Klejotājs

autahier! UZ hier!

svarīgs ieraksts par maniem rakstu darbiem!

ja kāds nav pamanījis, tad es jau kādu laiku ņemos ŠEIT.

kad tu nopērc CD, sajūta tomēr ir daudz brīnišķīgāka, ieliekot cietripu spēlētājā. ikreiz, nopērkot jaunu albumu, gribas to ielikt un paklausīties. ne tā, kā tas ir ar mp3 - ielādē, un tur vairs nav tā kaifa. dažreiz pat tā plate paliek nenoklausīta..

tā pastaigāju, pastaigāju pa pilsētu, un šeku reku, pilna pilsēta ar sēdošiem policistiem. sēž šie kafeinīcās, aifouno parkos un drīz sēdēs civilajās autobusos. pagaidiet mazliet, drīz viņi sēdēs jūsu mājās un guļamistabās.

tad tos sauks par tikumības policistiem. :)

biju tajā bardu rudens pasākumā. protams, gandrīz visi kā viens teica: "jā, Latvijai tagad grūti laiki un tā.." protams, ka grūti, to mēs saprotam. tad vismaz ar savām dziesmām pārlieciniet cilvēkus ko darit lietas labā, nevis raudāt priekšautā.

un vakar satiku Gati. Viņš man uzbrēca par to, kā es varu tā pateikt, ka man vienalga, ka Latvijā krīze (to es teicu tikai tāpēc, ka es koncertos to nekladzinu, jo es dziedu nevis par Latviju, bet par to apaļo lodi un viss, kas uz tās virsū, bet viņš to daļu nedzirdēja) un vēl viņš teica, ka man kaut kas jādara, lai man būtu labi un, ka visiem jādara.

• pirmkārt, es jau daru, un, tāpēc, ka daru, man ir labi.
• otrkārt, viņam nav rūpju, jo, ja tu esi nodrošināts, nav problēmu izdzīvot. un kā tad zākāt tos, kuriem laimes meklēšana citviet ir spiesta lieta, jo, diemžēl šajā valstī viņš nevar neko panākt? Ka zelta meklēšana ir pēdēja un diezgan riskantā iespēja kā eksistēt.

29tajā uzstājos šeit

MYSPACE ARTIST LAPA AR CITU IZSKATU UN CITĀM DZIESMĀM!

Ir divdesmit pirmais gadsimts.

Un mēs sēžam pie baltas lapas ar zīmuli rokās un plānojam radīt dzeju vai pierakstīt pāris notis vai akordus. Mēs esam skrējēji. Katra dzīve tiek uzlikta uz šīs lapas, katrs kontrolpunkts aprakstīts un katra nākošā virsotne izdziedāta. Ko tad nozīmē uzlikt roku uz pleca un dot draugam vajadzīgu padomu? Neko. Tikai labas sirds parādīšana saviem līdzgaitniekiem. Savos jaunības gados, savā brieduma paaudzē mēs cenšamies iegūt atklāsmes, sasniegt atziņas un sameklēt to īsto un pareizo ceļa atšifrējumu. Kad vajag, esam protestētāji, kad vajag piekritēji. Kamēr vēl spējam elpot un skriet, mēs esam lāpas sava pūļa rokās, kas ved uz jaunu laikmetu. Kamēr vien spējam skriet. Taču mums tomēr lemts nogurt. Arī Forests Gamps nogura. Jo viņam vajadzēja apstāties un pavērties atpakaļ, kas tad ir palicis aiz muguras. Un kas tad ir padarīts un iegūts. Jo, ja tev vēl nav pienācis laiks, ja tā virsotne, līdz kurai jānonāk, vēl nav sasniegta, tu redzi ne tālāk kā satrakots vērsis. Tu neredzi neko. Vien nezināmi mini. Mūs kalnā gaida pils ar slieksni, kuru tikai pārkāpjot tu vari pagriezties un visu aptvert. Saskatīt. Un visu ieelpot. Līdz dzīve ir kļuvusi vērtīga. Kā nobriedusi raža, kuru pašam jāpļauj. Spožām gadu izkaptīm un baltiem sudraba matiem.

