Klejotājs

***

Lai ko tu lietotu, nenoslēpsi savas esības smaržu. To kura liecas pāri visām sienām, kaitina vietējos velkot aiz deguna un vietējās pie lūpām. To kas paceļas pāri visiem mākoņiem un aiztek līdzi mūžīgiem pazemes strautiem. Izspraucas cauri krekliem un blūzēm. Un viz kopā ar tavas burvības spēku. Visa tava esība smaržo.

Manas mātes esība smaržo pēc pienenes. Parastas lauku pienenes, kas radīta darbam. Apputeksnēties un dāvāties bitēm, noziedēt un lolot savus bērnus. Parasta lauku pienene, kas tomēr pirmā uzzied kā mana māte ceļas agri no rītiem. Parasta lauku pienene, kas naiva savā būtībā staro pretī saulei un mēģina to pārspēt savā gādībā un mīļumā. Zieds, kuram tomēr krājas rūgta sula no dzīves pelēkajām un manām trakulības dienām. Manas mātes esība ir dzeltena.

Mans tēvs smaržo pēc eļļas. Viņa esība ir bieza un raupja. Tumīga un bagātīga. Lēna un nogurusi. Viņš ir eļļa, kas, piemesta ugunij, rada ugunsgrēku. Viņš ir eļļa, kas kūts durvīm liek pārstāt čīkstēt. Medus mucā rada nolemtību. Karstā pannā cerību. Uz mana baltā sapņu krekla atstāj melnu triepienu, ko ar brīnumu neizmazgāsi. Laikam gan viņš ir pārāk raupjš un smagnējs. Bet tā taču ir viņa esība. Tas nav odekolons “Svaigums” vai smaržūdens “Mīts”. Eļļa spraucas cauri.

Kā diez mana esība smaržo?

24.06.2009.

Viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Uz tās mēs mīlam, ciešam. Uz tās mēs kaujamies un izlīkstam. Uz tās kā vēnas tek upes un baro mūs, nabagos cilvēkus, ar spēku un dzīvību. Uz tās aug ceriņi un pienenes, kas padara mūs aplamus, apreibušus un nektāra pilnus.
Viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Mēs varbūt domājam, ka mums ir bikses kājās, rātni sukāti mati, nešķiebtas tupeles un brilles zelta ietvarā. Mēs varbūt domājam, ka maks pārpārēm pilns, tāpēc bērni paēduši, amats uz mata tikpat svarīgs kā prezidentam, tāpēc tiesības vairāk kā citiem. Bet tie taču ir sīkumi, salīdzinot ar šo milzīgo lodi, uz kuras mēs esam nekas un gadsimti tikai planētas žāvu ilgumā. Viss šis milzums, viss šis diženums, šis spēks, kas caurstrāvo mūs, bet mēs kā nelāgi kokcirtēji nocērtam savas saknes.
Bet kas ir dzimis pie zemes, tam arī pie zemes ir jānomirst. Un tas nomirs tieši tāpat kā tie augļotāji, kā tie bagātnieki un tāpat kā tie arēji un ūdens smēlēji. Un nonāks mātes dabas klēpī. Un viņa tikai aptīs un ievilks sevī. Apsegs simtiem smilšu segu. Un tad mēs varēsim teikt, ka viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Bet mums pieder arī tās kārtas, stāvi, kādos tie augļotāji un tie bagātnieki, arēji un ūdens smēlēji ir kārtoti, rakti, apbedīti un par zemes sūnu pataisīti. Mums pieder šīs viņu ceļasomas. Gadu simti un tūkstoši. Gara desmittūksoši un miljoni. Miljardi. Viņu prāta paliekas un gara vēsmas zāles skaņā un vēja diženumā, viļna glaudās un koku lapu pieskārienos.
Jo ne jau velti tieši uz lapas mēs rakstām. Jo no lapas mēs nolasījām pirmoreiz.

18.05.2009.

