Klejotājs - Komentāri

***

Lai ko tu lietotu, nenoslēpsi savas esības smaržu. To kura liecas pāri visām sienām, kaitina vietējos velkot aiz deguna un vietējās pie lūpām. To kas paceļas pāri visiem mākoņiem un aiztek līdzi mūžīgiem pazemes strautiem. Izspraucas cauri krekliem un blūzēm. Un viz kopā ar tavas burvības spēku. Visa tava esība smaržo.

Manas mātes esība smaržo pēc pienenes. Parastas lauku pienenes, kas radīta darbam. Apputeksnēties un dāvāties bitēm, noziedēt un lolot savus bērnus. Parasta lauku pienene, kas tomēr pirmā uzzied kā mana māte ceļas agri no rītiem. Parasta lauku pienene, kas naiva savā būtībā staro pretī saulei un mēģina to pārspēt savā gādībā un mīļumā. Zieds, kuram tomēr krājas rūgta sula no dzīves pelēkajām un manām trakulības dienām. Manas mātes esība ir dzeltena.

Mans tēvs smaržo pēc eļļas. Viņa esība ir bieza un raupja. Tumīga un bagātīga. Lēna un nogurusi. Viņš ir eļļa, kas, piemesta ugunij, rada ugunsgrēku. Viņš ir eļļa, kas kūts durvīm liek pārstāt čīkstēt. Medus mucā rada nolemtību. Karstā pannā cerību. Uz mana baltā sapņu krekla atstāj melnu triepienu, ko ar brīnumu neizmazgāsi. Laikam gan viņš ir pārāk raupjš un smagnējs. Bet tā taču ir viņa esība. Tas nav odekolons “Svaigums” vai smaržūdens “Mīts”. Eļļa spraucas cauri.

Kā diez mana esība smaržo?

24.06.2009.