Es neesmu psihologs, bet iespējams, ka bērnības traumas vai bērnībā saņemtā attieksme tomēr var ietekmēt cilvēkus visu mūžu.

Kad lasu, kā tviterī cilvēki raksta, cik ļoti viņus trigerē, kad kāds DUS rindas priekšā tūļājas un nevar izvēlēties kebaba mērcīti vai kāds ar auto neapdzenamā vietā velkas ar 80 km/h, es dažreiz aizdomājos, vai šie cilvēki to stāsta pašterapijas nolūkos, apzinoties, ka šāda trigerēšanās ir slikta un ka tieši viņiem ir jāmēģina kļūt mierīgākiem, vai arī viņi joprojām par 100% savā nemierā vaino tos citus? Pēc diskusijām, kas turpinās pie šādiem ierakstiem, šķiet, ka vairāk tiek aizstāvēts pēdējais uzskats.

Tas arī mani visvairāk biedē no atgriešanās Latvijā, jo es esmu tas tūļīgais, kurš reizēm ir lēnāks situācijas izvērtēšanā, tāpēc sanāk ilgāk pētīt produktu piedāvājumu veikalā vai DUSā vai būt mazāk drošam, braucot pa jaunu ceļu, tāpēc tiek izvēlēts mazāks ātrums. Un es no tā Latvijā cietu diezgan bieži, jo daudzi cilvēki nepavisam nav laipni un atbalstoši un reizēm pat tieši brēca virsū – tu, kverpli, kusties ātrāk, citādi sadosim pa muti utt. Tas bija ļoti nepatīkami.

Dzīve rietumvalstīs šajā ziņā bija milzīgs atvieglojums, jo šeit cilvēkiem ir daudz lielāka pieklājība. Take your time (esi bez steigas) ir viņu parastā replika. Ir reti izņēmumi, bet kopumā viss dzīves ritms ir tāds, ka cilvēki netrigerējas par nelielām aizkavēm. Lasīju, ka cilvēki trigerējušies, ka dažviet Rīgā autobusos tagad laiž iekšā tikai pa priekšējām durvīm, tāpēc var nākties kavēties līdz pat 10 minūtēm. Jā, šāda prakse ir lēnāka, bet normāli cilvēki jau arī nemēģina saskaņot ierašanos ar autobusu ar minūtes precizitāti, bet atvēl zināmu laika intervālu. Man šķiet, ka labāk plānojot un mazāk stresojot par šīm mazajām lietām, kopumā viss notiek raitāk.

Es parasti cenšos ierasties uz darbu jaunā aptiekā kā aizvietotājs kādas 10-15 pirms darba laika sākuma. Reiz gadījās nokavēties tik un tā, un šāda kavēšanās UK tiek uzskatīta par ļoti nopietnu, it īpaši jau tāpēc, ka, kamēr farmaceits nav ieradies, darbinieki stāv aptiekas priekšā un sūta prom apmeklētājus, jo bez farmaceita klātbūtnes viņi neko nedrīkst darīt. Es kādreiz būtu par to ļoti stresojis, bet tagad es vienkārši sev piezīmēju – jā, tā ir nevēlama situācija, bet diemžēl tā ir sanācis. Man nav jāsāk sodīt sevi par to, bet vairāk jādomā, kā organizēt lietas, lai tā vairs negadītos.