***

Man nevajag neko vairāk. Tikai vilcienu.

Vienīgais transporta līdzeklis, kurā es jūtos patīkami. Jo tev ne par ko nav jāuztraucas. Tas ir tik pieredzes bagāts, tik liels un masīvs kā vecākais brālis, kas tevi pasargās pat tad, kad notiks avārija. Vismaz daudz vairāk nekā tajās skarda tupelēs automašīnās. Un tur arī nevar izstiept kājas.

Sastāvs viegli peld pa sliedēm. Sliedes ir zemes vēnas, pa tām no zemes dzīlēm tek viņas dzīvība. Ogļu struklas, naftas plūdumi, apcirptie bērzi un priedes. Tu sēdi vagonā un sajūti smaržu. Un tad tu sajūti šos garus. Viss iztek tev cauri un tu atdzīvojies. Atver logu, ieelpo gaisu un raksti. Nav citas vietas, izņemot mājas, kur man ir tapuši tik daudz dzejoļu.Vilciena liegums apvij tavu prātu un atver to. Tu peldi. Peld simtiem citu cilvēku. Un tavā atvērtajā prātā sakrīt visas viņu rūpes un prieki, baumas un patiesības. Smaidi un nošķieptas sejas. Es no tām adu pantus. Noadu pantu plostu, un mēs peldam tālāk. Domas ir patiesas un stingras. Mēs esam negrimstoši.


Aiz vagoniem paliek veseli lauki. Vilciens ir taisnīgs kā tā asie un cietie riteņi. Un vēl tas ir saudzīgs. Vilciens ir vistīrākais kustinātājs bez velosipēda un kājām. Bet tur tu stūrē. Vadi. Koncentrējies un satraucies un domā taisnē. Vilcienā neviens nestūrē. Tikai vadītājs un tavas kājas uz izeju vai ieeju. Tad manas domas iet trapecē. No viena loga līdz otram. Esmu trapeces viduslīnija. Šaurie leņķi aiziet uz sastāva sākumu, platie stāsta par aizmuguri. Tad es atkal atveru savu prātu, un viss notiek tā kā tam ir jānotiek.

Apkārt lido brīvība. Brīvība paver tukšumu. Un tukšumā es ielieku ko vēlos...

***
Laiks ir kā bērns. Es ucinu viņu un lūdzos, lai nebrēc tik ātri. Bet viņš brēc. Brēc ikreiz, kad ir labi. Un cieti guļ, kad slikti. Laiks ir gudrs un laicīgs bērns.
Es iedevu laikam pudelīti. Un viņš norima. Zīda no prieka sulu no mana darba augļiem un norima. Taču tad, kad Laiks zīž, viņš jāuzmana. Ka neaizrijas, un tad man pašam atkal viss būs cauri. Atnāks bāriņtiesa ar sirpi un spriedīs savu tiesu.
Kad Laiks zīda, tad es atdzīvojos. Ne man bija slikti, ne labi. Bet bija. No rīta cēlos bez stresa. Tikos ar meitenēm garos vakaros. Spēlēju ar čaļiem klubā džezu. Laiks tikai zīda, bet es dzīvoju.
Tad viņš aizmiga. Un ziniet, miegs nāk par labu. Bet ne jau tad, kad guļ Laiks. Un viņš guļ ilgi. Tad es turpināju nevis dzīvot, bet sāku izdzīvot. Cīnījos, bet Laiks tikai gulēja. Darbs vilkās kā veca vecene pa karstu vasaras dienu. Nāca nelaimes un viena pēc otras. Gribējās man viņu piecelt. Bet tad, kad Laiku piecēlu, viņš sāka brēkt. Laiks brēca, un pat vairs nebija laika uzdzīvot. Viņš brēca tik ātri, taču gribēju, lai mierīgi brēc. Lai šņukst. Bet viņš jau maita neklausa – dara, kā grib.
Kad Laiks brēca, brēca arī mana dzīve. Brēca dienu pēc dienas. Iedevu pudelīti, un viņš atkal zīda. Un tad man bija laiciņš tev. Un bija tik labi. Bet laiks atkal sāka brēkt, jo biju iedevis par maz manu darba augļu sulas. Es saskaitos. Jo tad, kad tev blakus brēc, viena stunda vēršas par vienu minūti. Miļjons skūpstu pārvēršas vienā. Čuksti salīp kopā un gaisā paklūp.
Un tāpēc man apnika. Gribēju atdot Laiku savam brālim. Viņš neņēma. Tu, muļķi, ko tad es ar tavu laiku darīšu! Ko tad zirgs dara ar segliem, ja vieni jau mugurā? Neko nedara. Katram pašam savs Laiks. Tev pašam viņš jāaudzina, jāucina un jābaro. Un tikai tev viņam jābrēc.
Bet man tagad atkal tik labi. Un atkal te esi tu. Ak.. Un Viņš atkal možas. Paliec sveika, mana dārgā, man laikam jāiet. Jāsameklē pudelīte. Un augļi arī jau izbeigušies.
6.02.2009

