Klejotājs - Darbi.3

Padomju savienībā seksa nav

Man patika meitene no komunalkas pretējā dzīvokļa. Tā nu bija traki noveicies, ka tēva draugs, kas bija savā ziņā paietekmīgs komunārs kaut kur partijā, man bija noorganizējis šo te dzīvoklīti. Tiesa, tur vēl dzīvoja viena tante, kuru es labi nepazinu, kāds pāris, kuri abi bija ģeogrāfi un vienmēr braukāja apkārt un es. Filoloģijas students.
Un visādā ziņā pacifists. Taču tīri erotiski noskaņots. Un, kā teiktu tēva draugs, paietekmīgs komunārs kaut kur partijā, - deģenerāts un sabiedrības uts. Tikai to viņi nezināja. Tēvs tomēr bija pārliecināts kolhozists, bet tas pajoliņš pie tādiem deģenerātiem kā es ciemos nenāca un uz ielas skatījās tikai uz mūsu superīgajām saīsinātajām biksēm, foršajām saulenēm un spļaudījās no vienas vietas. Un tad, protams, sausu muti staigāja.
Man tik tiešām patika meitene no komunalkas pretējā dzīvokļa. Tikai viņas tēvs, kaut kāds partijas komrāds, kas bija iegrozījies kultūras jomā un svītroja tādus čaļus kā Imants Kalniņš un Bulgakovs, viņu pamatīgi bija audzinājis īstā Padomijas stilā. Viņa zināja, kas ir Kaupušs un Furceva. Mēs, cilvēki, kuri no jūrniekiem pirka aizliegtās grāmatas un plates, kas nāca no buržuāzijas, spēlēja rokenrolu piepilsētas privātmājās un šņabi dzēra ne tikai tīrajā, bet arī ar rosolu un kagoru, arī zinājām. Protams, mēs arī zinājām, kas ir Solncedar. Arī tas šad tad gāja. Manā istabā ar čaļiem bijām pat salīmējuši plauktiņam palikni no tām pudelēm vien. Domājat, ka mēs sapratām, kas tie tādi biedri Kaupušs un Furceva tikai no avīzēm un TV hronikām? Muļķības. “Nepareizu” dzeju lasīšana un deklamēšana fakultātē, Brīvās Latvijas un zviedru kanālu klausīšanās pārāk lielā skaļumā un dzīvā ģitāru metināšana tieši tāpat vienmēr noveda pie vismaz Kaupuša. Bet no tēva drauga, meitenes, kas dzīvoja komunalkas pretējā dzīvoklī un kura man patika, tēva, paietekmīgā komunāra kaut kur partijā, es nekādus brīdinājumus nebiju saņēmis. Jo viņš pie savas meitas un viņas draudzenēm uz dzīvokli nāca ļoti reti. Ar to meitu es gan satikos diezgan bieži, kāpņu telpā un arī dažreiz uz ielas, kad viņa man šad tad “pārmeta” par to, ko es klausos vai par to, ko es daru ar draugiem savā dzīvoklī. Viņa varēja radīt man arī dažas tādas problēmas kā Furceva (Dievs nedod! Ak, pareizi PSRS Dievs nepastāv. Partija nedod!), jo bija izcili kārtīgi audzināta. Pat pārāk. Bet tā mana kaimiņtante gan netraucēja un nekādas problēmas radīt nevarēja. Es viņai šaušalīgi patiku. Ak jā, un viņa bija arī šaušalīgi kurla.
Un kādu laiku man tā meitene tā patika, ka es nolēmu viņu mazliet pieradināt un tad, kā saka, viņas tēvs, un mēs jau zinām, kas viņš ir, deģenerēt. Un, lai nu kā būtu, tas meitenei gauži patika. Protams, arī pirms tam biju pamanījis, ka viņa droši domā tieši to pašu, tikai ne par deģenerēšanu, jo gēni bija devuši ļoti parastu padomju kautrīgumu un pasivitāti. Sāku viņu vairāk satikt, pārmijām dažus vārdus kāpņu telpā, tad uz ielas. Tad satikāmies dažos “pieklājīgos” koncertos, uz kuriem bijām sarunājuši kopā aizstaigāt. Dažreiz paēdām kādā bistro, jo sanāca, ka dažas lietas sanāk pa ceļam. Protams, katrs no mums gatavoja ēdienu mājās. Vienu dienu gan viņai tas nesanāca līdz galam.