2002. gada novembrī klajā tika laists kantrimūzikas pārstāvja Džonija Keša (Johnny Cash) viens no pēdējiem studijas albumiem “American IV: The Man Goes Around”. Plate vēsturē ierakstījās ar dziesmu “Hurt”. Gadu atpakaļ Trents Reznors (Trent Reznor), industriālisma celmlaužu “Nine Inch Nails” līderis nezināja, ka šī dziesma pārspēs viņa paša uzrakstītās dziesmas versiju 1994. gadā (The Downward Spiral). Taču “Hurt” nekļuva tikai par labāko kantri dziesmu 2003. gadā, labāko divtūkstošo gadu singlu iekš RateYourMusic un UpVenue vērtējumā labāko kaverversiju visos laikos. Pēc video uzņemšanas tas ieguva tādus šķietami dievišķus, bet šajā gadījumā bezjēdzīgus titulus kā MuchMoreMusic visdižākais mūzikas video visos laikos un Grammy balvu 2004. gadā par vislabāko mūzikas video. Šajā gadījumā tas tikai noslogoja datoru arhīvu datubāzes un privātpersonu mūzikas kolekciju plauktus. Dziesma vairs nebija dziesma. Tā kļuva arī par kāda likteņa gala slieksni. Par slieksni pusgadsimtam un grēksūdzes dziesmu pirms nāves. Par likteņa beigu un fināla virsotnes dziesmu. Džonijam Kešam.

Pēc dziesmas noklausīšanās un video noskatīšanās Reznors atzina, ka “sajuta ir tāda, it kā es būtu pazaudējis savu meiteni. Jo šī dziesma vairs nav Mana...”. Un tā arī nebija. Gandrīz desmit gadus “Hurt” tā kā Pelnrušķītes kurpīte, tiesa, arī lieliskā Reznora pielaikota, atrada savu īsto valkātāju. Un radās sajūta, ka dziesma ir radīta tikai vienam cilvēkam, tikai ne īstajā laikā. Pats Trents “Hurt” uzrakstīja, būdams izolēts no savas sabiedrības un aprakstīdams sevi kā Kristus iemiesotāju. Sevi viņa ādā. “..I wear this crown of thorns /upon my liar's chair /full of broken thoughts /I cannot repair..” Taču tad šī dziesma nevarēja kļūt par kultu. Par patiesu elpu. Jo viņam vēl bija ceļš ejams. Un vēl aizvien ir. Dziesma tika radīta, lai sagaidītu kādu, kas to paņems un, izdziedājis, atskatīsies uz visu to, kas ir darīts un izdarīts, Kā Kristus novilks savu krustu trijās minūtēs un trīsdesmit astoņās sekundēs un taps brīvs. Un tas bija Kešs. Cilvēks, kurš šo ceļu bija skrējis daudzas desmitgades, lai beidzot nogurtu un sasniegtu savu pili Hendersonvillā, Nešvilā, pārkāptu pāri slieksnim un ielaistu arī operatorus un režisoru, kas viņa māju pārvērstu par Džonija pieminekli un Pēdējās Grēksūdzes epitafiju. Cilvēks, kas paskatījās atpakaļ un ieraudzīja savu sarežģīto un brāzmaino, toties stāstiem bagāto un pieredzes pārpilno mūžu. Cilvēks, kas šo dziesmu ieraudzīja, kā savas dzīves formulējumu. Cilvēks, kurš bija sasniedzis virsotni.