***
Viņš taču to akmeni nemeta cilvēkam. Viņš taču neizsita ēku logam. Tā bija lelle, kurai trāpīja. Un tā leļļu mājiņa. Trāpīja un norāva roku. Vai saplīsa lodziņš. Nekas. Iestiklos tavu māju un lellītei diedziņiem piešūs visu atpakaļ.
Bet Viņš taču bija tikai muļķis. Kāpēc nemeta šķēres? Kāpēc neņēma izsisto stiklu un nelidināja kā bumerangu? Aklais muļķis, nu nav ko citu sacīt. Kur tu esi redzejis, ka teātrī marionete pārstāj spēlēt bez vienas rokas? Nekur nepārstāj spēlēt. Atvainojas par neērtībām un dejo tālāk. Tiek dancināta, tā jāsaka. Bet kur tu esi redzējis, ka tā spēlē bez diedziņiem un griežas virpulī nevadīta? Nekur Tu neesi redzējis. Jo tad, kad meti to akmeni, Tu biji muļķis. Tu gribēji tai lellei kaut ko noraut, izsist sirdi. Sāpināt. Bet lellei taču vienalga. Viņa jau tikai dejo tālāk, jo viņu tak' vada. Tu savā muļķībā gribēji izrādīties. Tu gribēji izlikties varens un dižens. Bet tikai tagad saprati, ka neesi nekas. Visu salabos. Un visu aizmirsīs. Un marionete salabota dejos, un stikls nelaidīs cauri vēju. Un diedziņi karāsies. Bet Tos vajadzēja noraut, Tos vajadzēja plēst!
Kaut kur leļļu meistars smejas. Kaut kur taisa jaunas lelles un jaunas izrādes. Salabo vecās un ieliek otrā plāna lomās. Bet Tu tikai mētā tai izrādei. Bet viņš tik taisa. Un Tu mētā. Viņš raud no smiekliem vēderu turējis, bet Tu tik' mētā. Attopies! Ņem šķēres un griez! Pārgriez visu lai krīt tā lelle! GRIEZ TAČU! Vai tiešām Tu esi tik akls, ka neredzi, ko griezt? Vai pats esi kļuvis par lelli, ka vairs nespēj?
15.01.2009

