Man uz/no darba jāmēro vismaz pusstundu garš ceļš autobusā. Autobusa maršruts ir pietiekoši ekskluzīvs (13.), lai palēnām ievērotu visus regulāros braucējus. Bet ik pa brīdim ir ļoti kolorīti ļaudis.

Šodien man pretī sēdēja jaunēklis, kas, tāpat kā visi, ar garlaikotu skatu vērās tālumā pa logu. Tomēr pēc laika es sapratu, ka šis jaunēklis tomēr nepieder pie kateorijas - tāpat kā visi, jo viņš sasveicinājās (samājās) ar savu atspulgu un sāka risināt, pēc mīmikas spriežot, kaislīgu disputu pats ar sevi. Pēc pāris minūtēm diskusija, šķiet, bija uzņēmusi apgriezienus, jo kādu laiku jaunēklis skatījās savā atspulgā drūms un dusmīgs. Beigās viņi tomēr izlīga un jaunēklis atkal izskatījās samērā apmierināts ar dzīvi, tikai ik pa brīdim dziļdomīgi skatījās savam kompanjonam/spoguļattēlam acīs.

Tāpat šodien novēroju interesatnu domāšanas žestu: vīrietis pielika rādītājpirkstu pie acs ārējā kaktiņa un turpināja līniju kādus 10 cm uz priekšu, pēc tam tas tika atkārtots ar otras acs ārējo kaktiņu. Pēc tam minētais vīrietis pacēla acis atpakaļ uz sarunu biedru un piekrita viņa iepriekš izteiktajam jautājumam

Cibā ir spēks!
Ja es kādus divus mēnešus, izmantojot citus sociālos tīklus, diezgan neveiksmīgi dalīju zarčikus jaunajiem īpašniekiem, tad pēc posta par_velti zarčiki izbeidzās pusdienas laikā.


Tagad tik bik dulla galva visus saskaitīt un sapakot vajadzīgajās dienās. Būs jātaisa ekselītis.