Solaris

Ar “neizmanto” bija domāts, ka tulkošanas procesā, tulkojot katru teikumu, nesalīdzina, kā tas ir tulkots agrākā tulkojumā. Tas būtu nevajadzīgi, jo no jauna parasti tulko tad, ja iepriekšējais tulkojums kaut kādā ziņā neapmierina. Tulkotājs jau ir pārliecināts, ka viņš var šo teikumu atveidot labāk nekā iepriekšējais tulkotājs. Pārliecināties par to pie katra teikuma ir nevajadzīgs darbs vai paštīksmināšanās. Kāpēc lai profesionāls tulkotājs to vispār darītu?

Var saglabāt atsevišķus terminus, vietu nosaukumu atdarinājumus utt., bet to nedara katra teikuma līmenī. Parasti iepriekš sagatavo glosāriju ar visiem terminiem, jo prātā tāpat grūti atcerēties, ka, lūk, šo terminu es tagad tulkoju savādāk nekā iepriekš. Varbūt labs speciālists to var, bet glosāriju ievieto grāmatas beigās lasītājiem.

>> piemēram, ja salasās tulkojumu kādā citā valodā (piemēram, krievu), tad var kļūt grūtāk atveidot tekstu valodā, uz kuru kaut ko tulko

Par šo es nekad neesmu dzirdējis. Ja būtu tik viegli ietekmēties, tad tas nozīmē, ka tulkotājam principā ir problēmas nodalīt valodas, un tad jau visa viņa profesionalitāte var tikt apšaubīta.

Protams, ka izmanto iepriekšējos tulkojumus. Norāda atsauces un nokārto autortiesības.

Problemātiskās vietas nav viss darbs teikumu pēc teikuma.

Par leģitīmajām izpratnēm vari parunāt ar autortiesību speciālistiem. Viņi labi paskaidros, kas ir atvasināts darbs. Ne tikai tulkošanā bet vispārīgi: Atvasināts darbs ir darbs, ko tā autors ir radījis, izmantojot vienu vai vairākus savus vai cita autora darbus, vai uz šādu darbu bāzes.

Robežu varbūt ir grūti novilkt, bet pārāk cieša sekošana iepriekšējā tulkotāja tekstam, piemēram, velkot ar pirkstu līdz katram iepriekšējā tulkojuma teikumam un pārkopējot visas pieņemami iztulkotās frāzes, manuprāt, ir šīs robežas pārkāpšana. Jautājums ir tikai tajā, vai Kūlis ir šādi rīkojies, vai arī šī analīze ir uzcepta vēlāk.