***
Tu lasi mani kā grāmatu, tu saki. Ne velna tu nelasi, neesi pat vāku atvērusi. Skaties tikai un tīksminies. Izņem no plauktiņa un ieliec atpakaļ. Izņem un ieliec. Bet atvērt gan nevari. Jo es esmu kā veca bībele. Ar atslēgu slēdzama. Bet atslēga starp lapām. Tā ir mana sirds. Tā ir mana dvēsele, bez kuras es vairs neesmu grāmata. Es vairs neesmu lasāms un pēc manis vairs nav ko tiekties.
Jā, tev ir lauznis. Kad tu paskaties ar savām lielajām, zilajām un kā Marianas dziļvaga dziļajām acīm, atlūst visas slēdzenes. Atlūst Donžuāns un d'Artanjans. Dons Kihots iegriež dzirnavas un marķīzs de Sads atgūst prātu. Bet mani tu nevari atlauzt. Tavas acis, mani verot, asaro. Tavi nagi, mani plēšot, lūst. Jo tev liekas, ka mēs visi tev esam tādi lasāmi un atlaužami.
Mani gribēja atlauzt tava miesa. Tavu miesu gribēju arī es. Bet tikai ar vāku. Manai atslēgai tava dvēseles slēdzene bija par mazu. Vai arī tava slēdzene par lielu manai pieticīgajai slēdzējai. Laikam jau tā. Jo manu atslēgu tu caur maniem vākiem nejuti. Ņēmi kā visas grāmatas un teicies lasām arī šo. Bet tu jau nevari lasīt, ja nezini dvēseli. Nevari teikt, ka pazīsti cilvēku, ja esi redzējis, kur tam rētas, un ka tēju viņš vienmēr dzer ar pienu. Nevari teikt neko.
Bet tu saki. Un lauz. Ar acīm, dziļām kā Marianas dziļvaga. Bet es taču esmu slēdzams. Ar slēdzeni. Un ja gribēšu, tad pats sevi atslēgšu. Bet tad gan vēl nepriecājies, manī daudz ko lasīt. Manī daudz ko lauzt un slēgt. Manī daudz ko domāt. Jo es taču esmu bībele.

11.01.2008

***
Bet varbūt jau arī nav tik traki. Tāds mazumiņš jau no tevis sanāk. Nieciņš. Uzvelc savu nieka kreklu, ieslīdi nieka kombinezonā un kāp pa plikām nieka trepītēm, pažarniek. Vai ņem vien nieka īlenu un uz koka pēdas uzauj zābakus par nieka desmit latiem, kurpniek. Sargā kārtību, kārtībniek. Dari ļaunu, noziedzniek. Un strādā melnu muti, melnu darbu kā visi citi nieki, strādniek.
Jo tu esi ceturtais. Zemākais. Puteklis no visiem putekļiem. Darba cilvēks. Dzīves rakstnieks. Sāpju mākslinieks. Un tu vienmēr strādā priekš tiem trešajiem. Tiem dullajiem. Izlecējiem. Izsitējiem. Atnāk karatists un izsit savu tiesu. Izlecējs nāk un pārlec visam pāri ar lepnumu fasādē. Kā nekā sportists. Kārtībnieks nodod sardzi un atskaitās policistam. Žurnālists ņem savu tastatūru un izsit visas pogas rakstniekam. Iedur pildspalvu dzeltenajās lapās, kā kārtslēcējs pārlido katru zilbi, katru vārdu un salauž kā kaulus pa savam prātam.
Otrajiem gan nevajag sist. Viņiem nevajag ko pierādīt. Viņi jau no laika gala ir bijuši kārtīgi vīri. Cilvēki. No rīta kārtīgi ceļas, izmazgā zobus, kārtīgi darbu dara un kārtīgi tiek guldīti koka mētelī.
Nāk kārtīgs karavīrs un kārtīgi aizstāv valsti. Nāk biznesmenis un kārtīgi visu salaiž dēlī. Kārtīgi ielej bārmenis. Ielej, lūk, tādam veikalniekam un žurnālistam. Un tie lūdz, lai ielej. Tā kārtīgi ielej. Un tad tie kārtīgie iedzer. Iedzer un piedzeras. Kārtīgi piedzeras. Un tad dara nekārtības.
Bet bārmenis gan paliek kārtīgs. Kārtīgs gan tiklīdz kā pats nosēžas bāra letes otrā pusē. Tad gan viņš par tādu nieku vien paliek. Tās pats strādnieks.
Bet uz tādiem pirmie pat neskatās. Viņiem nevienam nav jāatskaitās. Nevienam jāatrādās. Kur sper soli, tur droši vien, spers arī nākamo. Bet par aiznākamo gan neko zināt nevar. Tu nezini, vai gleznotājs pēc pirmās gleznas nenolaidīs rokas un nekļūs par bezdarbnieku. Dziedātājs par domnieku. Klejotājs par biznesmeni un izvarotājs par cietumnieku. Kalpotājs uzkalposies par bārmeni. Augļotājs par juristu.
Taču ir vēl piektie. Tie, kas kā ceļmallapes aug blakus un lieki ar pārējiem laiku netērē. Viņiem pašiem sava dzīve. Taču, tad kad tie vajadzīgi, tad aptur asinis. Dvēseles asiņošanu.
Uzspēlē man savu dzīvi, diskžokej. Liec man tev noticēt, deputāt. Dod man Dieva maizi, pavār.
Atbrīvo manu garu, kapraci.
Un gan jau pienāks laiks, kad tu arī viņu satiksi. Tad tu satiksi arī mani. Mēs visi visus satiksim.
Un reiz... Arī viņš satiks.

