Klejotājs

Oo! Es tikko atklāju, ka man mājās ir Roberta Ladlema "borna identitāte". Borns gan ir pārtulkots kā Buens :>

***

Man nevajag neko vairāk. Tikai vilcienu.

Vienīgais transporta līdzeklis, kurā es jūtos patīkami. Jo tev ne par ko nav jāuztraucas. Tas ir tik pieredzes bagāts, tik liels un masīvs kā vecākais brālis, kas tevi pasargās pat tad, kad notiks avārija. Vismaz daudz vairāk nekā tajās skarda tupelēs automašīnās. Un tur arī nevar izstiept kājas.

Sastāvs viegli peld pa sliedēm. Sliedes ir zemes vēnas, pa tām no zemes dzīlēm tek viņas dzīvība. Ogļu struklas, naftas plūdumi, apcirptie bērzi un priedes. Tu sēdi vagonā un sajūti smaržu. Un tad tu sajūti šos garus. Viss iztek tev cauri un tu atdzīvojies. Atver logu, ieelpo gaisu un raksti. Nav citas vietas, izņemot mājas, kur man ir tapuši tik daudz dzejoļu.Vilciena liegums apvij tavu prātu un atver to. Tu peldi. Peld simtiem citu cilvēku. Un tavā atvērtajā prātā sakrīt visas viņu rūpes un prieki, baumas un patiesības. Smaidi un nošķieptas sejas. Es no tām adu pantus. Noadu pantu plostu, un mēs peldam tālāk. Domas ir patiesas un stingras. Mēs esam negrimstoši.


Aiz vagoniem paliek veseli lauki. Vilciens ir taisnīgs kā tā asie un cietie riteņi. Un vēl tas ir saudzīgs. Vilciens ir vistīrākais kustinātājs bez velosipēda un kājām. Bet tur tu stūrē. Vadi. Koncentrējies un satraucies un domā taisnē. Vilcienā neviens nestūrē. Tikai vadītājs un tavas kājas uz izeju vai ieeju. Tad manas domas iet trapecē. No viena loga līdz otram. Esmu trapeces viduslīnija. Šaurie leņķi aiziet uz sastāva sākumu, platie stāsta par aizmuguri. Tad es atkal atveru savu prātu, un viss notiek tā kā tam ir jānotiek.

Apkārt lido brīvība. Brīvība paver tukšumu. Un tukšumā es ielieku ko vēlos...

Ja jūs lasāt šo dienasgrāmatu tādēļ, ka esat atradis manu piesprausto dzejoli, tad nebēdājiet - tas ir tikai sākums ;)

