Sviesta Ciba |

extranjero (

extranjero) rakstīja,
@ 2014-12-08 07:46:00

Apsveicami, diskusija par pierādījumiem balstītu psihoterapiju ir sākusies. Tur gan pārāk liela uzmanība vērsta juridiskajam nevis zinātniskajam aspektam, bet ar kaut ko ir jāsāk.

Iespārda šis teikums: Psihoterapeita izglītība ietver trīs segmentus- teorētisko apmācību, mācību praksi un personīgo psihoterapiju vai psihoanalīzi, kad topošais psihoterapeits vai psihoanalītiķis iziet pats savu personīgo terapiju, lai sakārtotu savu psihi un atrisinātu savus iekšējos konfliktus.

Laikam jau defoltā tiek pieņemts, ka cilvēks bez problēmām nekad neies mācīties par psihoterapeitu. Nez, šizofrēniju arī drīkst ārstēt tikai šizofrēniķi?:D

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

	az 2014-12-08 11:49 (saite)
	pēdējais teikums bija tikai tāda cīņa par uzvaru ar personīgā uzbrauciena elementiem, my bad ;] (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

extranjero
2014-12-08 12:16 (saite)

No offence taken. :)

Es domāju par kaut ko citu. Ka šādi argumenti – ka, CBT ir zinātniski apstiprināta – bieži kalpo kā pretendēšana ka visa psihoterapijas prakse ir zinātniska. Arī tajā rakstā bija šāda veikla lavierēšana starp zinātnisko un juridisko. Turklāt juridiskais aspekts nav arī pārāk būtisks pašreizējā situācijā. Daudz svarīgāk ir izsijāt visu nozari, un nodalīt perspektīvo no acīmredzami neefektīvā.

Par CBT speciālistu Lielbritānijā var kļūt ļoti ātri. Dabūt bakalauru psiholoģijā un pēc tam pāris gados iegūt speciālista diplomu + 1 gada prakse. Nav nekādas prasības pašam iziet terapiju. Dažreiz to kritizē par pārāk zemu kvalitāti, bet ar to visu tā ir daudz efektīvāka nekā klasiskā psihoanalīze.

Un skaidras diagnozes neuzstādīšana drīzāk ir vājums nevis pozitīvā iezīme psihoterapijā. Nevar viena veida terapija būt piemērota visiem gadījumiem. Nevēlēšanās saukt depresiju par slimību ir vēsturiski saprotama, jo garīgās problēmas sabiedrībā bija/ir kā stigma. Bet pamazām cilvēki sāk pieņemt, ka mentālās problēmas nav nekas atšķirīgs no pārējām slimībām, kā, piemēram, diabēts.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

az
2014-12-08 12:44 (saite)

diagnozes neuzstādīšana nāk no tā, ka psihoterapeits var nebūt ar medicīnas background. diagnozes uzstāda ārsti, tā ir vienkārši tāda tehniska detaļa. protams, ja pie terapeita nāk klients ar diagnozi, viņš ar to strādā.

par konkrētu rakstu no delfiem - bet tur jau virsrakstā tiek pateikts, ka cīņa būs par likumu. autoram ir savas prioritātes.

kā jau kendels atzīst, pētījumi par efektivitāti ir tik maz, jo līdz šim nav arī īsti metodes. NAV tā, ka ir pierādīts, ka cbt ir efektīvāka par citām metodēm, tā vienkārši ir viena no metodēm, kuras efektivitāti ir salīdzinoši viegli izmērīt, un to arī dara. jo tur strādā ar noteiktas uzvedības maiņu, un tas ir konkrēts mainīgais, ko pēc tam var mērīt.

nu tā kā - vai un cik daudz dzer/lieto narkotikas pēc terapijas beigām. pēc cik ilga laika atsāk. ir ļoti daudz pētījumu smēķēšanas un alkohola gadījumos ar cbt. bet, piemēram, metaapskatā secināts, ka ēšanas traucējumu gadījumos efektīvāka bijusi ģimenes terapija, nevis cbt.

es droši vien arī veselā saprāta spriešanas līmenī neizvēlētos psihoanalīzi kā viszinātniskāko un efektīvāko metodi. bet, ja jau joprojām ir šāds virziens, tātad ir cilvēki, kuri ir gatavi maksāt par šo metodi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

az
2014-12-08 13:02 (saite)

saprotu tavas bažas, ka cbt "zinātniskums" var tikt ļaunprātīgi piesavināts, bet, piemēram, psihiatrijas zinātniskums sākotnēji bija vispār nekāds, turklāt šī nozare strādā jau no 15.gs; psiholoģijas aizsākumi - 1879.g., psihoterapijas - droši vien freids, dažus gadus vēlāk. katrā ziņā kādus 5 gs. pēc psihiatrijas.

un vēl tikai pirms dažām desmitgadēm, 20.gs. 50-tajos gados aizsākās antipsihiatrijas kustība. psihiatri tika vainoti par to, ka izmanto īpašas privilēģijas ārstēt pacientus pret gribu. kritizēja psihiatrus, ka viņi pārlieku uzticas medikamentozai terapijai un nemaz neiedziļinās cilvēkos. antipsihiatriju pastiprināja fakts, ka daudzas ārstēšanas metodes bija izrādījušās neefektīvas (insulīna terapija, psihoķirurgija, EKT, pirmās paaudzes neiroleptiķu blaknes). diagnozes psihiatrijā netika balstītas uz sistemātiskiem, ticamiem pētījumiem. tika meklētas alternatīvas ārstēšanas metodes – piemēram, psihoanalīze.

citiem vārdiem, psihoterapija radās tieši kā mēģinājums savā veidā cīnīties pret psihiatrijas nezinātniskumu. un ja psihiatrijai vajadzēja daudzus gs., lai iegūtu zinātnisko pamatu, kam pašlaik visi tic, tad būtu tikai korekti dot arī psihoterapijai mazliet laika. jo sevišķi tāpēc, ka pētījumi notiek. un vismaz šajā virzienā netiek izmantotas tādas metodes. piedod, bet, lasot par to, kā tika ārstēti mentālie slimnieki psihiatrijā vēl 20.gs. vidū, man patiešām ir ļoti liels prieks, ka bija cilvēki, kas radīja kaut ko tik 'nezinātnisku" kā psihoterapija.

visam ir konteksts un fons.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	extranjero 2014-12-08 13:40 (saite)
	Jauks apskats. :) Es domāju, ka tas konteksts un laiks paradigmas maiņai ir pienācis, un mēs to ļoti drīz arī redzēsim. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: