Solaris

Pandēmijas laikā mans guilty pleasure bija komentēt konspiratoristes un toksiskās ezotēriķes Instagramā. Tas loks ir noslēdzies. Meklēju jaunu guilty pleasure.

Kas liek ieskatīties vecā cibas profilā pēc vairāk kā 10 gadu prombūtnes? Neiburgas dienasgrāmatas. Lai cik man gribētos kritizēt to viņas priviliģētības statusu, tomēr tas pierakstītais ir intriģējošs, jo nes līdzi sentimentu par padudušu laiku, kultūrdzīvi, - tejāteriem, izstādēm, bāriem, cilvēkiem, kuru klātesamība pačābējusi. Kā jau teicu - sentiments. Neiburgas balss visu laiku kaitina - man personīgi tas, ka tikai priviliģēts cilvēks var doties tādā apjomā uz pasākumiem, būt klātesošs, lasīt, dzirdēt, spriedelēt un nebīties, ka viņa personību kāds nolinčos. Tā priviliģētība arī tāda aizgājušo laiku fenomens, jo kurš gan to šodien varētu atļauties? Un tādēļ atkal uznāk nostaļģija (tas sentiments nav tālu no nostaļģijas vai kā nu tur bija?) un esmu atpakaļ pie tām pašām dienasgrāmatām. Vēl man riebjas tie biezie vāki.

NYT par Shen Yun, kas uzstājas Dailē:
The dance group Shen Yun Performing Arts has accumulated enormous wealth, in large part by getting followers of the Falun Gong religious movement to work for free and pay its bills, while exploiting young, low-paid performers, a New York Times investigation found. https://nyti.ms/3DwO6Km

pēc Liels & mazs balles villā tomēr aizgulējos un neaizbraucu uz laukiem. Aizsūtīju Eiženu pie Lolitas pēc Skukas dienasgrāmatas un valstos visu dienu, dzeru kombuču, ēdu dženku un lasu. labākais jaungada laika pavadīšanas veids.
ballīte bija kā aina holivudas filmā, kam mērķis parādīt, cik viss bija labi pirms sākās lielie sūdi.

Man sanāca tāda nesmuka nolaidība pret savu velosipēdu, tam atkārtoti nokrita ķēde, un tas tādā stāvoklī nostāvēja vairāk nekā mēnesi pieslēgts lietū. Nolēmu ienest blakus esošajā darbnīcā, ceļā uz darīšanām tur iegāju noskaidrot, vai būs iespējams atdot uz apkopi un ķēdes nomaiņu, cik tas būtu, man teica, ka jā un izklausījās saprātīgi. Es nodomāju, darīšu to tūliņ pat. Izgāju ārā, sāku slēgt vaļā, bet saslēga slēdzene lietū bija kļuvusi neatslēdzama. Iegāju atpakaļ un prasīju, vai viņiem ir WD-40, servisa darbinieks teica, ka neesot, un es nospriedu, ka tas arī viss, tagad nav laika iet dzīvoklī meklēt, devos tālāk, lai ienāktu citu dienu. Citas dienas gāja, bet šķita, ka serviss slēgts, un pati visu laiku vilcinājos ar WD40 un to, ka varētu pamēģināt atslēgt, jo tad, ja saslēga atslēga ieķeras slēdzenē, bet neslēdzas vaļā, nu tad cauri. Aizvakar gāju uz veikalu, un riteņa saslēga turētājā ieraudzīju lapiņu. Domāju, nez, kas nu tas, reklāma, draudu vētule. Izrādījās zīmēte no servisa darbinieka, ka slēdzene sapūsta ar speciālu eļļu. Vakar redzēju, ka vieta vaļā, pamēģināju atslēgt – viss izdevās lieliski. Ienesu slapjo riteni servisā, un tur atklājās, lūk, kas. Tajā brīdī, kad darbinieks bija teicis, ka WD40 viņiem neesot, viņš bija griezies pret plauktu, lai demonstrētu man to, kādas viņiem ir speciālas un profesionālas veloeļļas. Un tad izbrīnījies, kur es esmu pazudusi. Vēl pusstundu skatījies pie loga. Nākamajā darba dienā tad nolēmis, ka iepūtīs eļļu, atstās zīmīti cerībā, ka tā kaut kas virzīsies un riteņa ciešanas, pilot lietū asiņainu ķēdes rūsu, drīzāk tiks izbeigtas.

Rīt atkal uz darbu.
Drusku bezgaumīgi nogulēts brīvlaiks; bija ģimenes Ziemassvētku vakars, viss pārējais - vāļāšanās, jūtube, pastaigas ar suni, sveicienu sūtīšana un atbildēšana.

Nekas, priekšā vēl viens miniatvaļinājums, varbūt drusku iziešu ļaudīs.

kā pirms četriem gadiem - 2020 gada decembrī - uzspēlēju Cyberpunk. Tad spēle bija tikko iznākusi, zvēriski gļukaina un ar grafiku kas tā brīža kartēm nebija pa zobam. četrus gadus vēlāk, versija 2.2, gļuki izlaboti, man ir grafikas karte kas spēj raytracing, utt utt. dators gan tas pats ko nopirku tieši pandēmijas sākumā (ar 64gb RAM, tā ka nav par ko sūdzēties).

bet citādi - nekas daudz nav mainījies.

Ceru, ka jums visiem gaiši un priecīgi - Jēzus silītē, kaladū, kaladū, un dienasgaismas, ja nav mākoņu, var sanākt pat par 68 sekundēm vairāk nekā sestdien.
Ar to arī visus apsveicu!

palūdzām chatgpt jauneklīgu dzejoli

Ziemassvētki ir lit
Sniegs ir drip
Vaibs ir fine

Sigma gaismu nes
visiem ir liels prieks

es šodien nelasu skukas dienasgrāmatu, bet mantojumā atstāto Džeimija Olivera pavārgrāmatu, mēginot attālināti diriģēt Eiženu pēc anšoviem un fenheļa sēklām

Šajā gadā vēl jāizdzīvo deviņas dienas.

Ak, jā! Es dabūju kadiķu zarus! Ģertrūdes ielas "Lakstos".

cilvēki Rīgā nespēj vien sagaidīt ziemu
https://m.untu.ms/3vp_o.jpeg

Aleluja, šodien ir tā diena, kad varam skaidri zināt: šogad vairs tumšāk nebūs.
Gaišāk gan arīdzan nē. Saulgriežu īpatnība ir lēna skalošanās sinusoīdas bedrē (vai tikpat lēna zvāļošanās uzkalnā). Tāpēc man ekvinokcijas ar savu spraigo dinamiku patīk labāk.


(Mani gaida milzīgs steidzamu darbu saraksts, bet es prātoju, vai nevarētu kaut kā paslēpties no erīniju visuredzošajām acīm un pārlasīt kādu vecu, ziemai piedienīgu grāmatu. Piemēram, kaut ko no Umberto Eko.)

jautājums nemainās:
"Kāpēc jāskatās uz svecēm, nevis šķiltavām?"

Santa Anča Feisbukā: “Tikko Latviju pāršalca ziņa par basketbolista Timmas aziešanu, un reizē arī ziņa par Mārupē notikušo traģēdiju, kur cilvēks nogalina savus tuvākos. Straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētku laiks."