2003. gadā dziesmai tika izveidots mūzikas video. Tā paša gada novembrī dienas gaismu ieraudzīja “Hurt” singla versija. Mēnesi pēc Džonija Keša aiziešanas. Jo viss jau bija pateikts. Tiesa, pēc trīs gadiem iznāca “American V: Hundred Highways” ar dziesmu “God's gonna cut you down”. Bet tā kļuva tikai par viņa pēdējās gribas atbalsi. Par pamācību jauniem ceļa gājējiem un arī tiem, kas jau iet. Ka beigās mēs visi sasniegsim to slieksni. Un visiem būs jāatskatās. Vai mēs redzam pie kājām to, ko vēlējāmies redzēt, sākot skriet. Un vai mēs varam noticēt tam, ko redzam tur atpakaļ, uz starta līnijas. Viņš paskatījās. Un atzina kļūdas. “..If I could start again /a million miles away /I would keep myself /I would find a way.” Bet, iespējams, tad viņš skatītos no cita kalna. No citas pils. Un tas ceļš būtu savādāks. Un, iespējams, tad Pelnrušķītes kurpīte paliktu neuzvilkta. Un mums nebūtu tādas stihijas kā Džonijs Kešs.

***

Džeksons Brovns (Jackson Browne) dziesmu “These Days” uzrakstīja, kad vēl bija sešpadsmit gadus vecs. 1964.gadā. Nav svarīgi, cik daudz viņš bija redzējis, cik daudz pieredzējis un kādus ceļus gājis, “These Days” bija tikai un vienīgi popdziesma un neveiklā balsī izpildīts Niko (Nico) skaņdarbs no viņas albuma “Chelsea girls”, kamēr pie tās pieķērās Glens Kembells (Glen Campbell)

Nedrīkst noliegt, ka šī dziesma ir sirdi plosoša romantiska akustiska balāde, kuru vislabāk klausīties paša Brovna izpildījumā, it sevišķi ar Deividu Lindleju (David Lindlay) pie vijoles. Bet viņu var nosaukt tikai par mūrnieku. Par mūrnieku Glena Kembella pils slieksnim. 2008. gada augustā viņš izdeva albumu “Meet Glen Campbell”. Amerikas topā Billboard 200 albums debitēja 155.vietā. Lielbritānijā tas parādījās kā piecdesmit ceturtais. Liekas, ka “Lielo iespēju zemei” Kembells jau bija apnicis. Bet viņš to varēja atļauties. Izdodams savu sešdesmito albumu, Kembells tajā iekļāva arī Brovna dziesmas kaverversiju. Un atrada savu virsotni. Nepārvērstu singlā, nepārvērstu popdziesmā. Tikai un vienīgi sev. “I've been out walking /I don't do too much talking these days /These days /These days I seem to think a lot /About the things that I forgot to do/And all the times I had the chance to..” Un atkal šī dziesma atrada savu liktenīgo izdziedātāju un nolika visu savās vietās. Lika nedaudz melanholiski izskriet cauri savai dzīvei, pavērties tai pāri un atskatīties uz paveikto. Padarīto vai arī nepadarīto. Un par pieļautajām kļūdām. “..Please don't confront me with my failures /I've not forgotten them.”

Mirklī, kad Džeksons Brovns sarakstīja šo dziesmu, vārdi likās skaisti, bet maznozīmīgi. Tīnis, kura tēvs bija militārpersona Vācijā, nevarēja pieaugt piecas reizes ātrāk kā pārējie bērni. Turpretī šie vārdi, neizdziedāti liktos kā veca un dzīves bagāta cilvēka pēdējā straujā dzīves izelpa, līdz tā neizskanētu sešpadsmitgadīga puikas mēlē. Protams, Brovns to dzied arī šajos laikos, iesirms un miera pārņemts, tad “These Days” skan daudz ticamāk, taču no viņa mutes tā var būt tikai un vienīgi dziesma. Tas ir tas pats, kas dimanti raktuvju īpašniekam. Vērtīgas, bet ikdienišķas lietas. Ne tas, kas neapgūta sala mūžīgam tās meklētājam. Un beidzot atradējam. Kembells to atrada, ieklausījās un ieelpoja. Un beidzot varēja apstāties skriet. Un pagriezties, lai saskatītu savu dzīvi. Saskatītu savus ceļa līkločus, savus lielceļus un gravas, savus mazos kalnus un lielos. “..These days I seem to think about /How all the changes came about my way /And I wonder if I'll see another highway..”.

