Klejotājs

Viņi pamodās. Divi vīrieši, kuri bija atspiedušies viens pret otra mugurām. Viens no viņiem, vārdā Valters, atvēra acis. Pirms tam gan varēja saklausīt jūras šalkoņu. Skatam pavērās ar smiltīm noklāts liedags. Viņs iebakstīja otrajam. Tad atmodās arī Viljamss. Abi klusi un ļoti smagi piecēlās. Skats pārmeklēja salu. Smiltis. Nekā cita. Neviena paša dzīvības asna. Tikai tuksnesis.

- Eu...
- Nu?
- Kur mēs esam?
- Šķiet, ka uz salas...
- Nu jā, bet kā mēs šeit nokļuvām.

Abi saskatījās un tad saķēra galvas, smagi domājot.

- Moins,- teica Valters.- Es neatceros.
- Es arī ne, - atzinās Viljamss. - man le kalst...

Valters uz viņu paskatījās tādu paģiru samocītā sejā, ka negribot bija jāsāk raudāt.

Viņi sāka staigāt pa salu. Tā nebija pārāk liela, un no viena gala varēja redzēt otru. Taču neviena paša koka, tikai smiltis. Abi staigāja turp un atpakaļ, skatījās jūrā, vai nemana nevienu kuģi, ausījās pēc lidmašīnām, bet nekā. Stundu pēc stundas. Un karstums tikai pieņēmās spēkā. Viņi abi jau bija zaudējuši pēdējo cerību, kad Valters nokrita uz ceļiem un pēkšņi ieraudzīja mazu asniņu lienam ārā no zemes.

- Ei, paskaties, dzīvība!
Viljamss nokrita blakus otram vīrietim un pārsteikts raudzījās.
- Zaļš.
- Jā, tur noteikti ir jābūt daudz vitamīniem un dzeramajam ūdenim.

Viljamss pagriezās pret to tā, ka viņa ēna krita uz mazo augu, un tas, likās, kļuva mazliet kuplāks.

- Re, paskaties, saņēmās! – priecīgs iesaucās Valters.

Abi priecīgi skatījās uz mazo „dārzeni”. Tad abu skatieni lēnam cēlās augšup un sastapās. Tā viņi skatījās viens otram virsū ilgu laiciņu.

- Nē, it nemaz nedomā! – draudīgi norūca Valters. – Es šo pirmais atradu, tāpēc arī ēdīšu.
- Bet es pagādāju ēnu, tāpēc šis uzzaļoja, tā būtu novītis.
- Tu gribi teikt, ka pienākas tev?
- Protams!
- Pamēģini tad atņemt! – nokliedza Valters un pagrūda Viljamu. Viņs pārsteigts paskatījās un tad pagrūda Valteru. Valters Viljamu. Viljams Valteru. Valters Viljamu. Viljams kā šķēla, tā Valteram pa degunu. Tas apgāzās aukšpēdus. Vienā mirklī abi bija uz kājām. Un nākošajā abi saķērušies cīkstējās. Valters atgrūda Viljamu, tas sita, bet neveiksmīgi. Pēkšņi Valters atkāpās un tā spēra Viljamam pa kājstarpi, ka tas gandrīz bezsamaņā nokrita blakus. Palicis viens, viņs ātri notupās un elsodams ķēra pēc asna. Bet mirklī, kad plaukstā būtu jābūt šim zaļumam, tajā vīdēja tikai smiltis.

- O, bļe, - slaucīdams asiņojošo degunu, novaidēja Valters. – Lomka.
Pa to laiku Viljams bija mazlietiņ atžirdzis un paskatījās uz jūras pusi.
- Re, re... Ku... Kuģis.

Valters nikni paskatījās uz horizonta pusi. Nebija neviena kuģa.
- Atkal lomka.- viņs noņurdēja. Pēc tam vēlreiz noslaucīja degunu. Uz rokas palika nelielas asiņu pēdas. Tad paskatījās uz Viljamu. Pietupās. Noglāstīja kāju. Tā bija mazliet mitra un silta. Abi saskatījas. Tajā pašā mirklī sekoja atkārtots Valtera sitiens. Tik spēcīgs, ka Viljams uz vietas atslēdzās. Tad Valters vēlreiz noglāstīja Viljama kāju un aplaizīja lūpas.
- Nav lomka, nav...

13.jūnijs. 2008

Parki pēc lietus ir skaisti. Ko vēl vairāk var vēlēties. Pastaiga pa mitriem šķembu celiņiem un ieelpa ar svaigu, izskalotu gaisu. Apkār smaidoši cilvēki. Oāze. Sapnis mūža vidū. Vismaz viena medus lāse darvas mucā.
Un meitene skrēja. Smalkie kociņi zibēja kā ceļa stabiņi, lielie koki, kā pilsētas. Tauriņu ķeramais rokā. Medījums lido pa priekšu, bet medniece nopakaļ. Garām aizlido soliņi un tajā sēdošie ļaudis. Ķeramā cirtiens, un aizlido visi ziedi, uz kuriem mazais lidonītis nosēžas. Ak, nelaimīgais ziediņš. Meitene ikreiz pieskrien pie katra saplosītītā brīnuma, pārliecas pār to un norausta lūpu. Bet tad skrien tālāk. Vēl viens zieds. Un vēl viens. Krēsla atzveltne un pirmā saplosītā kalme. Celiņa apmale un pirmā ūdensroze. Slapjas kājas un pirmais akmens pie parka dīķa.
Meitene šausmās atlēca atpakaļ un pakrita uz muguras. Tā parāpoja dažus soļus ačgārni, bet tad sāka izbīlī raudāt. Akmenis pakustējās uz viņas pusi. Un klusi norūca. Tauriņu ķeramais mežonīgi tika norauts, bet tad pēc nelielas pauzes saudzīgi nolikts atpakaļ. “Akmens” lēni kustināja dīķī iebāztās kājas un, sēdēdams uz laipiņas, neizdvesa ne vārda. Tikai smagi elpoja. Meitene raudāja, bet “akmens” elpoja. Meitene raudāja, bet “akmens” elpoja.
Pagāja laiciņš, un meitenei apnika raudāt. Neviens nebārās, neviens nevilka aiz auss un neviens neuzbruka, kā bija domāts. Viņa izberzēja iekaisušās acis un parīvēja sasistos sānus. Tad piecēlās. Un atguva elpu.
- Kas tu esi? - klusi jautāja meitene.
Neviens neatbildēja. Ūdens zem laipiņas virmoja kāju ritmā.
Meitene stāvēja un ziņkārīgi skatījās. Tad, neuzdrošinādamās pacelt ķeramo, pagriezās un
lēnām čapoja prom.
- Es esmu Kuprītis, - atbildēja Kuprītis.
Meitene trauksmaini pagriezās. Taču straujā sirds ātri vien nomierinājās.
- Kāpēc tu te sēdi? - viņa jautāja.
- Es te vienmēr sēžu.
- Es tepat netālu dzīvoju un parkā esmu bieži. Neesmu tevi redzējusi.
- Mani jau arī neviens nepamana, ja neuzmet ko virsū, - un viņš norādīja uz ķeramo. Kājas turpināja kustēties tajā pašā ritmā.
- Es paņemšu.
- Un atvainošanās?
- Ā, jā, nu... tad piedodiet.
- Puķem gan tu atvainojies. Vai tevi tā mācīja māmiņa?
Meitene stāvēja apjukusi. Tas bija ļoti dīvains jautājums.
- Puķes ir skaistas. Man to ir žēl.
- Un manis tev nebija žēl... Nu jā, es taču neesmu skaists. Arī krupji šajā dīķi nav skaisti.
Meitene sarauca seju. Pelēkajās drēbēs un beretē paslēptās acis to pamanīja.
- Fūīī, krupji ir glumi un viņi čurā.
- Un nātre, kaut arī garda zupā, kož.
Meitene vēl aizvien bija krietni apjukusi.
- Vai tad nečurā?
- Čurā. Bet tikai tad, kad baidās. Kad baidies, tu taču kod, vai ne? - un Kuprītis pavērās uz bērnu. Tā sejā parādījas, neliela piekrišana, par spīti valdošajam apjukumam.
- Bet krupji tāpat ir pretīgi, ziedi ir skaisti.
- Ak tā? Un ar ko tad ziedi ir labāki? Ar ko visi pārējie ir īpašāki un mīļāki? Krupis elpo to pašu jauko pēclietus gaisu, kuru elpo tava puķe. Krupis gaida to pašu lietu, ko tava puķe. To pašu sauli, to pašu maigumu. Tas varbūt izskatās atbaidoši, bet, tici man, arī tas gaida mīlestību. Arī tas raud par aizgājušu draugu. Arī tas... Tāpat kā tu...
Meitene nedroši apsēdās.
- Un, tvārstot tauriņu, tu padomā, ka ar viņu ir tāpat? Un kur nu paliek tavs skaistums, kad tauriņs tiek sasists vai saspiests? Vai tu darītu tāpat, ja tā vietā būtu tavs draugs?
- Un tev nav draugu... - pēc klusuma ierunājās meitene.
- Ir. Krupis un nātre. Un tauriņš, kas apsēžas man uz pleca. Un puķes, kas nekad nav spiestas zem manas kājas. Un kalme, kas gaida manu glāstu.
- Bet tie tak' nav cilvēki.
- Tie draudzību ir pelnījuši. Tie nevienam nedara pāri. Cilvēki dara. Visiem. Gan paši saviem biedriem, gan pārējiem.
- Tu varbūt tā saki, jo esi Kuprītis.
- Un tu to, jo tevi tā mācīja māmiņa. Viņa arī ir vienkārši cilvēks. Ja manā vietā būtu viņa, tu droši vien klausītu uz vārda.
- Māmiņa tā nekad neteiktu.
- Jo viņa par to nekad neaizdomājas. Jo māmiņa taču ir cilvēks.
- Un kas tad esi tu???
Kuprītis paraudzījās uz meiteni. Un tad smagi nopūtās.
- Es taču esmu tikai akmens.

15.janvāris. 2009

Botāniskā dārza direktors domīgs staigāja pa parku. Blakus viņam pavisam uzticama tipināja paša direktora asistente. Viņai gan iešāvās prātā pajautāt, ko gan viņš domā, taču, zinot viņa personību un domas, kas mutuļoja mazajā galvā kā vārošs katls, asistente neuzdrošinājās ko iebilst. Sarunu uzsāka direktors pats.
- Manā parkā kaut kas pietrūkst, - viņš izmeta.
- Interesanti, kas? - sparīgi pajautāja asistente.
- Botāniskais dārzs nekad nav bijis populārs, to vajadzētu kā uzlabot, atjaunināt, padarīt tādu kā Playboy Mansion. Jūs taču zināt, cik tā ir populāra!
- Nu jā, - asistente nesaprašanā jautāja. - Bet kā jūs domājat...
- Mums apkārt ir visādi koki un meži un krūmi, un miers. Mieru ļaudis var meklēt parkā vai pie jūras. Mums vajag ko aktīvāku, ko aizraujošāku, kaut ko tādu... tādu... spicy...
- Kā jūs to domājat?
- Nu kaut kādu tādu... asumiņu.
- Ak, ja jūs vēlaties šeit asumiņu, varam iestādīt Mozambikas piparu kokus...
- Tak ne jau ko tādu! Kaut ko tādu... intīmi... spicy...
Viņš paskatījās uz asistenti un to domīgi vēroja. Asistente pārsteigti skatījās pretī.
- MUMS VAJAG PIE KOKIEM MODELES. Un būtu labi, ja kailas. tas tā, lai cilvēki nāk un brīnās. Kā Playboy Mansion, nu ja!
- Bet kā jūs kaut ko tādu varēsiet dabūt gatavu???? - asistente izbrīnīta jautāja.
Direktors viņā tā pavērās. Tā divdomīgi un kaislīgi.
- Paklau, vai tad mūsu grāmatvede nav bijusi modele?
- Jā, bet tas bija 1974. gadā...
Viņš mazliet saduga, bet tad atkal saslējās.
- Nu ziniet, - viņš koķeti pasmaidīja. - jūs jau arī nemaz neesat peļama...
- Ak, ko nu es...
- Nē, nē, tieši jūs! Šāds augums. un gurni...
Asistente manāmi nosarka. Viņa bija gatava padoties kārdinājumam, jo ko tādu viņai visā mūža bija teicis tikai Botāniskā dārza direktors.
- Labi!
- Labi! Iesim un piemeklēsim jums tīkamu bižutēriju, jo ne jau apģērbta jūs tur stāvēsiet...

5.jūnijs. 2008

Pēc kro lūguma...

- Un šeit, Tēvijas Kara laikā, dižie padomju karavīri, piespieda kapitulēt Ādolfu Hitleru... - monologu turpināja gide no mūsu pašu Savienības. - vēlāk apskatīsim Berlīnes mūri, kas atdala mūsu dižo padomiju no buržuāziskās, kapitalistiskās un jau vairāk nekā trīsdesmit gadus saindētās Rietumu pasaules...