28.12.2008

***
Cilvēka vārdam nav nozīmes. Tu vari cilvēku nenosaukt vārdā. Bet atcerēties. Ejot pa ielu un skatienus mijot. Autobusā sasaucoties. Pusdienas ēdot. Guļot. Vien vajag atminēties, kā tu jūties. Blakus viņam. Tuvumā. Kaut vai uz dažādiem ielu stūriem, bet tuvumā. Vārdi jau apkārt stūriem neliecas. Tie ir cieti kā akmens. Kā cirvji. Noskaldi un pats aizmirsti, ko esi skaldījis. Kā no ratpakaļas izsvied. Jānis. Līga. Valters. Mareks. Ksenija un Beatrise. Made. Artūrs. Žermēna un Mečislava. Salvis un Jekaterina.

Malka. Vairāk nekas. Un kas tad katru malkas pagali atceras? Varbūt kāds. Bet dažas. Pārējās sadedzina un izkvēpina pelnos. Bērziņa pelnos, alkšņa. Vējš aiznes pelnus un nosēdina kur varbūt svarīgāk vai mazsvarīgāk. Mežos. Purvos. Pļavās. Un tad tos kopā ar puķi vārdā Pienenīte, Saulmeitiņa apēd govs. Brūnaļa. Bērze. Ogre. Poga. Gotiņām vārdu jau nedod tele vai bullis. Viņas jau iesauc. Un nevis iesaukā. Iesaukā – tas ir no ļaunas dabas. Bet cilvēks jau ir kā gotiņa. Arī mīlams un iesaucams. Zaķukiņš. Runčuks. Bārda. Vanags. Asais. Vecais. Bonds. Čiepa. Zīlīte. Vārdiņā. Nevis vārdā. Tā lai visi uzreiz zina, kas tas par tādu fruktiņu/-ieni te apkārt staigā.

Ir jau tūkstošiem Jāņu un Annu. Bet nav jau tūkstošiem Aso un Blondo. Gan jau kādreiz kādu Aso var nosaukt par Garo un Blondo par Mazo. Lūk, tā jau ir vizītkarte. Dosjē. Dvēseles spogulis. Tā kā brūnu gotiņu par Brūnaļu, tā veiklu puiku par Spico, kā lempīgu runci par Kukuli, tā skaistu meitu par Rozīti.
Un atcerēsies. Melnos. Ašos. Un Rozītes. Un pieminēs. Pierakstīs uz burtnīcu malām. Un sirds nostūros. Bet ko tad darīs tad, kad Bārdu un Veco būs parāk lielā skaitā, vai Puķītes izbeigsies? Neko nedarīs. Sauksim atkal visus Vārdos. Taču mēs ātrāk nomirsim, nekā to piedzīvosim. Puķīšu tak’ nekad nevar būt par daudz.
21.12.2008