Klejotājs

Uz zemes malas
Cilvēks balts,
un klausās,
Kā visas upes kliedz.

Notek gar kājām
Un pārlīst tai pāri,
kā milža mati
noslīd uz pleciem.

No cilvēka baltajām
basajām kājām
Gaiss pietvīkst
Sarkanas smaržas.

Un viņš ieelpo
Un tev liekas,
Dzīvība tek
Sarkana dzīslās.

Ja tu elpo,
tad tu dzīvo,
ja tu asiņo,
tu noasiņo.

16.augusts. 2009. Rīga

tiksimies Dzejas Zvejā

Šīs ir tavas vecuma puķes,
Šis ir tavas aizmigšanas mirklis,
Šī ir tava papīra laiva,
Māsiņ.
Un noziedēs
Un nogrims,
Un tu pārstāsi elpot.
Tagad mēs minēsim,
Vai tās puķes vēlreiz plaukst,
Vai tā laiva zem ūdens peld,
Vai tai elpai nākošā sekos,
Māsiņ.

19.jūlijs. 2009. Rīga

Mans prāts kā zirneklis
Miljonu kājām,
Un es viņa izpluinītais cietumnieka krekls.
Pa labi, pa kreisi,
Uz augšu, uz leju,
Plēš mani, plēš,
Līdz izplēš no mājām,
Jo man taču nav, kur gurdumā gulties -
Visa pasaule
Sapinas kājās,
Zirnekļa milzīgos
Apmāna tīklos.
Un es esmu
Sadrupis šķilās,
Izkaisīts rudens nolemtās lapās.
Pa vējam svaidīts,
Pretoties nespējīgs.
Sadegošs,
Izžūstošs.
Nolemts un irstošs.
Un, lai cik tālu,
Es apziņas skrietu,
Atduros sen jau iemītās pēdās.

Šī pasaule man jau gadiem par mazu!
Nē.
Tā ir par mazu
Tik manam ideotismam.

5.jūnijs. 2009. Rīga.

Re.
Šeit ir arī mans ārzemju dzejolis. Publicēts http://www.rigawalks.com/riga/.

Latviskā versija:

Mūri

Es esmu pasaules klīdis,
Redzējis pilsētas brūkam,
Bet rītā glāstošiem dārziem
Man jābūt pateicīgam.

Lai tik nāk, kas nākdams
Šajās mūra sienās,
Kas pār mums liekušās,
Tēvzemes sūrās dienās.

(15.maijā. 2009 (angļu valodā); 29.maijā - tulkojums)
.

Kā pamests pabērns izvarots,
Uz mana skausta sēž
Laiks, ko visi nosit,
Bet kurš mūs visus plēš.

Plēš uz visām četrām,
Pēdīgi sit līdz galam,
Izsūc no tevis dzīvību,
Zārkā triec krustu līdz spalam.

Un, ja nu tev nelāgi sanāk,
Neatstiept kājas pavisam,
Laiks nav tverams kā mauka
Uz siltam bordeļa cisām.

Negaidi, pats tevi noķers –
Tas katra adresi zin,
Kā ubags pakaļ slāj,
Uz papēžiem lempīgi min.

Un tusnī tad atkal uz kakla,
Ar nagiem stiepj krunkas sejā,
Velk uz visām četram,
Līdz pēdīgi novelk lejā.

20.oktobris. 2008. Rīga

es atklāju, ka man nav gandrīz neviena dzejoļa par Rīgu. Par to Rīgu, kas ir kļuvusi par manu patvērumu un sargātāju. Izklaidētāju un maizes devēju.
Šis ir atmiņā ierakstītais Grīziņkalns. Tāds, kāds tas paliks uz mūžiem.

Māte man teica,
Kad es vēl augu -
Dari ko darīdams,
Apdomā galu.

Domā ko runā,
Mīli, kas labs,
Neskrien kā Dauka
Uz jūras malu.

Pēc katra neprāta
Asarās sacīja -
Drošais ņem pasauli,
Pārdošais kapu.

Todien es vaicāju,
Ko ņem bailulis,
Un par brīvu
Cilvēku tapu.

17.janvāris. 2009. Rīga

Kad Saule būs apmetusi kūleni jumā,
Un mēness vēl reizi pakaļ tai aizklibos,
Es varēšu padoties ceļam, ko eju,
Es varēšu nesteidzīgs projām skriet.

Putekļi klāsies uz kājām, laimi meklējot,
Iestrēgs krūtīs, dziesmās skaļās sapīsies,
Bet iesteigšos dzidrā verdošā upē,
Un atkal būšu mūžības atpestīts.

Māt, tu mani gaidi, jūtu pār kalniem,
Tēvam mana darba roka trūkst,
Es zinu to, un, ja likten's tā lēmis,
Būs kādreiz man atpēdes jāiemin.

Kad saule jau kūleņus metusi būs gadiem,
Un mēness nodilis noplucis mākoņos svils,
Es varēšu atgriesties atpakaļ mājās,
Es varēšu no jauna dzimt.

8.aprīlis. 2009. Rīga

Steigšos izdzert pēdējo lāsi
Alus un došos tālāk;
Nemanīs ne kaimiņi gultās,
Ne priekštelpā aizsnaudies suns.