Pie durvīm klauvēja. Kā vienmēr apstādināju un aizvēru “Rigondu”, pajautādams, kas tur ir, aizvēru arī pierakstu un dzejas kladi.
- Labdien, Māri! Tā esmu es, Ligita.
O, dritvaikociņ! Un piegāju pie durvīm.
- Sveicināti, man te tāda ķibelīte. Mēs ar meitenēm zupu vārījām, bet sāls tad nav, -
teica tā burvīgā, slaidā un tumšacainā kā mežonīga amazone meitene. Protams, kā jau vienmēr mazliet ieturēta un kautrīga. - Nodomāju, ka jums jau nu noteikti būs.
- O, būs gan, nāc tik iekšā. Labdien.
Tā, mazs samulsuma brīdis. Jārīkojas. Neviena nav mājās.
- Meitenes domā, ka es uz veikalu aizgāju. Bet atcerējos, ka jūs tepat...
- Lūdzu, neesam pensionāri, runāsim uz tu.
- Ā, nu labi, - mazs samulsuma brīdis. Viņa, var redzēt, drebošām acīm paskatās uz mani. Nu ko var sevi mānīt.
Kur tad tā sāls? - Ligita, mulsi smaidot, saka. Es pavicinu savu jauko matu lociņu uz virtuves pusi. Viņai mazliet noraustās elpa. Redz, kā te viss tik vienkārši notiek. Vienā mulsā klusumā. Var redzēt, ka Ligita jau jūt, ka atrodas kā lauvu krātiņā. Bet es pārliecinoši paņemu sāls trauciņu un, turēdams ar savu roku viņējo, zem kura ir arī Ligitas roka, pārliecinoši beru. Mulss smaids pēc mulsa smaida. Tu esi ellē, meitenīt.
- Es tagad laikam iešu..., - viņa klusi deklamē.
- Es ceru, ka es ar savām izdarībām nevienu no jūsējām neesmu traucējis, - sāku uzbrukt.
- Nē, nē, mēs jau arī šad tad uztaisām balli.., - kā tad. Atnāk pāris meitenes ar kladēm un skaļi zubrās.
- Vai jūs zināt, kas ir Dekamerons?
- Tā ir... - mazs saprašanas mulsumiņš. - grāmata?
- Jā, un kāda vēl! Tādas jūtas un tādas SAjūtas! Nāciet, es jums mazliet palasīšu, - paņēmu Ligitu aiz rokas un vilku uz savu, tālāko istabu. Protams, maza nevēlēšanās un protestēšana bija pieļaujama, bet viņa neko nepanāca un tika apsēdināta blakus man uz gultas malas. Cik stratēģiski! Paņēmu grāmatu un sāku lasīt. Deklamēt. Ar visiem patosiem un intonācijām. Un Ligita tik blenza. Es jau arī nebiju muļķis, izvēlējos noveli par garīdznieku un to, kā viņš netiklojas ar kādu jaunkundzi. Ik pēc brīža atrāvos no grāmatas (jo zināju šo noveli ļoti labi) un zem uzacīm kaislīgi skatījos, apēzdams viņu gabaliņu pa gabaliņam. Ik sekundi Ligita kusa un kusa. Vietā, kur notika pirmais akts ar jaunkundzi, viņa gandrīz sabruka ģibonī un kļuva karsta un sarkana kā upes vēzis verdošā ūdenī. Pie otrā akta, viņa garīgi neizturēja. (tā, lūk iet, ja sapinas ar cilvēku, kurš ar intonāciju vien spēj pieveikt...)
- Es, es... nu laikam... iešu! - Ligita bezgaisā iekliedzās. - Iziešu pati! - Bet viņu apstādināja manas iztabas durvis, kas reizi pa reizei ieķeras. Nelielā apjukumā Ligita grozīja galvu, kas nejauši aizgrozījās līdz manai plašu kolekcijai, kur, protams, vēl aizvien stāvēja tikko atskaņotās plates mape. Elviss Preslijs.