“Meet Glen Campbell” ir viņa pēdējais albums šobrīd. Ierakstīts 72 gadu vecumā. Tāds lūk ir slieksnis, kas pārkāpts. Viss, kas notiks pēc tam, pilnīgi noteikti var būt burvīgs un brīnišķīgs. Bet vai ir vērts iet vēl kādu lielceļu, kad visi vajadzīgi jau noieti? Un mājas beidzot ir sasniegtas? Iespējams, ka nākošā ieraksta izdošana nebūs kļūda. Bet tas būs tikai glens kembels. Ar mazajiem burtiem.

***

Un to pašu gribas secināt par Bobu Dilanu (Bob Dylan) un viņa dziesmu “Ain't talkin' ”, kurā viņš atceras savu ieto mūžu un dažreiz pat maigi, bet kritiski ieķērcas par pastāvošajām kārtībām un likumiem. Bet ieto, nevis noieto. Lai kā cilvēki viņu grib norakstīt un aiz muguras izsaka dažādas replikas par to, ka viņam jau sen vajadzēja gulēt zem zemes, Bobs tomēr mērķtiecīgi cenšas atrast to savu dziesmu. To dziesmu, kuru kāds kā zelta dzīslu pirms daudziem simtiem tūkstošiem gadu ielicis zemes dzīlēs un kura gaida tapt atklāta. Jo tu pats šo zelta dzīslu nevari ierakt un pēc tam atrast, to var tikai kāds cits. Kā Reznors Kešam un Brovns Kembellam. Jo mūsu dzīve stiepjas tikai gadsimta robežās. Un šajās robežās mums ir jānonāk no starta taisnes līdz finiša karogam. No ielejas uz valstību mākoņu kalnos.

Bet cilvēki tikai runā tālāk. Bet kā droši vien nodomātu Dilans, ka, lai jau runā aiz muguras. Viss ir labi, kamēr viņi aiz turienes arī paliek. Un viņš nepadodas. Kopš 1997. gada izjūt otru jaunību, izdodot “Time Out of Mind”, tam seko tādi paši Zelta un Platīna disku godalgoti albumi kā “Love and Theft” pirmajā un “Modern Times” divi tūkstoši sestajā gadā. Un protams pēdējais topa virsotņu trieciens “Together through life”. Secinājums ir tikai viens. Nepilni septiņdesmit gadi priekš viņa vēl nav nekas. Un vēl daudz ko iet. Tas nekas, ka kaklā iemeties krekšķis no milzīgā cigarešu patēriņa sešdesmitajos un septiņdesmitajos, un pārsvarā koncertos, arī 2008. gadā Tallinā, Dilans savas dziesmas izpilda no lapas un tikai stāvot pie taustiņiem. Taču viņš stāv. Un vel nav apsēdies. Kad Bobs Dilans apsēdīsies, tad arī paņems lāpstiņu un aizbrauks uz Klondaiku. Un izraks savu zeltu.

Nobeigums ir tikai atziņa. Atziņa, ka ir dažas dziesmas līdz kurām jāizaug. Atziņa, ka dažas mēs varam arī nesasniegt. Vai nesaprast. Bet, kad pienāk laiks, mums vienmēr ir kāds, kas visu noliek pareizajās vietās. Jo katrs vienmēr atrod to, ko meklē. Tikai jābūt lepnam par savu dzīvi, nav svarīgi kādas kļūdas pieļautas. Svarīgi, kur tu esi nonācis un cik pozitīvi gandarīts tu jūties. Viss cits tad ir mazsvarīgs. Jo daudz tālāk vairs nav kur iet. Tikai viens mierīgs solis un tu esi brīvs.

nomainīju izslavēto vecpuišu lampu uz galda ar vakar abu mazo cilvēku dāvināto puķi. vismaz nedaudz vairāk skābekļa tagad.

bet vispār. lai tā izslavētā vecpuša lampa iet dēt. esmu jau noguris no tā pusotra gada ar šo sasodīto leģendu, kuru pats izveidoju. Nemaz nebiju domājis, ka tā teikšu, bet es laikam esmu pārāk ātri sasniedzis to, ko man vajadzēja sasniegt 25os gados. Mieru. Bet tas ir labi.

