas, cilvēka, kā vienmēr, neviena, nu, eju, tātat, eju, jūtu, ņefika, nekāda paranoja,  pie maniem paātrinājumiem, tur aizmugurē ar kaukas paātrinās, nu, domāju, drošs paliek nedrošs, pāriešu ielas pretējā pusē, lai aizpiržās garām, kas nu tur tas pirdējs.

Vārdsakot, tikko kā iejemu trajektõriju un pārpa ielai taisos durt, dzirdu, jā, jož, un aiz muguras dzirdu to, kas jebkuras meitenes, seviški tumšā ielā nonākušas, sirdij liek šausmās sastingt, proti :”Djēēēvuška....” (starp citu, interesanti, no „Meitenīt...!” kaukā nav nācies stingt ne reizes, tas kā allažiņ nozīmē, ka kādam sirmtētiņam, piemēram, štociņš tramvajā nokritis vai cits kas kulturāls). Nu, vārdsakot, stingstu, bet domāju, ko nuvairs, kurnu skries, kā trakāmājā mācīts, lietišķi jāskata problēma sejā, jārunā nosvērti, nekādas baiļu izrādīšanas, apgriežos, tātat, uz papēža, nuja, kas tad mums te tāds, šķība seja, šķidri mati, viss tāds laternu izgaismots, laidiesnogrābsta, vienā rokā alus pudele, otrā- roze, lekna tāda.  Nu, skatos, tātat, tai problēmai sejā un domāju, dirsā to jūsu lietišķību, man bails, joptvaju! Šis tāds do man, tādai zemē iemietai, to puķi un saka :”A ja vas uže v tramvaje zameķil....”. Nu, ko ko, lai ko, šito viņam, kaut arī pat ar labiem nodomiem brugjētam, nevaidzēj teikt. Man uzreiz caur galvu, šitā: no tramvaja līdz tiem lielvārdes kādiem tur, čēēstiem numuriem, zincik kvartālu, bļāā, visu šito laiku kāds mani vērojis un elpojis pakausī, o’ mammīītt mammīīt mammīt, iegājs puķkioskā, rozi nopircis un turpinājis iesākto, pa tumšu ielu, diudesmit māju garumā, o’ mammmīt mammīīt mammīīīt,. filmās zin kas notiek ar šitām, kas sen jau pamanītas, filmās viņass no galvām atsevišķi atrot, viscaur celofānā, ja un to puķi viņš noteikti jau uz līķa nodomājis likt, tas viņa rokraksts noteikti.

 Nu, un koko, to jau man tik vaik kā sadomāties, ja, paņemu to rozi un cik nu lietišķi varu saku, paldies, tas viss protams,  ir ļoti jauki, bet pie šī arī atvadīsiemies, ašis jau stiep roku, nezinko grib, nepaliku lai noskadrotu un izdomājusi, ka nekādu problēmu sejā vairāk skatīt negribu un man, godīgi sakot, ir vairāk bail nekā no trakāsmājas dvīņu brāļiem Ilmāriem, duru pāri ielai, domādama, nutur, kamēr apkārt mašinas, esmu drošībā, a šis, protams, pakaļ „Djēēēvuška”, tā žēli, nutamums sākās tāda tākā rotaļa, "zigzags" saucās, tikko kā es pārgājusi ielas pretējā pusē, šis pakaļ, ta es metos akal pretējā, šis pakaļ, un tā kādas piecas reizes, citreiz akal braucamās daļas vidū pastāvu, tur visdrošāk un jūs jau, protams, smiesieties, bet es bij izdomājse tā, ka labāk jau nu zem riteņiem iešu nekā kaukādam pidoram tikšu, pavisam pavisā nopietnībā, ja.

Nu, vārdsakot, šitai jautrā zigzag-rotaļā, esam izkārtojšies tādās pozīcijās, ka īstajai mājai un drošībai esmu laimīgi pazigzagojse garām  līdz kaimiņmājai un mans kaislīgais pielūdzējs,tātat, sanāk, ka stāv aptuveni desmit soļus no īstās mājas vārtiņiem, stāv tāds, kā padzīts suns, tā sēri atskatās, vaktē, zaraza, un prom neiet, tāds lēnīgs palicis, tak jau laikam būšu šo ar savām rotaļām, nokausējse. Nuneko, stāvu, domāju, moš jāskrien līdz tiem vārtiem, ta akal, ako es dārzā ar viņu darīšu, ka viņš man līdzi, kamēr kāds man duri atvērs, baigi vaik- pa  tumsu, kartupeļos.

Nuja, vārdsakot, stāvu es tāda pie tās kaimiņmājas, ielas malā, visa izgaismota, galīgās bezpoņatkās, s ņizu dujet, rokas salst,kurp sprukt, uz priekšu iesi, tur mežs biķernieku, apakaļ iesi, tur siekalains cerbers, un domāju, nu, vaj nav stulbi, nu, es, veca, cienījama sieviete, man kāju krampī rauj, visi ceļi ļurkājas, jo vienam pidoram, redz, pavasars, iestājies un mamzels pa ielu jāķersta, jāzvana tak tai memmei, zvanu, tāda un saku, Māt, komsī-komsā, kamēŗ jūs siltas kotletes ēdiet, man kājas krustā un zigzagā jāskrien, vārtos nevaru trāpīt, jo tur znots tev. Nušītāda, kas pa znotu, kur znots, redzu znotu, siro, tūlīt izsūtīšu brāli. Nu, stāvu tāda pie tās kaimiņmājas, zem laternas, gaidu, kur tas brāls, ojā, nāk brāls, jaka vaļā, torsa apjomam, tāteikt, vienā kājā čība, otra- basa, mazliet pieklibo, attiecīgi, a rokā, rokā- krēsla kāja, koka, nāk tāds, mans engjels un prasa :”Kur viņš ir?”, es tākā kaprīza mamzeļa, kas sulaiņam zirnekļa uz sienas rāda saku:”Tuuur” un rādu tādu ēnu, kas jau tāda attālinājies, pēdīgoreiz sēri atskatās un prom ir. Nuneko, pacēlām no trepes brāļa nokritušo čību un gajām iekšā, siltumā.