Solaris

RL: Vai tomēr ir kāda atšķirība? Kā būtu, ja es visu jūsu mākslu raksturotu kā sūdu, jo kakāšana daudz
neatšķiras no mākslas radīšanas?
Henesijs: Es domāju, ka kakāšana ir radošs darbs. Tomēr vienkārši apsēsties un pakakāt nav gluži tas
pats, kas ieiet studijā un strādāt pie kaut kā, jo šo darbību pamatā ir dažādi nolūki...
RL: Jūs domājat, ka otrā ir sarežģītāka?
Henesijs: Jā, un tās pamatā ir arī nodoms kaut ko radīt. Bet man liekas ļoti jautri kakāšanu uzskatīt
par mākslu. Jo tas ir kaut kas, ko es izgatavoju ar savu ķermeni, jo esmu ēdis konkrētas lietas –
savukārt, ēdot kaut ko citu, sanāks cits rezultāts, un tad vēl tādi faktori kā miegs, alkohola patēriņš
salīdzinot ar izdzerto ūdens daudzumu iepriekšējā vakarā.
RL: Un padomājiet, kādu ietekmi visi šie faktori atstāj uz mākslas darba radīšanu...
Henesijs: Jā. Īstenībā tas, vai esmu labi pakakājis, ietekmē arī manu dejošanu, tāpēc mana kakāšana
un māksla diezgan cieši saistītas.
RL: Ja, skatoties uz tikko izkakātu sūdu, kāds teiktu – nu, tas ir mākslas darbs, bet, skatoties uz jūsu
darbu, kāds teiktu – tas ir sūds. Kā jūs salīdzinātu šos abus izteikumus?
Henesijs: Ja viņi manu mākslu salīdzinātu ar sūdu tādā pašā veidā, kā viņi sūdu salīdzina ar mākslu, es
domāju, ka tas būtu ļoti forši. Viņi skatās uz manu mākslas darbu un saka: tu apēdi visas šīs lietas un
tas ir tas, kas no tevis iznāca laukā. Tās ir tavas gremošanas sistēmas radītās kakas. Līdzīgi kā reizēm
sanāk ļoti ātri radīt kādu mākslas darbu, un tad tu saki – es to burtiski izvēmu no sevis.

Es joprojām jūtu pandēmijas sekas.

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

2011. gadā arbūzus varēja nopirkt par 25 santīmi kilogramā.
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.

psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu?

cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.

un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!

paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.

žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.

Fantastiska ziema.

TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu.

No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”

siera produkta izstrādājums "ar īsta siera piedevu!*"

* 2%

Rītdien būs par vēlu.

Izgāju Final Fantasy VII Remake un DLC. Man ievērojami patika kaujas sistēma, kurā parastās action RPG darbības piepilda ATB joslu, kas ļauj veikt gājienus līdzīgi kā klasiskajās Final Fantasy spēlēs. Man nemaz nebūtu iebildumu, ja šāda hibrīdsistēma tiktu izmantota Final Fantasy XVII. Kas attiecas uz Final Fantasy VII Remake papildināto sižetu un personāžu atspoguļojumu – tas man patika daudz mazāk. Sižetam pievienotā likteņa izmainīšnas tēma šķita nevajadzīga un stulba.

Bet interesanti, ka uzreiz pēc Final Fantasy VII Remake pabeigšanas gribēju spēlēt Final Fantasy VII Rebirth, bet izrādījās, ka ar manu GTX 1070 nepietiek, lai spēlētu šo spēli. Sen neesmu pieredzējis to, ka aprīkojums neļauj spēlēt kādu spēli. Atliktšu Final Fantasy VII Rebirth līdz nezināmam laikam, jo šobrīd būtu neprātīgi iegādties jaunu videokarti. Man nekad nav bijis svarīgi spēlēt pašas jaunākās spēles.

I want to begin this TED talk by telling you a story.

Kukaiņi mednieki. Kukaiņi modeļi. Kukaiņi ceļu policisti.

No instagrama reklāmas: “Roku darināti HISUI naži slīd cauri jebkam - gaļai, dārzeņiem, pat tomātiem. Griez gudrāk. Gatavo ātrāk. Pasūti zemāk.”