viens no mana vectēva mīļākajiem citējamiem gabaliem.
"Ar grūtī­bām virzījāmies uz priekšu, laiku pa laikam iedami gar kurdeļu pēdām, kas atgādināja dziļas, piecus metrus platas iedobes. Iet vajadzēja diezgan ilgi. Tad pēkšņi zeme iedunējās, un pavadonis apstājās, ar taustekli dodams mums zīmi klusēt. Atskanēja kaut kas līdzīgs trakojoša negaisa grāvieniem.

— Dzirdat? — pavadonis čukstēja.

— Dzirdu. Vai kurdelis?

— Jā. Tas bubina.


Man arīdzan tā grāmata dikti patika. Solaris jau arī Lemam ir labs sanācis.