- To taču nedrīkst klausīties! - viņa paskatījās uz mani un čukstēja. Tad pielika roku pie mutes, it kā tverdama nākošos vārdus. Bet neko vairāk neteica. Palika kā sālstabs un sāka elpot straujāk, kad es nācu tuvāk. Pienācu pavisam tuvu. Ligita atspiedās pret durvīm un skatījās tieši virsū. Kad pieliecos pavisam tuvu, ievilka elpu. Pasniedzos pēc Rigondas vāka un atvēru to. Acs kaktiņš rādīja, ka šajā mirklī viņa satraukti iekož lūpā. Lai uzliktu attiecīgo dziesmu, vajadzēja nedaudz atkāpties. Tajā mirklī Ligita atrāva durvis un dreboši gāja pa gaiteni uz izeju. Uzreiz sāka skanēt “Love me tender”. Vajadzēja tikai nedaudz ieklausīties sākumā, kad tā viņu apbūra. Elviss sāka klusi dudināt, un arī es biju klāt. Piegāju no muguras un klusi un saldi iečukstēju ausī.
- Kur tad ir tā sāls? - un viegli paņēmu Ligitas tukšo labo roku. Trauciņš bija atstāts pie gultas.
- Māri! - viņa iesēcās un strauji apsviedās apkārt. Tad es viņu saķēru ap vidukli, un mēs bijām cieši tuvu. - Ko... ko jūs klausāties!!!!
- Un ko tad es klausos? - tāds pat čuksts.
- Tā... tā taču ir... - un, it kā atcerēdamās tēva teikto, bet nenovērstama skatienu. Pavisam klusu balsi un nestabilu elpu. - Tā ir... siekalainu kapitālistu suņu draņķis.
- Vai tad izskatās, ka es siekalojos? - teicu pavisam klusi un tuvu. Viņa izrāvās un elsodama piesteberēja pie plašu atskaņotāja. Neviļus varēja redzēt veselu karu vienā cilvēkā.
- Es siekalojos? Man liekas, ka šeit, rupji sakot, siekalojas kāds cits!
Viņa ieplēta acis. Tad apjukumā, pēdējās drosmes paliekas sagrābusi, nobēra.
- Jūs neko nedrīksta uzsākt! Jums jābut kārtīgam padomju pilsonim!
Paskatījos un nobrīnījos. Mans mērs bija cauri.
- Kārtīgam padomju pilsonim? Es katru dienu esmu kārtīgs padomju pilsonis! Paklausieties tikai, ko es runāju! Tā nerunā neviens šajā savienībā! Es uzsveru! Dzīvosim saticīgi un veltīsim visu darbam! Jo esam taču darba ļaudis! Viss, ko mēs darām, ir tikai un vienīgi partijas labad! Nē, es neticu Dievam, jo esmu labs komunists! Man nav laika ticēt! Jo man jāstrādā! - un sāku iet viņai virsū, bīdīdamies uz gultas pusi. - Mums ir jāstrādā! Un jārada ģimenes ar padomju vērtībām! Interesanti, kā tad tās ģimenes rodas. Tik tiešām atnes stārķis? Jo mums taču nav laika! Mums taču ir jāstrādā! - saķēru viņu pavisam cieši. Varēja redzēt, Ligita padevās pavisam. Tagad tikai pēdējais sitiens pa vārtiem. - Es esmu vispatiesākais pilsonis šajā pilsētā, to zini, Ligit! Un neuztraucies, mēs nedarīsim neko tādu, par ko tev būtu kauns! Tas ir tikai neliels piecgades plāns! Tikai kā vienmēr izpildīts gaužām ātri! - pieplaku pie lūpām, tikko skardams tās. - Tas nebūs nekas sevišķs. Tev par to pat nevienam nebūs jāstāsta. Draudzenes neuzzinās. Jo, ja tauta ko nezina, tad tās lietas nemaz nav, - tad pacēlu galvu un skaļi kliedzu, lai visur mājā dzird. - Nekā šeit taču netrūkst! Esam paēduši! Savienībā bezdarba nav! Bomžu nav! Slava partijai un biedram ģenerālsekretāram Hruščovam! - tad atkal noliecos, pavisam cieši un burtiski apsedzu viņu. - Un pats galvenais... Nav taču arī seksa...
Elviss gavilēja “Love me tender” un es triumfēju. Vien puskails pagriezu skaļāk mūziku, ja nu Ligita skaļi uzvedas.

21.janvāris. 2009