Īstenībā cik tieši saindēti tie “kapitālistu cūkas” bija, mēs neviens nezinājām. Par to tikai liecināja mūsu valstsvīru dziļā nepatika, kas ātri savu naidu bija aizvedusi līdz iedzīvotājiem. Es, pats būdams kara veterāns un apbalvots ar ordeni kā viens no gūstā saņemtajiem, varēju būt no šiem vislielākajiem nemiera cēlājiem, bet es to nedarīju. Pirmkārt, es pēc dabas biju tāds mierīgs tips. Otrkārt, neko sliktu, gūstā esot, neatceros. Par mani rūpējās patiešām apsveicami, neskatoties uz to, ka nacisti, man atrodoties pie viņiem, lēnām bet neatgriezeniski zaudēja.

- Un lūk te ir viens no valsts cietumiem, kur ieslodzīti Nacistiskās Vācijas kara varmākas un izpildpersonas... - teica gide, nostādamies pie lielām dzelzs durvīm. Tajā pašā mirklī pavērās tajās iebūvētas mazākas durvis un uz ielas iznāca diezgan bārdains sirms kungs, mazliet vecāks par mani. Diezgan drūmā paskatā, ieelpojis gaisu, viņš devās garām mūsu grupai. Tātad tikko izlaistais kara tribunāla notiesātais. Gaja vīrs sakumpušu muguru. Mirklī, kad gandrīz bija sasniedzis mūsu grupu, viņš paskatījās uz dažiem no mums ar savu nošļukušo skatienu; arī uz mani. Tad novērsās, bet, kā par spīti, paskatījās atkal man acīs. Pēkšņi tās iepletās lielas kā pēc tikko redzēta spoka. Bet tas jau biju tikai es. Ar to pašu skatienu un neglīto sēkšanu viņs man tuvojās līdz iesaucās:

- Ak tu komunistu pretekli, tu vēl esi dzīvs!! Lauzītā vācu valodā centos atbildēt:
- Vecā cūka, kāpēc lai miris?
- Tu biji tas leitnantels, kāpēc mani iesēdināja uz trīsdesmit diviem gadiem! Tu, pretīgais suns! Es tevi zinu! - un sēkdams viņš pietuvojās pavisam tuvu.
- Es atvainojos, kas jūs ir?
- Es tev tūlīt pateikšu, kas jūs ir. Es ir Nacistiskās Vācijas oberštrūbers, 35 pulka komandieris, Hanss Šternhūbers, tas es esmu! - Nu un? - atzīšos, ka tādu vārdu dzirdējis biju pirmo reizi. Vēl jāatzīst arī tas, ka nevienu vārdu no vāciešiem neatceros tāpat kā daudzus citus faktus un notikumus, jo jau no pašas pirmās gūsta dienas biju pilnīgā tvanā, un atguvos tikai pēc frontes pārraušanas. Pat kad tas bija. Un šito sakārni es arī neatminos.
- Kas nu un? Es tev, suns, visu savu labo šņabi atdevu, pamanījies arī gandrīz visu tehnisko izlakt. Ne kripatiņas nepalika! Un tu vēl neko nezinot, nolādētais spiegs! - viņš jau atradās pavisam tuvu, spieķis nokrita un roka salocījās sitienam ar dūri. Acis bija pilnas asinīm un seja sarkana kā babuļas vārītā biešu zupa. Likās, ka tūlīt no dusmām uzsprāgs.
- Es zin tikai to, ka jums vārgs bet labs šņabs. Un ka jums ne sūda kartes nav! - atcirtu un grasījos zvelst pretī, jo kā gan viņš mani var nosaukt par spiegu. Par dzērāju tobiš var, bet nu par spiegu!
Vecis pēc tā kļuva gandrīz vai traks, pacēla roku, pats saspringdams kā tērauda statuete, sakodis zobus un putodams uz velna paraušanu.
- Mirsti, sūds!!! - viņš iekliedzās un katavojās zvelt, bet tad acis sastinga, vīrietis ievilka asu elpu un pēkšņi saķēra sirdi. Ar kaulainu skatienu manī vērās un gārdzošs novēlās uz asfalta. Gide izsauca medicīnisko palīdzību un tie veci ātri savāķīja. Bet visi uz mani paskatījās tādu skatu, ka pats pat nezināju, kur likties.
- A kas ir, es savā mūžā tik taudz fričus esmu nokniebis, ka ne sūda kādu atceros!

Lieki gan piebilst, ka vecais aizgāja ar sirdi.

30.marts. 2009. Rīga

- Oberštrūber! (Protams, seko „Heil, Hitler!”) Paskatieties, ko mēs noķērām! – štābā ienesās divi karavīri.
Štāba tika iegrūsts kāds krievu leitnants. Pavisam noplucis, taču vēl aizvien cīnīties spējīgs.
- Oho! – priecīgi berzēdams rokas oberštrūders teica. – Kā tad noķērāt?
- Krievi nāca uzbrukumā, apšāvām, vienīgais izdzīvoja, un nevienas skrambiņas.
- Lieliski, tad jau noteikti zinās, kur šie drāzīsies virsū šonakt. – oberštrūbers piegāja pie leitnanta un lauzīta krievu valodā jautāja. – Kur šovakar nakt?
Krievs viņam tādā pašā lauzītā, tikai vācu mēlē, atbildēja. – Neteikt!
- Sūds, melot.
- Pats sūds, nemelot, neteikt!
- Aiziet! atnesiet karti! Piespiedīsim šo runāt!
- Karšu nav, oberštrūbera kungs, vakara uzbrukumā krievi iemeta bumbu glabātuvē.
Dzird leitnantu nosmejamies, oberštrūbers ar plaukstu iesit tam pa pakausi. Krievs nomierinās. Vācietis paķer krievu aiz matiem. Vāciski.
- Jūs sūdi, zin kā bumbas mētāt. Mēs tagad nevaram pārraut līniju un ieņemt Krieviju.
Tad pēksņi iejaucas viens no karavīriem.
- Pagaidiet, paskatieties tam krievam uz seju! Viņa mute izskatās kā mūsu pašu ieleja! Un deguns vairāk līdzinās blakus esošajam kalnam, nevis cilvēka purnam.
- Tik tiešām... – oberštrūbers pētoši noskatījas. – Un acis ir kā tie abi sūda ezeri, kuros mēs šoruden iestigām.
- Precīzi, šonakt mēs tos pat varētu apiet. Sals.
- Tad mēs iesim tā, - oberštrūbers paņema ogles gabalu un zīmēja uz leitnanta sejas. Leitnants mazliet pretojās.- Vispirms izliksim artilēriju pie ielejas, - un viņš iezīmēja mazas līnijas pie katra mutes kaktiņa.- Tad iesim pa kreiso vaigu, pāri acij, - un visu monologu papildināja uz sejas vilktas svītras.- Mašīnas laidīsim pa deguna labo sānu, tanki lai iet pa labo vaigu.
- Idioti! – Leitnants ierunājās.
- Ko?
- Mūsu lidmašīnas bum - bum jūs.
- Tev būt labāka plāns?
- Protams,- leitnants izrāva no oberštrūbera rokām ogli un zīmēja tālāk. – Atiet atpakaļ no ezeriem un nostādināt armiju zem acīm kopā ar tankim. Izvilināt mūsējie uz ezera ar saviem sūda zaldātiņiem. Mēs skrien uz ezera, un jūs tad ar tankim būkš! būkš! bļin! bļeha muha...
Vācieši saskatījās.
- Nudien labs plāns, tā mēs iegūsim visu rajonu.
Oberštrūbers pavēlēja gatavoties. Abi kareivji aizgāja.
- Mēs tevi ņemt līdzi. Par ķīla.
- A jums vācu šņabs ir?
- Mēs ir vācietis. Protams. Daudz, daudz.
- Dodiet, jums ir vieglāks. Mūsu kaklā kož.
Abi sadzēra.
- Eh, te labi, - krievs noteica. – jūs mani turēt līdz beigam?
- Kamēr vinnēt.
- Ku labi, tad tik dzeram.