Un jā. Tai mīlestībai nevar pavēlēt. Tu vari sevi apmānīt, katru reizi likt sev ticēt, ka redz kur pienāca. Bet tad ir tāds klikškis, kad tev nekas cits prātā vairs nav, ka tikai viņa/viņš. Bet.. pats svarīgākais nenokavēt to klikšķi. Neaiziet garām slēdzim. Jo to laternu var ieslēgt tikai vienu reizi. Un pareizajā laikā. Pārējās ir vien šķūņu lampas.

izgāju cauri jaunajam stokmann tunelim.

tāds plašs un ar tādu nelielu kalniņu. prieks iet cauri. varētu pat kaut kādas izrādes taisīt. tikai ļoti dīvaini, ka nav nevienas kolonas. tāda savāda sajūta

ja jums mājās daudz bri siera un nezināt, ko ar to darīt, došu nelielu padomu.

1. nopirkt pilngraudu maizi, vislabāk tādu četrstūrainu
2. unklāt virsū aprikožu (vai kādu citu skābu zaft)
3. uzlikt virsū jau iepriekš saldētavā ieliktu bri sieru (cik daudz, atkarīgs no jūsu velmēm)
4. likt cepeškrāsnī uz 200 grādiem tik ilgi, kamēr siers paliek mīksts, bet vēl neslīd nost
5. jummī

Ja godīgi, es vairs neko neatceros. Neliels muškulis ir bijusi pēdējā nedēļa. Ar dažnedažādām lietām un pārdzīvojumiem, izdzīvojumiem un... visu ko. Neliela restaurācija.

