Šis ļoti labi demonstrē, cik viendabīga ir neautistu domāšana.

Ja kāds jautā “respektīvi, kā Zviedrijā?”, tad loģiski, ka ir iespējami visdažādākie varianti, kas notiek Zviedrijā – (a) labāka ekonomika, (b) mazāk ierobežojumu, (c) pilnīgs bardaks imigrācijas jomā, (d) kļūdas veco ļaužu aprūpē, (e) kāds cits aspekts.

Bet acīmredzot neautisti, lai gan ar ļoti dažādiem uzskatiem, pārliecībām vai profesijām, domā tik ļoti šabloniski, ka viņiem nav lielu grūtību saprast jau no pusvārda, ko domā kāds cits.

Tas ir saprotami, jo vēsturiski izdzīvošana vienmēr ir bijis jautājums par iedzīvošanos kolektīvā. Pat kāds vientuļais zemnieks, kas visu laiku vienatnē vaiga sviedros rāvās uz lauka, riskēja, ka, nepiedienīgi atbildot nodokļu ievācējam vai virskungam, varēja zaudēt itin visu.

Šajā sakarā man ir atmiņas, ka uz manu vecāku lauku mājām iet zemes ceļš, un tas nez kāpēc iet slīpumā, kur tas ir ļoti neērti (vienmēr dubļains, slīpumā veidojas risas utt.), nevis taisni pa līdzenu zemi. Man māte pastāstīja, ka tas ir tāpēc, ka reiz ļaudis no vietējā kolhoza tēvu aicināja palīdzēt darbos, un tēvs esot nevērīgi atteicis. Par to kolhoznieki atriebušies un izaruši šo zemes ceļu, un ierādījuši jaunu ceļu slīpumā. Acīmredzot mans autisms ir no tēva, jo arī viņš nelocījās citu cilvēku priekšā. Varbūt ne jau tāpēc, ka negribēja, bet vienkārši neprata, jo padomju laikos oficiāli neviens neteica, kuram ir jāiesmērē, lai tev viss būtu. Tam bija vajadzīgas īpaši labas sociālās prasmes.

Padomju laiki ir garām, un tagad ir privātīpašums. bet šī mentalitāte bučot darba devēja rokas ir palikusi. Mana neilgā pieredze kā farmaceitam Latvijā bija, ka nabaga farmaceiti bučo rokas gan aptiekas īpašniekam, gan farmācijas uzņēmumiem (par to protams saņemot zināmus grašus). Tas bija pilnīgs pretstats UK praksei, kur farmaceits ir ir neatkarīgs savā darbībā. Protams, viņam ir atbildība gan likuma priekšā, gan ētiskā atbildība, gan līguma saistības ar NHS vai aptiekas īpašnieku. Bet princips ir tāds, ka UK farmaceits ir profesionālis (kas UK ir īpaša cilvēku klase), kas pieņem lēmumus neatkarīgi, nevis cenšas iesmērēt cilvēkiem kādus uztura bagātinātājus.

Interesantākais, ka šīs krīzes laikā ir pieaugušas sūdzības par farmaceitu darba pārkāpumiem – galvenokārt par to, ka viņi ir paaugstinājuši cenas par zālēm. Vienā gadījumā sūdzība bija par aptieku, kurā es biju strādājis – lielā paracetamola paciņa, kas parasti maksā £1, tika pārdota par £5. Daļēji tas bija tāpēc, ka bija radies šo zāļu deficīts, un vairumpiegādātāji pacēla cenas. Bet no otras puses £5 tomēr man šķiet ir par daudz. Cik zinu, šajā gadījumā farmaceits atvainojās, atmaksāja pircējam naudu un taisnojās, ka tā bija kļūda ar kases aparātu.

Šis ir arī raksturīgi UK, cik ļoti cilvēki rūpīgi uzrauga cenas un nekavējas sūdzēties un iebilst, ja tās ir pārmērīgi paceltas. Latvijā bija otrādi – cilvēki nāca un bez jebkādām šaubām pirka bezrecepšu zāles par 10, par 20, pat par 50 eiro, lai gan to efektivitāte bija ļoti apšaubāma. Es joprojām nespēju saprast šo divu kultūru atšķirības. Es nevaru teikt, ka saprotu UK kultūru labāk, jo pilnībā to iepazīt prasa daudz vairāk laika nekā es tam esmu veltījis. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka autistiem UK kultūra ir daudz labvēlīgāka – pat kā imigrantam. Jo īpaši kā imigrantam, jo ja kaut ko nesaproti vai neuzvedies, kā pieņemts attiecīgajā sabiedrībā, cilvēki to vairāk piedod, jo kā imigrants jau tu to nevarēji tik labi zināt. Latvijā es šādi aizbildināties nevaru.

Bet tas arī liek domāt, ka neautistiem nav ieteicams imigrēt uz citu valsti vai kultūru. Viņiem būs grūti citā kultūrā, kuru viņi līdz galam nesaprot. Izņemot varbūt tiem, kas ir ļoti labi jaunas valodas un sociālās vides apguvēji. Bet vairums ekonomisko imigrantu tādi nav, un viņi smagi cieš no tā, ka nespēj nolasīt citus cilvēkus tik viegli, kā viņi to spēja savā valstī.