12.jūlijs. 2008

- Mamm, mēs šodien kāpjam kalnos!
- Tev taču bail no augstuma.
- Es zinu, bet Ruta kāps un...
- Un tu negribi palikt muļķa lomā,- smejoties teica māte, taisīdama pusdienas vēl neatbraukušajam tēvam.
- Es savādāk nevaru,- Māris teica. – Kāps vesela grupa, un, ja es tur nebūšu, Ruta nojautīs...
- Un tu, protams, negribi būt tas vārgulis, kas...
- Mamm!
- Labi, labi! Es tik smejos! Pasveicini Rutiņu no manis un tēva. Un skaties, ka nesapinies ar mafiju...
- Tas nav smieklīgi, mam.
- Labi, labi, paliec sveiks!
Māte nolika klausuli. Pasmaidīja. Kā tie bērni izaug. Te viņi ieķeras tavā kleitā, lai pasargātu sevi no kāda ļauna skata, tad sāk iet uz kino un diskotekām, kuras rīko pašu skolā, bet tad, kā studenti sāk braukāt apkārt, lai pavadītu laiku ar saviem mīļajiem un mīļajām. Šajā gadījumā otrais variants. Vienskaitlī.
Atbrauca tēvs. Viņs atvvēra pamatīgās ozolkoka durvis un, pakārdams žaketi uz āķa, nolika uz bufetes priekštelpā divas biļetes.
- Tā dāvana. Mārim. Tulīt jau būs divdesmit. Lai abi aiziet uz to koncertu, par kuru viņš man stāstīja.
- Nesen zvanīja.
- Un...
- Kāpšot kalnos. Ar Ritu un vēl dažiem citiem...
Tēvs pasmīnēja.
- Nu, Viktor, viņi taču ir samīlējušies. Lai jau zēns cenšas.

Pulksteņa dzeguze lēni sita astoto stundu. Itālijā tagad ir septiņi, māte nodomāja. Viktora vēl nebija. Kā aizbrauca pēc pusdienām, tā pazuda. Seminārs ministrijā par kvotām lauksaimniekiem. Aiz gara laika viņa ieslēdza televizoru. Varbūt rādīs par Viktoru. Taču tajā rādīja pavisam ko citu.
- Šodien, plkst. sešos pēc Latvijas laika, Itālijā, Sicīlijā, no Mesīnas klintīm nokritusi Latvijas studentu grupa. Miruši divi studenti, trīs guvuši smagus miesas bojājumus. Studenti uz salu bija devušies šo ceturtdien augstskolu apmaiņas programas ietvaros. Klinšu kāpšana organizēta kā parasts izklaides pasākums, tāpēc gidi neesot aicināti. Iespējams tāpēc...
Sarkanā poga nospiedās pati no sevis. Roka atlaidās, un pults, smagi krakšķēdama, nokrita uz grīdas. Māte sēdēja nekustīgi, tad pieskrēja pie telefona un zvanīja. Zvanīja nepārtraukti, taču neviens neatbildēja. Vai tas var būt! Vai tas var būt!
Viņa saļima uz ceļiem un skaļi raudāja. Ķermenis raustījās bēdu agonijā, un asaras vēlās pār padzīvojušajiem vaigiem. Pēkšņi iezvanījās telefons. Māra numurs.
- Māri, tu? – māte caur asarām izdvesa.
- Mamm, es nekāpu. Kāju sastiepu...
Pēksņi viņai likās, ka viss, kas tikko likās sabrucis, atkal pārvēršas par to, kam vajadzētu būt. No pelniem gaismas pils. Nemanot viņa paskatījās uz bufeti. Biļetes! Ak, tad nu tomēr abi varēs iet...
- Mamm...
- Nu dēliņ? – māte svētlaimīgi jautāja.
- Viņa nositās tieši pie manām kājām...