• Pirmdien pa ceļam uz BFS iegāju jaunajos ķīniešos uz Valdemāra ielas. Paēdu diženi par kādiem trīs latiem, bet gan bija kāds laiciņš jāgaida. Droši vien pat mani nepamanīja ienākam. Biju tāds mierīgs. Un sazīmēju pilnu 5.oktobra lapu dienasgrāmatā. Pēc tam aizgāju pēc filmiņas, jā, jā, tās pašas, kuru nopirku latgalītē. Nu, no divpadsmit fotogrāfijām divās kaut ko varēja saskatīt. Pārējais muļķības vai nekā. Nu, ielikšu otru un tad paskatīsimies.
• Tēvam otrdien vārdadiena. Neaizbraucu. Bet pazvanīju. Dīvaini. Vēl aizvien. Nemāku ar viņu runāt, jo laikam nav par ko. Vai arī es tik saspringti tā domāju. Kaut kas tur ir.
• Rolandu Kalniņu dabūju jau trešdien. Sanāca laiciņš un aizgāju pakaļ uz Kinomuzeju. un tur es izdzirdēju lūk ko. Ka iespējams to muzeju pārcels uz Kultūras akadēmiju. Tur tālu, ellē ratā. Kādā ellē ratā pēc? Nu?
• Cērdien pēc tūres aizgāju uz Mākslas muzeju ar Līgu. Atkal sajutos dīvaini, ka es pērku parasto biļeti. Nevaru atradināties no studentu kartes zuduma. Diemžēl redzējām tikai pusi ekspozīcijas, jo muzejs vērās ciet, tāpēc mums uzspieda superzīmodziņu, ar kuru nākošajā dienā var pabeigt ekspozīciju. Nu jā, pabeidzām. Līga beidzot uzzināja, kas ir IT Crowd. es atkal gandrīz izlaidu garu.
• Piektdien bija jāceļas jau pusastoņos, kaut gan nebiju gulējis gandrīz nemaz. Kaut kādi Jauniešu parlamentisti no 14 valstīm sadomāja doties uz Saeimu caur Latgalīti un Vecrīgu. Nu neko, nav jau grūti. Ja godīgi, torīt vēl jutos lieliski, atkal sajutos kā tajos laikos, kad bija jāceļas pusseptiņos vēlākais, lai nonāktu akadēmijā pēc stundas autobusā. Kāpēc vēl jutos? Tāpēc, ka atnācu mājās un iegāju gultā ar visām drēbēm. Arī, protams, neaizmigu, bet nedaudz iessvīdu savos džemperos un super lielajā ķermeņa radiatorsajūtā, ka laikam nedaudz savilka un tā es vakarā jutos kā pāraukstējies vectēvs. It sevišķi Anglikāņu baznīcā, kur mums ar kori bija koncerts. Tur celis tā sāpēja, ka vai apsēsties nevarēja. Nu, varbūt tas arī uz sliktu laiku. Jo slikts laiks arī nāca. Paskat, pagājušo nakti jau Jaunpiebalgas Zosēnos dessit sentimetri. Bet todien nodziedāju normāli. Vēl paspēju pa ceļam satikt Džeimsu un uzaicināt tos, kas tur viņam apkārt bija un kam viņš vadīja tūri uz koncertu. Tiesa, vadīja viņš vēl papālī un ar pārsistu uzaci, tā kā izskatījās pēc tipiska angļa, tikai sprīdīša garumā un ar peisakiem. Visticamāk, nožāvies ar velo. Kaut gan viņu vēl māc šaubas par kādu kautiņu, kurā viņš iesaistījies. Joks tāds, ka visi tie "faiti" viņa izpratnē ir tikai verbālās izpausmēs. Dažas lietas viņš pārspīlē tomēr. Bet tas tā.
• Naktī uz sesdienu nogulēju desmit stundas. iespējams, ka sezonas rekords. Bet sesdiena bija diena priekš Sālsmaizes. Ironiski gan sanāk, ka sālsmaize tikai pēc trijiem mēnešiem. Sapirkos visādas vecas padomju medaļas savam fit'n'fat'ness pasākumam, arī zeķubikses vienai stafetei, bet, kā vēlāk izrādījās, trūka vīriešu dzimtas pārstāvju, tā kā tā atkrita. Toties mums bija divas milzīgas bļodas pašcepta (uzsveru, cepta) popkorna, trīsdesmit speķaini virtuļi, milzumdaudz dažādu ābolu un to izstrādājumu (Latvija ir ābolu valsts, tomēr) kā arī citi nieki. Pēc pasākuma aizvilkāmies uz "perli". Pie mums Džeims atveda arī kaut kādus ārzemniekus no "gaujas", starp viņiem arī viens itālis, kurš angliski gandrīz ņebumbum un man likās pedofils, jo ļoti "iekāroja" viena cita viesa mazo, iespējams, trīspadsmitgadīgo brāli. Tas viesis bija kaut kads vidusskolnieks ar savu meitenīti no vienas grupiņas, kas spēlē tīri nevis tyā neko, bet tīri neko, un ar to neko svētīti lepojas. Bija nedaudz kā jau viduspadsmitgadnieks un vēlējas lai es šos ar draudzeni nobildē. Šis teica, eu, eu, nobildē mūs, es teicu, ka es priekš pozeriem filmiņu netērēju.
• Svētdien tūre kā tūre, bet vakarā, ak jēziņ, kas bija vakarā. Tur bija šitas un šis te. Gribat zināt, kā izklausās? Pēc Ņūtona Faulknera, Visentes Amigo un Gipsy Kings sakrustojuma. Diženi un jauki. Burvīgi. Jā, Vladislavs ir radījis vairākas mīlīgas bildes, bet es uzskatu, ka tur varēja vismaz vienu lielo filmiņu kā likts. Tik labas gaismas priekš analogās. Un es raudāju arī par to, ka dēļ garfokusa trūkuma nepaņēmu zenītu un nenobildēju to mirkli, kad Otmāra ēna krita uz vienu zāles sienu. Asaru jūra.