Parki pēc lietus ir skaisti. Ko vēl vairāk var vēlēties. Pastaiga pa mitriem šķembu celiņiem un ieelpa ar svaigu, izskalotu gaisu. Apkār smaidoši cilvēki. Oāze. Sapnis mūža vidū. Vismaz viena medus lāse darvas mucā.
Un meitene skrēja. Smalkie kociņi zibēja kā ceļa stabiņi, lielie koki, kā pilsētas. Tauriņu ķeramais rokā. Medījums lido pa priekšu, bet medniece nopakaļ. Garām aizlido soliņi un tajā sēdošie ļaudis. Ķeramā cirtiens, un aizlido visi ziedi, uz kuriem mazais lidonītis nosēžas. Ak, nelaimīgais ziediņš. Meitene ikreiz pieskrien pie katra saplosītītā brīnuma, pārliecas pār to un norausta lūpu. Bet tad skrien tālāk. Vēl viens zieds. Un vēl viens. Krēsla atzveltne un pirmā saplosītā kalme. Celiņa apmale un pirmā ūdensroze. Slapjas kājas un pirmais akmens pie parka dīķa.
Meitene šausmās atlēca atpakaļ un pakrita uz muguras. Tā parāpoja dažus soļus ačgārni, bet tad sāka izbīlī raudāt. Akmenis pakustējās uz viņas pusi. Un klusi norūca. Tauriņu ķeramais mežonīgi tika norauts, bet tad pēc nelielas pauzes saudzīgi nolikts atpakaļ. “Akmens” lēni kustināja dīķī iebāztās kājas un, sēdēdams uz laipiņas, neizdvesa ne vārda. Tikai smagi elpoja. Meitene raudāja, bet “akmens” elpoja. Meitene raudāja, bet “akmens” elpoja.
Pagāja laiciņš, un meitenei apnika raudāt. Neviens nebārās, neviens nevilka aiz auss un neviens neuzbruka, kā bija domāts. Viņa izberzēja iekaisušās acis un parīvēja sasistos sānus. Tad piecēlās. Un atguva elpu.
- Kas tu esi? - klusi jautāja meitene.
Neviens neatbildēja. Ūdens zem laipiņas virmoja kāju ritmā.
Meitene stāvēja un ziņkārīgi skatījās. Tad, neuzdrošinādamās pacelt ķeramo, pagriezās un
lēnām čapoja prom.
- Es esmu Kuprītis, - atbildēja Kuprītis.
Meitene trauksmaini pagriezās. Taču straujā sirds ātri vien nomierinājās.
- Kāpēc tu te sēdi? - viņa jautāja.
- Es te vienmēr sēžu.
- Es tepat netālu dzīvoju un parkā esmu bieži. Neesmu tevi redzējusi.
- Mani jau arī neviens nepamana, ja neuzmet ko virsū, - un viņš norādīja uz ķeramo. Kājas turpināja kustēties tajā pašā ritmā.
- Es paņemšu.
- Un atvainošanās?
- Ā, jā, nu... tad piedodiet.
- Puķem gan tu atvainojies. Vai tevi tā mācīja māmiņa?
Meitene stāvēja apjukusi. Tas bija ļoti dīvains jautājums.
- Puķes ir skaistas. Man to ir žēl.
- Un manis tev nebija žēl... Nu jā, es taču neesmu skaists. Arī krupji šajā dīķi nav skaisti.
Meitene sarauca seju. Pelēkajās drēbēs un beretē paslēptās acis to pamanīja.
- Fūīī, krupji ir glumi un viņi čurā.
- Un nātre, kaut arī garda zupā, kož.
Meitene vēl aizvien bija krietni apjukusi.
- Vai tad nečurā?
- Čurā. Bet tikai tad, kad baidās. Kad baidies, tu taču kod, vai ne? - un Kuprītis pavērās uz bērnu. Tā sejā parādījas, neliela piekrišana, par spīti valdošajam apjukumam.
- Bet krupji tāpat ir pretīgi, ziedi ir skaisti.
- Ak tā? Un ar ko tad ziedi ir labāki? Ar ko visi pārējie ir īpašāki un mīļāki? Krupis elpo to pašu jauko pēclietus gaisu, kuru elpo tava puķe. Krupis gaida to pašu lietu, ko tava puķe. To pašu sauli, to pašu maigumu. Tas varbūt izskatās atbaidoši, bet, tici man, arī tas gaida mīlestību. Arī tas raud par aizgājušu draugu. Arī tas... Tāpat kā tu...
Meitene nedroši apsēdās.
- Un, tvārstot tauriņu, tu padomā, ka ar viņu ir tāpat? Un kur nu paliek tavs skaistums, kad tauriņs tiek sasists vai saspiests? Vai tu darītu tāpat, ja tā vietā būtu tavs draugs?
- Un tev nav draugu... - pēc klusuma ierunājās meitene.
- Ir. Krupis un nātre. Un tauriņš, kas apsēžas man uz pleca. Un puķes, kas nekad nav spiestas zem manas kājas. Un kalme, kas gaida manu glāstu.
- Bet tie tak' nav cilvēki.
- Tie draudzību ir pelnījuši. Tie nevienam nedara pāri. Cilvēki dara. Visiem. Gan paši saviem biedriem, gan pārējiem.
- Tu varbūt tā saki, jo esi Kuprītis.
- Un tu to, jo tevi tā mācīja māmiņa. Viņa arī ir vienkārši cilvēks. Ja manā vietā būtu viņa, tu droši vien klausītu uz vārda.
- Māmiņa tā nekad neteiktu.
- Jo viņa par to nekad neaizdomājas. Jo māmiņa taču ir cilvēks.
- Un kas tad esi tu???
Kuprītis paraudzījās uz meiteni. Un tad smagi nopūtās.
- Es taču esmu tikai akmens.

15.janvāris. 2009

beidzot rakstāmmašīna pēc 10 mēn. pārtraukuma ir atpakaļ manās rokās.

Esmu tīri tāds "zaļš" cilvēks, bet šodien dvēsele vai kliedza pēc vannas. Nevis ātras un nejūtīgas dušas, bet pēc klusas, mierīgas, dompilnas un ar grāmatas lasīšanu apveltītas slapjas relaksācijas.
Man vienkārši vajadzēja sakopot visu tajā orgānā, kas atrodas virs pleciem...

Mūzika: Max Bruch - ViolinConcertoNo1inGminor 3,Finale: Allegro ener

2
Šodien es svinēju savu divdesmit piekto.

( tālāk )

mēs visi taču gaidām Moriseju, ne?