2006

Ginekologa kabinetā viss bija tik maigi un pliekani balts, ka jaunskungam sametās nelabi ap dūšu. Viens vienīgs krēsls pie rakstāmgalda, vairāki skapīši, sieviešu „ehem” plakāti, produktu reklāmas, dzemdību apraksti un tā tālāk un tā joprojām. Stūrī tā jokainā kušete ar tām dīvainajām kājām, kuras turēja grūtnieci kā dzemdībās un uz kuras notika izmeklēšana. Pilns nezināmu un nomācošu štruntu.
Domu lidojumus pārtrauca ginekologa ierašanās. Viņs mierīgi atnāca un apsēdās pie galda. Klusi vēroja jaunskungu tieši acīs.
- Labdien.
- Labdien.
Mazs neveikls klusums. Dakteris saprata, ka no šādiem tipiņiem nav nekādas jēgas.
- Nu?
- Ko nu?
- Kādā jautajumā. Nu?
- Es tikai... pēc padoma.
- Kāda.
- Sievai būs bērns. Drīz un.. gribēju uzzināt... Cik aborts maksā...
Ginekologam acis gandrīz izsprāga ārā no pieres, bet viņs nomierinājās.
- Kurā mēnesī?
- Es nezinu, nedzīvoju pie viņas. Varbūt kādi deviņi, tas jau nav daudz, ne?...
Ārsts klusu piecēlās. Šis varētu būt numurs. Apgājis apkārt „pacientam” viņš to atkal uzrunāja:
- Kāpēc tāds lēmums?
- Nu, redziet... viņas mājās bērnam vieta nav, un man mājās māte neļauj...
- Māte neļauj??
- Viņa saka, ka viņas mājā jau pietiek ar vienu zīdaini.
- Un tas domāts kā jūs...
- Laikam jau...
- Cik jums gadu?
- Janvārī būs apaļi divdesmit pieci.
- Ko?? Divdesmit pieci? Un vēl dzīvojat pie mātes?
- Nu tā... sanāk.
- Bet jums taču ir iespējas pašam sākt dzīvi. Padomājiet par savu jauno sievu. Viņa kaut kā jāuztur!
- Mani uzturēja māte...
Pēc šī teikuma ginekologs nenoturējās, viņš ar varu aizvilka krēslu ar jaunskungu pie spoguļa un no aizmugures apķērās viņam ap pleciem.
- Paskatieties spogulī ko jūs redzat?
- Sevi...
- Sevi? SEVI? 25 gadus jaunu jaunskungu, kurš var, bet negrib. Var, bet negrib!
„Pacients” novērsās no spoguļa un satraukti elpoja. Tāpēc ārsts saķēra viņa galvu un piespieda skatīties spogulī.
- Jūs varat, kas visu laiku domājat dzīvot pie mātes?
- Jā... – jaunskungs nīkulīgi un raudulīgi novilka.
- Nekā nebija! Jūs varat dzīvot savā dzīvoklī ar savu sievu, tam nav vajadzīgs aborts. Jūs varat, JŪS VARAT!!!! – un ginekologs tik sparīgi kratīja jaunskungam galvu, ka pats sareiba.
- Es... Es... varu?
- Protams, ka varat! Jūs esat tāds... tāds... (velns, es laikam tūlīt pamatīgi samelošu) spēcīgs, gudrs un atjautīgs jauneklis. Jums visas durvis vaļā, jūs varat!!
- Es varu??
- Jūs varat.
- Es varu!
- Pareizi, un gribat arī!
- Un gribu arī!!
- Vēlriez atkārtojiet, līdz rodas pārliecība!
- Es varu un gribu! Es varu un gribu! Es varu, varu, varu, varu!!! ES GRIBU!!!!!!
- LŪK, TĀ JAU IR RUNA! Nu, tad aborts būs?
- Nebūs, nebūs, nekāda aborta nebūs!!!
Ginekologs atvilka jaunskungu pie galda un pats apsēdās iepretīm. Piespiedis pogu uz telefona, viņs asistentei pateica: „Viss nokārtots” un vērsās pret viesi.
- Un ko jūs tagad darīsiet?
- Došos mājās un pateikšu mātei, ka viss, pietiek!! Tā es, vot, arī darīšu!!!
- Ļoti labi! – teica ārsts un piegaja pie durvīm. Jaunskungs bija tik ļoti sacerējies, ka nemaz nemanīja atveramies durvis un ārstu ar kādu pārmijam dažus vārdus.
- Starp citu, jūsu draudzene tik tiešām bija devītajā mēnesī. Bija. Apsveicam, jums ir puika!!!
„Pacients” noģīpst.

12.jūlijs. 2008

Sliktais cilvēks

Man nepatīk, ja suņi rej. Un uz mani. Es vispār uzskatu, ka tie rej tikai uz sliktiem cilvēkiem. Pat visniknākais suns stāv mierā pie labsirdīgā. Un ikreiz, kad kāds rej uz mani, es cenšos to pielabināt. Dažreiz izdodas. Bet vienu reize bija savādāka.

Viņa sēdēja uz ielas. Ietinusies kaut kur rautā vatenī, biezās, novazātās džinsa biksēs un izspūrušiem, sirmiem un netīriem matiem. Tai pretī bija vecs deserta šķīvis, kura malas bija apdrupušas. Naudiņai. Un dažreiz, kad viņa uz ielas nesēdēja, tas kalpoja kā dzeramais šķīvis. Sievietes melnajam puskranča, pusvilka sunim. Viscaur melnam, tikai ar sirmu šlipsi zem skausta.
Viņš bija mierīgs. Šad tad uzrēja garām braucošajiem velosipēdistiem. Pareizāk sakot, uzkauca. Taču reizēm suns arī rēja. Un tajos mirkļos ubadze, cilvēkus, ko tas aprēja, nopakaļus sauca par ļauniem.
- Ļauns cilvēks, ļauns cilvēks... – viņa riebīgi teica. Lieliska taktika, kas nākošreiz tam pašam cilvēkam maksāja kādu grasi.
Un tad pienāca mana kārta.
Es gāju garām. Un, protams, suns sāka riet. Jau no šā mirkļa man kļuva neomulīgi, bet kad viņa atkal sāka zākāk „ļauns cilvēks” es nobijos.
- Ko muldi? – es viņai atcirtu.
- Pat suns aprej. Tādiem melna sirds, melna sirds...
- Kādiem tad? – es sāku baidīties vēl vairāk.
- Tādiem kā jums. Naudas vergiem. Sapuvusi.
- Un kā tad man, vecen, tagad vajadzētu darīt?
- Nu varētu kādu monētiņu iedot...
- Ooo! Ko vēl negribēsi? Pašai tā sirds sapuvusi! – es izspļāvu, bet suns tik sirdīgi kauca.
- Man ta sapuvusi, bet tev vēl pūst.
- Ko tu ar to domā?
- Es vairs nespēju neko labot, bet tu vēl, muļķi, spēj...

