Tātad tu saki, ka man Latvijā nevajag sēsties pie stūres. Man arī nevajag pirkt DUSā kebabus, pat ja esmu izsalcis un nav bijis laika paēst, jo aiz manis būs rinda, kura trigerēsies un dusmās rūks uz mani.

Tā es tiešām trauksmē dzīvoju Latvijā, ka es baidījos sēsties pie stūres vai reizēm baidījos paprasīt kādu papildu lietu pie letes veikalā, jo uztraucos, ka rindā stāvošajiem tas varētu nepatikt. Un simtiem dažādu citu situāciju, jo cilvēkus Latvijā aizkaitināt ir tik viegli.

Kad es strādāju aptiekā, uz mani visu apmeklētāju priekšā kolēģe bļāva, kad es viņai pajautāju, kurā veikala plauktā ir zobu pasta (jo pircējam vajadzēja un es nezināju).

Es zinu, ka es esmu tūļa, bet dīvaini, ka citā valstī cilvēki itin labi sadzīvo ar manu tūļāšanos. Braukšanas instruktors saka – tu brauc labi, veikalā saka – nesatraucies, vari izvēlies, cik ilgi tu vēlies. Ja nu kas, tad tikmēr apkalpošu citu personu. (Es nesen uzzināju, ka aptiekas kases aparātiem ir tāda fīča, ka var vienlaicīgi izsist divus čekus. Es gan vēl nemāku to atrast, bet gan jau kādreiz iemācīšos :)

Vai arī aptiekas apmeklētāji pilnīgi normāli uztver to, ka es pasaku, ka man ir jāieskatās informācijas avotos, lai atbildētu uz šo jautājumu. Es domāju, ka viņi uzticas vairāk nekā tam, kuram ir gatava atbilde uz katru jautājumu, jo varbūt viņa atmiņa pieviļ.

Acīmredzot, problēma tomēr nav tik daudz manī, kā pašā sabiedrībā. Latvijas sabiedrība savā pieņemšanā tomēr nav tāda pati kā UK sabiedrība.