...

- DEATH: Deaths for people are planned with a help of huge system. Information sistem. It calculates the time of everyone's death. And this system is called my brain. Why in this minute? The same thing. Following your destinies I know the last moment to lead people to me.
- HOUND: There is no such thing like destiny...
- DEATH: Oh, my dear, there is. I know all futures on the world. Because I need to see the exact time to take you off the race.
- SWAN: But why then you... kill some innocent and... clever, succesful and well-minded ones?
- DEATH: Like I said. It's the destiny. No matter how good or bad are you, If your time has come, you can not stop the clock. And from the other side, maybe there is no usuage for them into the future also. And I am not even killing in random. Death cases are specially found. For example, there are two people, from which one is very useful for the future, or a bit better than the second, and if their lifes can get into the crossroads, after which the “Good” one will change his life according to the other one's points of view, or there is no possibility to avoid of the come-accross, the worse one will be killed before it happens. Actually is very difficult to explain. Destinies are very complicated stuff. At first every birth is written in my memory, considering all the birth information I... (FADE)

..

biju aizbraucis uz laukiem.
zāģējām vecīšiem malku.
un tad man radās tāda sajūta, ka es kliegtin kliedzu strādāt. kad biju mazāks, man pat riebās nest tur tos stulbos mazos sprungulīšus, gribēju ķerties klāt lielajiem, bet biju pārāk mazs. īsāk - pavisam stulba padarīšana.
bet tagad - es gribu strādāt, man vajag darboties. es nevaru izdzīvot bez kustības.

Es tiešām esmu noguris...

Steigšos izdzert pēdējo lāsi
Alus un došos tālāk;
Nemanīs ne kaimiņi gultās,
Ne priekštelpā aizsnaudies suns.

Atvēršu mugursomu un likšu
Visu, kas ir pie sirds:

Tikko ausušu vasaras sauli,
Ābeļu ziedus svaigi plūktus,
Kurpes, ko dāvāja vecmāmiņa,
Kad vēl mina šiszemes ceļus.
Nederīgas cigaretes
(Tās, lai jokotos paņemšu līdzi)
Un sausas ozollapas siltas,
Lai nobirst pa druskai uz zemes
Tur, kur es iešu,
Nobirst un saka –
Viņš tur ir nācis un aizgāja tālāk.

Ņemšu līdzi dzeguzes traļļus,
Kaut daudzi saka – dzeguze maita.
Viņa ir cietēja, viņai ir grūti,
Dzīve piespēlē mūžu smagu
Iznīdēt ļaunu un pašai tapt ļaunai,
Un ja vēl to „maita” saukā.

Aizvēršu somu, kaut knapi var aizvērt,
Un ievilkšu kājas zābakos mītos,
Pateikšu ardievas dzimtajai pusei
Un iešu,
Iešu, kur vējš mani nes.

Nemiršu badā, ēdīšu sauli,
Kura kā kukulis svaigi cepts,
Un, ja mazliet sausi paliks,
Dzeršu rasu no ābeļu ziediem.
Dzeguze kūkos un aizkūkos laiku,
Teiks, kur doties, ja vēji rims,
Un, kad guršu no gara laika,
Aizkūkos Šopēna sonātes.

Zābaki ies un aizvilks mani
Projām tur, kur nav ne ziņas,
Jo esmu dzimis, lai ietu uz priekšu,
Un dzīvoju lai varētu iet.


Bet, paga,- tu brīnies.- kur tad es tevi?
Tevi kā mazu zileņu mētru
Likšu krekla kabatā,
Jo tā skāba, tad kad kožu,
Bet, kad smaržoju, uztur možu.

Kurā kabatā? – tu jautā.
Kur gan citur,
Tur pie sirds.

9.jūlijs. 2008. Dobele

gaiķu māris man teica, ka es plūkšu laurus, ja atradīšu stilu un veidu kā rakstīt.

Es laikam atradu. Dzeja ir mana dzīve. un viss, kas ar to saistās.


Tautiskais romantisms...

Kur ir prieks?
Un kur ziemu tas pārguļ?
Kur ir laiks?
Kamdēļ tas beigu tiecas?
Mēs taču dzimuši esam
Un dzīvojam, lai mirtu,
Bet vai maz atminies,
Kas ir bijis pa vidam?

Vējš, kas iepūš sirdī
Vasaras algstošu smaidu,
Vectēvs, kas sirmu bārdu
Noraugās šūpulim pāri,
Dubļi, kas, pirmoreiz brienot,
Padodas brāļa varai.