15.septembris. 2008

Padomju savienībā seksa nav

Man patika meitene no komunalkas pretējā dzīvokļa. Tā nu bija traki noveicies, ka tēva draugs, kas bija savā ziņā paietekmīgs komunārs kaut kur partijā, man bija noorganizējis šo te dzīvoklīti. Tiesa, tur vēl dzīvoja viena tante, kuru es labi nepazinu, kāds pāris, kuri abi bija ģeogrāfi un vienmēr braukāja apkārt un es. Filoloģijas students.
Un visādā ziņā pacifists. Taču tīri erotiski noskaņots. Un, kā teiktu tēva draugs, paietekmīgs komunārs kaut kur partijā, - deģenerāts un sabiedrības uts. Tikai to viņi nezināja. Tēvs tomēr bija pārliecināts kolhozists, bet tas pajoliņš pie tādiem deģenerātiem kā es ciemos nenāca un uz ielas skatījās tikai uz mūsu superīgajām saīsinātajām biksēm, foršajām saulenēm un spļaudījās no vienas vietas. Un tad, protams, sausu muti staigāja.
Man tik tiešām patika meitene no komunalkas pretējā dzīvokļa. Tikai viņas tēvs, kaut kāds partijas komrāds, kas bija iegrozījies kultūras jomā un svītroja tādus čaļus kā Imants Kalniņš un Bulgakovs, viņu pamatīgi bija audzinājis īstā Padomijas stilā. Viņa zināja, kas ir Kaupušs un Furceva. Mēs, cilvēki, kuri no jūrniekiem pirka aizliegtās grāmatas un plates, kas nāca no buržuāzijas, spēlēja rokenrolu piepilsētas privātmājās un šņabi dzēra ne tikai tīrajā, bet arī ar rosolu un kagoru, arī zinājām. Protams, mēs arī zinājām, kas ir Solncedar. Arī tas šad tad gāja. Manā istabā ar čaļiem bijām pat salīmējuši plauktiņam palikni no tām pudelēm vien. Domājat, ka mēs sapratām, kas tie tādi biedri Kaupušs un Furceva tikai no avīzēm un TV hronikām? Muļķības. “Nepareizu” dzeju lasīšana un deklamēšana fakultātē, Brīvās Latvijas un zviedru kanālu klausīšanās pārāk lielā skaļumā un dzīvā ģitāru metināšana tieši tāpat vienmēr noveda pie vismaz Kaupuša. Bet no tēva drauga, meitenes, kas dzīvoja komunalkas pretējā dzīvoklī un kura man patika, tēva, paietekmīgā komunāra kaut kur partijā, es nekādus brīdinājumus nebiju saņēmis. Jo viņš pie savas meitas un viņas draudzenēm uz dzīvokli nāca ļoti reti. Ar to meitu es gan satikos diezgan bieži, kāpņu telpā un arī dažreiz uz ielas, kad viņa man šad tad “pārmeta” par to, ko es klausos vai par to, ko es daru ar draugiem savā dzīvoklī. Viņa varēja radīt man arī dažas tādas problēmas kā Furceva (Dievs nedod! Ak, pareizi PSRS Dievs nepastāv. Partija nedod!), jo bija izcili kārtīgi audzināta. Pat pārāk. Bet tā mana kaimiņtante gan netraucēja un nekādas problēmas radīt nevarēja. Es viņai šaušalīgi patiku. Ak jā, un viņa bija arī šaušalīgi kurla.
Un kādu laiku man tā meitene tā patika, ka es nolēmu viņu mazliet pieradināt un tad, kā saka, viņas tēvs, un mēs jau zinām, kas viņš ir, deģenerēt. Un, lai nu kā būtu, tas meitenei gauži patika. Protams, arī pirms tam biju pamanījis, ka viņa droši domā tieši to pašu, tikai ne par deģenerēšanu, jo gēni bija devuši ļoti parastu padomju kautrīgumu un pasivitāti. Sāku viņu vairāk satikt, pārmijām dažus vārdus kāpņu telpā, tad uz ielas. Tad satikāmies dažos “pieklājīgos” koncertos, uz kuriem bijām sarunājuši kopā aizstaigāt. Dažreiz paēdām kādā bistro, jo sanāca, ka dažas lietas sanāk pa ceļam. Protams, katrs no mums gatavoja ēdienu mājās. Vienu dienu gan viņai tas nesanāca līdz galam.
Pie durvīm klauvēja. Kā vienmēr apstādināju un aizvēru “Rigondu”, pajautādams, kas tur ir, aizvēru arī pierakstu un dzejas kladi.
- Labdien, Māri! Tā esmu es, Ligita.
O, dritvaikociņ! Un piegāju pie durvīm.
- Sveicināti, man te tāda ķibelīte. Mēs ar meitenēm zupu vārījām, bet sāls tad nav, -
teica tā burvīgā, slaidā un tumšacainā kā mežonīga amazone meitene. Protams, kā jau vienmēr mazliet ieturēta un kautrīga. - Nodomāju, ka jums jau nu noteikti būs.
- O, būs gan, nāc tik iekšā. Labdien.
Tā, mazs samulsuma brīdis. Jārīkojas. Neviena nav mājās.
- Meitenes domā, ka es uz veikalu aizgāju. Bet atcerējos, ka jūs tepat...
- Lūdzu, neesam pensionāri, runāsim uz tu.
- Ā, nu labi, - mazs samulsuma brīdis. Viņa, var redzēt, drebošām acīm paskatās uz mani. Nu ko var sevi mānīt.
Kur tad tā sāls? - Ligita, mulsi smaidot, saka. Es pavicinu savu jauko matu lociņu uz virtuves pusi. Viņai mazliet noraustās elpa. Redz, kā te viss tik vienkārši notiek. Vienā mulsā klusumā. Var redzēt, ka Ligita jau jūt, ka atrodas kā lauvu krātiņā. Bet es pārliecinoši paņemu sāls trauciņu un, turēdams ar savu roku viņējo, zem kura ir arī Ligitas roka, pārliecinoši beru. Mulss smaids pēc mulsa smaida. Tu esi ellē, meitenīt.
- Es tagad laikam iešu..., - viņa klusi deklamē.
- Es ceru, ka es ar savām izdarībām nevienu no jūsējām neesmu traucējis, - sāku uzbrukt.