šodien plānoju nodot asinis, bet, kā izrādījās hemoglobīna līmenis ir pārāk zems. parasti man bija pārlieku izcils 145/155, bet tagad vienkārši nosviedās uz (un tagad nāk interesantākā daļa) labajā rokā pirmajā reizē uz 115, kreisajā rokā pirmajā reizē uz 130 un otrajā uz 120. Kaut kas tur nebija kārtībā, par to esmu pārliecināts, bet nekas - pats sapratu, ka vairāk vajag svaigus dārzeņus šķīt, burkānus un bietes. un protams, pārtikt no mīlestības, bet tas zudums man nav traucējis.

rezultātā tiku sadurts četras reizes abos zeltnešos un mājās braucot no Sēlpils ielas līdz Kino Rīga nominos ar bahilām kājās. Nais. Nākošnedēļ mēgināšu vēlreiz

ja kāds jautās, kāpēc es pie tējas nelietoju cukuru, atbildēšu, ka jau divas nedēļas nevaru atrast cukurtrauciņu un no paciņas bērt slinkums :)

visa iepriekšējā nedēļa ir pavadīta tikai un vienīgi iekš kino.

• pirmdien atnāca aija, un noskatījāmies "The Pick of Destiny", kā arī "Shaun of the Dead"
• otrdien pa dienu pirms kora piekāpa Līga, noskatījāmies "The Fall"
• trešdien pāris "Modern Toss" sērijas, plus vēl aizgāju pie Aijas, noskatījāmies "Ordinary Descent Criminal" un "Michael"
• cērdien aizdevos uz DērtīDīlu, kur rādīja visvisādas fimiņas
• piegdiena tika pavadīti tīri ne kino gaisotnē, jo man bija tas koncerts (kas man pašam dikti nepatika, jo es nedzirdēju sevi, un nākošreiz vienkārši bliezīšu bez mikrofoniem, toties no NagliņIevas dabūju Mārtiņrozes) Taču piegdiena ir dižena ar to, ka pēc tam aizgāju uz Fizmatu iesvētībām, kurā mani sagaidīja ar visādām leģendām, visi bija neticami priecīgi un pozitīvi, un daudzi bija neizsakāmi priecīgi beidzot uzzināt, kāds es izskatos. Mmarvelous. Un mani pēc tam neielaida kojās, bet es aizgāju mājup
• sestdien ciemos atnāca Līga un mēs noskatījāmies Tima Bērtona "Big Fish"
• svētdien ar Līgu aizgājām uz KinoMuzeju pēc vairākām dokumentālajām filmām. Superīgi un vienkārši debešķīgi

nujā, ko es vēl gribēju pateikt.
piegdien, plkst. deviņos vakarā es spēlēju @ ĻEŅINGRADĀ.
savu koncertu.
ielūgti visi, dārgie.

piegdien ingrīdu mocīja pohas un, līdz ar to, sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc es nolēmu viņu izstaidzināt pa visu rīgu. protams, bija nedaudz sašutusi, bet tikai pašā sākumā. aizgājām uz staciju, es paēdu tajā "super patata" (diezgan labs un lēts, jumī), tad satiku gati pie latgalītes uz objektīvu apguvi. pēc tam bijām izplānojuši doties uz pansionātu pasēdēt parkā, bet es sapratu, ka atkal gribu atgriezties Grīzīņkalnā. Tā nu mēs aizmināmies līdz parkam un nosēdējām pāris stundas nerunājot, vai mazliet runājot. Super jauki. Un laiks mūs vienkārši traki lutināja.

P.S. Latgalītē nopirku četras Smenas astoņdesmit sestā gada 250 platfilmiņas. pa divi lati. vēl tur palika vesels desmit filmiņu bloks, kas šodien bija patukšots. kūl. jāpārbauda.

ak, cik. burvīgi

Halal Restorāns Kalēju ielā, kurš saucās "Cafe An Noor" garšo lieliski, ir lēts un laba kompānija ar kuru mierīgi parunāt. Ja godīgi - tieši tāpat, kad es pieklīdu tur pat esošajā MI6 (kādreiz esošajā) Patīkamas atmiņas un, pat teikšu, patīkamas pārmaiņas. Ja tas nebūtu muslimiem, spēlētu tur ģitāru kādas dienas vakaros. Bet laikam ne.