Un tu atkal esi,
Tur kur līdumi briest,
Pēdas, kas strāvo spara,
Sūkta no mīkstuma valga.

Mežs izsoļo cauri
Izplesistiem roku pirkstiem,
Vaigs ik reizi tik mirkli
Ezera atspulgā smeļ.

Tas ir tas, kas pa vidu,
Tā ir tā vieta, kur prieks,
Guļ, kamēr tavs laiks
Tek uz mūžības jūru.

Nepalaid garām ne mirkli,
Kaut ziemā azotē bāz,
Re, mana bērnība sildās,
Vai tava nesalst nemaz?

7.aprīlis. 2009. Rīga


*p.p.c. - pour prendre conge (parakstos, lai atvadītos)

šodien, braucot uz Mangaļsalu sapratu, ka vecām tantiņām autobusā vienkārši nav ko darīt, vai arī viņām ir uzmanības trūkums.

lieta ir tikai tur, ka katrai no viņām ir savs viedoklis un vienmēr tas ir pareizs, neskatoties uz to, kāda ir taisnība vai arī tevis pateiktais. šodien divas reizes vajadzēja vienkārši pateikt: "ai, gudrais piekāpjas", jo tādas stulbības nebūšu dzirdējis, kopš nomira mana vecmāmiņa... ja vispār būšu.

bet nu tik pretīga pārliecība un deguns mākoņos, kaut var aizstiepties tik līdz durvjukliņķim...

Mūzika: Grace Jones - private life

Turies līdzi,
nepadodies,
Tēva dvēsele lido līdz.
Pacel galvu,
nenožēlo,
Tēva dvēs’le kā saulains rīts.
Cīnies pretī,
nekrīti ceļos,
Tēva dvēsele uzvarai sauc.
Iemīli citus,
neaizmirsties,
Tēva dvēs’le ar vējiem trauc.

Vienmēr jūti, gan tuvu, gan tālu,
Un, ja truls un neass ir prāts.
Pat priekos, bēdās, nogurumā
Tēva dvēsele stāvēs tev klāt.

2006. Upenieki


varbūt tomēr vismaz kādam šis dzejolis būs vajadzīgs, jo man nenoderēja....

Es nemīlu ziemu, jo mīlu tevi,
Es nemīlu vasaru, es mīlu tevi,
Es nemīlu rudeni, bet gan tevi,
Es pavasari mīlu, jo tad es iemīlēju tevi.

Es negriežu matus, jo mīlu tevi,
Es nedzenu bārdu, es mīlu tevi,
Es nevelku cimdus, jo mīlu tevi,
Es apgriežu nagus, jo negribu savainot tevi.

Es nemīlu mārītes, bet gan tevi,
Es nemīlu lapsas, jo mīlu tevi,
Es nemīlu dzērves, es mīlu tevi,
Es mīlu zirnekļus, jo no tiem pasargāju tevi.

Es nemīlu jūrnieces, bet gan tevi,
Es nemīlu kasieres, es mīlu tevi,
Es nemīlu ārstes, jo mīlu tevi,
Es nemīlu sevi, jo gribu mīlēt nevienu citu Kā tikai tevi...
2007. Upenieki

TĀTAD - pavisam nopietni!

kas VĒL ir gatavs braukt uz Mangaļiem aptuveni trijos pēcpusdienā no vērmanes dārza pieturas??????

neliela sociāla sanākšana

pilnīgi piekritīšu spiritualized. Tik tiešām paviegls, un garlaicīgs sižets un ļoti slikti izvēlēts filmas skaņu celiņš.

Un pārsvarā filma domāta amerikāņu un citu zemju neintelektuāļiem, kas nezina, kas ir bolivuda un, ka tāda veida dejas kā pēdejā ir kaut kāds kičš. Tik tiešām uz ASV tendēta filma un man pat bail, ka oskars tiks izdalīts arvien vairāk šāda veida filmām, kas ir pavisam vājas un parastas trīszvaigžņu, bet tikai dēļ nezināšanas un bezintelekta tiek uzskatītas par meistardarbiem.

taču, ja boils vēlējies panākt bolivudas efektu, tad ar to deju un stulbu aktierspēli tas ir izdevies pa 120% (tie divdesmit procenti dēļ tā, ka viņš nav indietis.

Pēc kro lūguma...

- Un šeit, Tēvijas Kara laikā, dižie padomju karavīri, piespieda kapitulēt Ādolfu Hitleru... - monologu turpināja gide no mūsu pašu Savienības. - vēlāk apskatīsim Berlīnes mūri, kas atdala mūsu dižo padomiju no buržuāziskās, kapitalistiskās un jau vairāk nekā trīsdesmit gadus saindētās Rietumu pasaules...