- Nē, nē, mēs jau arī šad tad uztaisām balli.., - kā tad. Atnāk pāris meitenes ar kladēm un skaļi zubrās.
- Vai jūs zināt, kas ir Dekamerons?
- Tā ir... - mazs saprašanas mulsumiņš. - grāmata?
- Jā, un kāda vēl! Tādas jūtas un tādas SAjūtas! Nāciet, es jums mazliet palasīšu, - paņēmu Ligitu aiz rokas un vilku uz savu, tālāko istabu. Protams, maza nevēlēšanās un protestēšana bija pieļaujama, bet viņa neko nepanāca un tika apsēdināta blakus man uz gultas malas. Cik stratēģiski! Paņēmu grāmatu un sāku lasīt. Deklamēt. Ar visiem patosiem un intonācijām. Un Ligita tik blenza. Es jau arī nebiju muļķis, izvēlējos noveli par garīdznieku un to, kā viņš netiklojas ar kādu jaunkundzi. Ik pēc brīža atrāvos no grāmatas (jo zināju šo noveli ļoti labi) un zem uzacīm kaislīgi skatījos, apēzdams viņu gabaliņu pa gabaliņam. Ik sekundi Ligita kusa un kusa. Vietā, kur notika pirmais akts ar jaunkundzi, viņa gandrīz sabruka ģibonī un kļuva karsta un sarkana kā upes vēzis verdošā ūdenī. Pie otrā akta, viņa garīgi neizturēja. (tā, lūk iet, ja sapinas ar cilvēku, kurš ar intonāciju vien spēj pieveikt...)
- Es, es... nu laikam... iešu! - Ligita bezgaisā iekliedzās. - Iziešu pati! - Bet viņu apstādināja manas iztabas durvis, kas reizi pa reizei ieķeras. Nelielā apjukumā Ligita grozīja galvu, kas nejauši aizgrozījās līdz manai plašu kolekcijai, kur, protams, vēl aizvien stāvēja tikko atskaņotās plates mape. Elviss Preslijs.
- To taču nedrīkst klausīties! - viņa paskatījās uz mani un čukstēja. Tad pielika roku pie mutes, it kā tverdama nākošos vārdus. Bet neko vairāk neteica. Palika kā sālstabs un sāka elpot straujāk, kad es nācu tuvāk. Pienācu pavisam tuvu. Ligita atspiedās pret durvīm un skatījās tieši virsū. Kad pieliecos pavisam tuvu, ievilka elpu. Pasniedzos pēc Rigondas vāka un atvēru to. Acs kaktiņš rādīja, ka šajā mirklī viņa satraukti iekož lūpā. Lai uzliktu attiecīgo dziesmu, vajadzēja nedaudz atkāpties. Tajā mirklī Ligita atrāva durvis un dreboši gāja pa gaiteni uz izeju. Uzreiz sāka skanēt “Love me tender”. Vajadzēja tikai nedaudz ieklausīties sākumā, kad tā viņu apbūra. Elviss sāka klusi dudināt, un arī es biju klāt. Piegāju no muguras un klusi un saldi iečukstēju ausī.
- Kur tad ir tā sāls? - un viegli paņēmu Ligitas tukšo labo roku. Trauciņš bija atstāts pie gultas.
- Māri! - viņa iesēcās un strauji apsviedās apkārt. Tad es viņu saķēru ap vidukli, un mēs bijām cieši tuvu. - Ko... ko jūs klausāties!!!!
- Un ko tad es klausos? - tāds pat čuksts.
- Tā... tā taču ir... - un, it kā atcerēdamās tēva teikto, bet nenovērstama skatienu. Pavisam klusu balsi un nestabilu elpu. - Tā ir... siekalainu kapitālistu suņu draņķis.
- Vai tad izskatās, ka es siekalojos? - teicu pavisam klusi un tuvu. Viņa izrāvās un elsodama piesteberēja pie plašu atskaņotāja. Neviļus varēja redzēt veselu karu vienā cilvēkā.
- Es siekalojos? Man liekas, ka šeit, rupji sakot, siekalojas kāds cits!
Viņa ieplēta acis. Tad apjukumā, pēdējās drosmes paliekas sagrābusi, nobēra.
- Jūs neko nedrīksta uzsākt! Jums jābut kārtīgam padomju pilsonim!
Paskatījos un nobrīnījos. Mans mērs bija cauri.
- Kārtīgam padomju pilsonim? Es katru dienu esmu kārtīgs padomju pilsonis! Paklausieties tikai, ko es runāju! Tā nerunā neviens šajā savienībā! Es uzsveru! Dzīvosim saticīgi un veltīsim visu darbam! Jo esam taču darba ļaudis! Viss, ko mēs darām, ir tikai un vienīgi partijas labad! Nē, es neticu Dievam, jo esmu labs komunists! Man nav laika ticēt! Jo man jāstrādā! - un sāku iet viņai virsū, bīdīdamies uz gultas pusi. - Mums ir jāstrādā! Un jārada ģimenes ar padomju vērtībām! Interesanti, kā tad tās ģimenes rodas. Tik tiešām atnes stārķis? Jo mums taču nav laika! Mums taču ir jāstrādā! - saķēru viņu pavisam cieši. Varēja redzēt, Ligita padevās pavisam. Tagad tikai pēdējais sitiens pa vārtiem. - Es esmu vispatiesākais pilsonis šajā pilsētā, to zini, Ligit! Un neuztraucies, mēs nedarīsim neko tādu, par ko tev būtu kauns! Tas ir tikai neliels piecgades plāns! Tikai kā vienmēr izpildīts gaužām ātri! - pieplaku pie lūpām, tikko skardams tās. - Tas nebūs nekas sevišķs. Tev par to pat nevienam nebūs jāstāsta. Draudzenes neuzzinās. Jo, ja tauta ko nezina, tad tās lietas nemaz nav, - tad pacēlu galvu un skaļi kliedzu, lai visur mājā dzird. - Nekā šeit taču netrūkst! Esam paēduši! Savienībā bezdarba nav! Bomžu nav! Slava partijai un biedram ģenerālsekretāram Hruščovam! - tad atkal noliecos, pavisam cieši un burtiski apsedzu viņu. - Un pats galvenais... Nav taču arī seksa...
Elviss gavilēja “Love me tender” un es triumfēju. Vien puskails pagriezu skaļāk mūziku, ja nu Ligita skaļi uzvedas.