Īstenībā cik tieši saindēti tie “kapitālistu cūkas” bija, mēs neviens nezinājām. Par to tikai liecināja mūsu valstsvīru dziļā nepatika, kas ātri savu naidu bija aizvedusi līdz iedzīvotājiem. Es, pats būdams kara veterāns un apbalvots ar ordeni kā viens no gūstā saņemtajiem, varēju būt no šiem vislielākajiem nemiera cēlājiem, bet es to nedarīju. Pirmkārt, es pēc dabas biju tāds mierīgs tips. Otrkārt, neko sliktu, gūstā esot, neatceros. Par mani rūpējās patiešām apsveicami, neskatoties uz to, ka nacisti, man atrodoties pie viņiem, lēnām bet neatgriezeniski zaudēja.

- Un lūk te ir viens no valsts cietumiem, kur ieslodzīti Nacistiskās Vācijas kara varmākas un izpildpersonas... - teica gide, nostādamies pie lielām dzelzs durvīm. Tajā pašā mirklī pavērās tajās iebūvētas mazākas durvis un uz ielas iznāca diezgan bārdains sirms kungs, mazliet vecāks par mani. Diezgan drūmā paskatā, ieelpojis gaisu, viņš devās garām mūsu grupai. Tātad tikko izlaistais kara tribunāla notiesātais. Gaja vīrs sakumpušu muguru. Mirklī, kad gandrīz bija sasniedzis mūsu grupu, viņš paskatījās uz dažiem no mums ar savu nošļukušo skatienu; arī uz mani. Tad novērsās, bet, kā par spīti, paskatījās atkal man acīs. Pēkšņi tās iepletās lielas kā pēc tikko redzēta spoka. Bet tas jau biju tikai es. Ar to pašu skatienu un neglīto sēkšanu viņs man tuvojās līdz iesaucās:

- Ak tu komunistu pretekli, tu vēl esi dzīvs!! Lauzītā vācu valodā centos atbildēt:
- Vecā cūka, kāpēc lai miris?
- Tu biji tas leitnantels, kāpēc mani iesēdināja uz trīsdesmit diviem gadiem! Tu, pretīgais suns! Es tevi zinu! - un sēkdams viņš pietuvojās pavisam tuvu.
- Es atvainojos, kas jūs ir?
- Es tev tūlīt pateikšu, kas jūs ir. Es ir Nacistiskās Vācijas oberštrūbers, 35 pulka komandieris, Hanss Šternhūbers, tas es esmu! - Nu un? - atzīšos, ka tādu vārdu dzirdējis biju pirmo reizi. Vēl jāatzīst arī tas, ka nevienu vārdu no vāciešiem neatceros tāpat kā daudzus citus faktus un notikumus, jo jau no pašas pirmās gūsta dienas biju pilnīgā tvanā, un atguvos tikai pēc frontes pārraušanas. Pat kad tas bija. Un šito sakārni es arī neatminos.
- Kas nu un? Es tev, suns, visu savu labo šņabi atdevu, pamanījies arī gandrīz visu tehnisko izlakt. Ne kripatiņas nepalika! Un tu vēl neko nezinot, nolādētais spiegs! - viņš jau atradās pavisam tuvu, spieķis nokrita un roka salocījās sitienam ar dūri. Acis bija pilnas asinīm un seja sarkana kā babuļas vārītā biešu zupa. Likās, ka tūlīt no dusmām uzsprāgs.
- Es zin tikai to, ka jums vārgs bet labs šņabs. Un ka jums ne sūda kartes nav! - atcirtu un grasījos zvelst pretī, jo kā gan viņš mani var nosaukt par spiegu. Par dzērāju tobiš var, bet nu par spiegu!
Vecis pēc tā kļuva gandrīz vai traks, pacēla roku, pats saspringdams kā tērauda statuete, sakodis zobus un putodams uz velna paraušanu.
- Mirsti, sūds!!! - viņš iekliedzās un katavojās zvelt, bet tad acis sastinga, vīrietis ievilka asu elpu un pēkšņi saķēra sirdi. Ar kaulainu skatienu manī vērās un gārdzošs novēlās uz asfalta. Gide izsauca medicīnisko palīdzību un tie veci ātri savāķīja. Bet visi uz mani paskatījās tādu skatu, ka pats pat nezināju, kur likties.
- A kas ir, es savā mūžā tik taudz fričus esmu nokniebis, ka ne sūda kādu atceros!

Lieki gan piebilst, ka vecais aizgāja ar sirdi.

30.marts. 2009. Rīga