21.janvāris. 2009

Virtuve


- Un šeit ir virtuve. – teica pārvaldnieks.
Nemaz jau tik slikta māja nebija. Trīs istabas katrā stāvā plus vēl liela dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi. Pat šiki. Nebijām plānojuši kaut ko tādu, jo naudas līdzekļi neatļāva izplesties, bet, kad painteresējāmies par mājas cenu, tas mūs pilnībā apmierināja. Nav centrā, Mārupē. Arī labi, svaigs gaiss. Un pārvaldnieka ekskursija bija kļuvusi tikai kā formalitate.
- Tātad, virtuve, - pārvaldnieks turpināja. – Visas sildvirsmas jaunas, iekārtas atjaunotas, daudz ar virtuvi nedraudzējāmies, kad pirkām, šeit tā jau bija tāda, kādu redzat. Parasti ēdām ārpusmājas. Tāpēc ar kaut ko sevišku šī telpas daļa man nesais... tās...
Pārvaldnieks apklusa, tad mazliet mīļi pasmaidīja.
- Stāstiet, stāstiet! – es lūdzu.
- Nu ko tur stāstīt, - viņs kautri atbildēja.- Nu... Redziet, šeit, uz šī galda... Mēs ar sievu ieņēmām mūsu pirmdzimto...
Pārvaldnieka seja kļuva gauži sārta, bet mēs pat paguvām viņu apsveikt. Pēc šāda pavērsiena viņs kļuva atraisītāks un mazāk oficiāls.
- Nu paldies, paldies, iesim tālāk. Šī ir dzīvojamā istaba. eL Sī Dī ekrāns, stereosistēma, jauki gaiši un plaši logi, kuri kontrastē ar tapetēm un ļoti plašs samta dīvāns četrām personām. Un... – pārvaldnieks atkal apkaunējās.– Tur pat, uz tā dīvāna mēs ar sievu radījām savu otro bērnu..
- Oho, - es tik paguvu iesaukties un tad saskatījos ar savu laulāto.– Mums no jums ir tikai jamācās, varbūt pat turpināsim tradīciju! – pavisam nerātni ieteicos un nokrekšķinājos. Visi, protams, smējās. Pārvaldnieks bija neticami sajūsmināts, un es sapratu, ka ir iespēja cīnīties pat par zemāku cenu. Bet tad viņš palaida grožus.
- Ak, jūs esat tik jauki, ka varu jums pavisam uzticēties! – viņš pilnīgā priekā sacīja un sāka vadāt mūs pa pārējām istabām.- te, lūk, ir divas viesu guļamistabas. Pēc kādas no ballītēm es ar savu otro sievu ieņēmām trešo bērnu, tikai nezinu, kurā tieši. Darbība notika abās... Bet tas tā. Šeit ir manas mātes bijusī istaba. Lai miers viņas pīšļiem...
- Jūs taču šeit neko neesat ieņemis? – mana draudzene jautāja.
- Kā nu ne! – viņs atzinās.- Kad ar otro sievu uzzinājām, ka māte nāks dzīvot šeit, uzreiz nolēmām piekto bērnu ieņemt tur. Tas tā, lai svaigāk un ir ar stāstiņu.
Mēs bijām mēmi. Pirmā attapās viņa. Ar diezgan matemātisku jautājumu.
- Pagaidiet, jūs teicāt piekto? Kur tad ceturtais?
- Atcerieties, ēkai ir divi stāvi, - pārvaldnieks noteica un sparīgi mūs uzveda augšā. – Šeit ir divas bērnu guļamistabas un mūsu guļamistaba. Ceturto mēs ieņēmām pirmo trīs bērnu istabā. Visas meitenes un tikai gada starpība – tas gan burvīgi. Aizvedām pie vectēva uz laukiem, un kamēr bija brīva istaba, tikmēr... Labi tas nav tik svarīgi, šeit sākumā bija guļamistaba pārējiem pieciem bērniem, kad māte nomira, vecākās meitas aizsūtījām lejā uz viesu istabu...
- KO? Jūs teicāt pārējiem pieciem?
- Protams, kur tad jūs domājāt, es ar trešo sievu varētu ieņemt sesto bērnu?
- Sesto? Ak, varbūt tad jums bija arī pašiem sava guļamistaba, priekš tam, man liekas, tās arī ir domātas...
- Kā tad jūs domājat radās dvīņi no ceturtās sievas? Stārķis neatnesa.
Pilnīgs šoks. Viņam varēja dot tikai kādus trīsdesmit gadus, bet paspējis iegūt labu māju, tātad arī karjeru, ir precējies un šķīries četras reizes, jo pēdējo sievu pēdas nekur neredzēja.
- Jūs ziniet, kas ir prezervatīvs?
- Tas nav vajadzīgs, jūs radiet bērnu un pēc tam ar seksu var nodarboties bez tā.
Tiešām absurda, bet patiesa teorija. Taču pastāv vēl AIDS draudi un tā tālāk. Kā nekā viņš ir nomainījis četras patiesi ekscentriskas partneres.
- Jūs droši vien pārdodat māju, jo tā saistās ar pārāk daudz atmiņām...
- Muļķības. Vienkārši palika pārāk šauri. Iedomājieties – astoņi bērni un četras civilsievas. Ak jā, vēl mums ir arī kaķis...

12.jūlijs. 2008

O, BANANA

Egils neapzinās lietu būtību. Ar savām seklajām angļu valodas zināšanām atnācis uz Starptautisko Darījumu institūtu un vēlas iegūt darbu. Kāpēc? Maciņā vējiņš pūš. Jau kādu laiciņu nav darba. Hostelī, kurā viņš strādāja par apkopēju, iestājās bankrots. Tur arī ir cēlusies Egila pašpārliecinātība, ka angliski viņš kaut ko poņī, bet, tā kā runājis ar nevienu nav, tad viņš pats nesaprot, cik daudz. Tā nu, uz to pašu labāko cerēdams, tumšmatainais, ar rugājiem apveltītais un visā ziņā ar Vidusjūras standarta cilvēka īpašībām apveltītais (jo vectēvs bija tur čigāns vai kas) Egils devās uz biroju X ielā vienpasmit A. Varbūt varēs kļūt par apkopēju internecionālā uzņēmumā.
Viņš atvēra durvis un devās pie administratora. Uzzinājis, kurā kabinetā ir kadru daļa, spērās tieši uz turieni. Egils pavēra durvis, bet aiz rakstāmgalda neviena nebija. “Jūs tik droši sēdieties, nodaļas vadītājs tūlīt ieradīsies”. Tā bija teikusi administratore. Un Viņš arī apsēdās. Pēc neilga brīža telpā viegli ieplūda žirkts jauneklis, tik pat tumšs un Vidusjūrniecisks kā pats Egils. Bet viņš nenojauta, ka firmā tajā pašā laikā tiek meklēts pārstāvis ārējiem sakariem Spānijā.
- O, buenos dias, senjor. Como estas?
Egils, protams, apjuka, bet tas profesionāli tika slēpts.
- No, no džast ingliš, - vēl pie tam angļu valoda Egilam kliboja kā vecs runcis pēc runču laika. Tātad – pavisam dimbā.
Nedaudz apjuka arī pats nodaļas vadītājs. Viņa angļu valoda kliboja mazāk. Kā nepārāk vecs runcis. Bet tomēr.
- Okēj. Dats nais. O jēs.
Abi stulbi sasmaidījās.
- Ai laik, - Egils sāka. - tū... tū... vork... te.
- O... nais. Verī nais.. jū... are... nais. Kūl. Jū ār vid... peiper?
- No, no, Ai am... aloun, jes, aloun.
Un tā viņi mocījās. Vadītājs, protams, paspēja uzjautāt “Parle vu fransē”, bet tas bija tik pat produktīvs jautājums, kā visa pārējā saruna.
- No, no, nou frenč, Ai spīk ingliš kūl.
Pagāja pustunda. Četrdesmit minūtes. Egils juta, ka ir pamatīgi izgāzies.
- Bļaģ, vajadzēja man te nākt... - viņš pie sevis noburkšķēja.
- Ko? Ko jūs teicāt?? - iekliedzās firmas vadītājs.
- KO? Jūs runājat LATVISKI?
- Un es domāju!!!!....
- Un MĒS domājām!!!!...
- O banana!!!...
- Nu tad ķeramies pie tās īstās lietas!
Un, acumirklī, visas lietas arī ķērās pašas pie sevis, un viss tapa nokārtots. Vēl tikai promejot, nodaļas vadītājs uzjautāja Egilam.
- Es atvainojos, vai jūsu senčos tiešām nav kādu vidusjūras iedzīvotāju gēns?
- O, domāju, ka nē, - atteica Egils. - mans vectēvs bija gruzīns.

5.februāris. 2009