Atvēršu mugursomu un likšu
Visu, kas ir pie sirds:

Tikko ausušu vasaras sauli,
Ābeļu ziedus svaigi plūktus,
Kurpes, ko dāvāja vecmāmiņa,
Kad vēl mina šiszemes ceļus.
Nederīgas cigaretes
(Tās, lai jokotos paņemšu līdzi)
Un sausas ozollapas siltas,
Lai nobirst pa druskai uz zemes
Tur, kur es iešu,
Nobirst un saka –
Viņš tur ir nācis un aizgāja tālāk.

Ņemšu līdzi dzeguzes traļļus,
Kaut daudzi saka – dzeguze maita.
Viņa ir cietēja, viņai ir grūti,
Dzīve piespēlē mūžu smagu
Iznīdēt ļaunu un pašai tapt ļaunai,
Un ja vēl to „maita” saukā.

Aizvēršu somu, kaut knapi var aizvērt,
Un ievilkšu kājas zābakos mītos,
Pateikšu ardievas dzimtajai pusei
Un iešu,
Iešu, kur vējš mani nes.

Nemiršu badā, ēdīšu sauli,
Kura kā kukulis svaigi cepts,
Un, ja mazliet sausi paliks,
Dzeršu rasu no ābeļu ziediem.
Dzeguze kūkos un aizkūkos laiku,
Teiks, kur doties, ja vēji rims,
Un, kad guršu no gara laika,
Aizkūkos Šopēna sonātes.

Zābaki ies un aizvilks mani
Projām tur, kur nav ne ziņas,
Jo esmu dzimis, lai ietu uz priekšu,
Un dzīvoju lai varētu iet.


Bet, paga,- tu brīnies.- kur tad es tevi?
Tevi kā mazu zileņu mētru
Likšu krekla kabatā,
Jo tā skāba, tad kad kožu,
Bet, kad smaržoju, uztur možu.

Kurā kabatā? – tu jautā.
Kur gan citur,
Tur pie sirds.

9.jūlijs. 2008. Dobele

Kur ir prieks?
Un kur ziemu tas pārguļ?
Kur ir laiks?
Kamdēļ tas beigu tiecas?
Mēs taču dzimuši esam
Un dzīvojam, lai mirtu,
Bet vai maz atminies,
Kas ir bijis pa vidam?

Vējš, kas iepūš sirdī
Vasaras algstošu smaidu,
Vectēvs, kas sirmu bārdu
Noraugās šūpulim pāri,
Dubļi, kas, pirmoreiz brienot,
Padodas brāļa varai.

Un tu atkal esi,
Tur kur līdumi briest,
Pēdas, kas strāvo spara,
Sūkta no mīkstuma valga.

Mežs izsoļo cauri
Izplesistiem roku pirkstiem,
Vaigs ik reizi tik mirkli
Ezera atspulgā smeļ.

Tas ir tas, kas pa vidu,
Tā ir tā vieta, kur prieks,
Guļ, kamēr tavs laiks
Tek uz mūžības jūru.

Nepalaid garām ne mirkli,
Kaut ziemā azotē bāz,
Re, mana bērnība sildās,
Vai tava nesalst nemaz?

7.aprīlis. 2009. Rīga


*p.p.c. - pour prendre conge (parakstos, lai atvadītos)

Turies līdzi,
nepadodies,
Tēva dvēsele lido līdz.
Pacel galvu,
nenožēlo,
Tēva dvēs’le kā saulains rīts.
Cīnies pretī,
nekrīti ceļos,
Tēva dvēsele uzvarai sauc.
Iemīli citus,
neaizmirsties,
Tēva dvēs’le ar vējiem trauc.

Vienmēr jūti, gan tuvu, gan tālu,
Un, ja truls un neass ir prāts.
Pat priekos, bēdās, nogurumā
Tēva dvēsele stāvēs tev klāt.

2006. Upenieki


varbūt tomēr vismaz kādam šis dzejolis būs vajadzīgs, jo man nenoderēja....

Es nemīlu ziemu, jo mīlu tevi,
Es nemīlu vasaru, es mīlu tevi,
Es nemīlu rudeni, bet gan tevi,
Es pavasari mīlu, jo tad es iemīlēju tevi.

Es negriežu matus, jo mīlu tevi,
Es nedzenu bārdu, es mīlu tevi,
Es nevelku cimdus, jo mīlu tevi,
Es apgriežu nagus, jo negribu savainot tevi.

Es nemīlu mārītes, bet gan tevi,
Es nemīlu lapsas, jo mīlu tevi,
Es nemīlu dzērves, es mīlu tevi,
Es mīlu zirnekļus, jo no tiem pasargāju tevi.

Es nemīlu jūrnieces, bet gan tevi,
Es nemīlu kasieres, es mīlu tevi,
Es nemīlu ārstes, jo mīlu tevi,
Es nemīlu sevi, jo gribu mīlēt nevienu citu Kā tikai tevi...
2007. Upenieki

Cik jūs lapiņas ņemat,
Tualetē dibenu slaukot?
Esmu tautietis kārtīgs -
Ņemu deviņas skaitot.

Pirmā par Godmani sasistu galvu,
Otrā kā Lembergu glaudīt pa spalvu,
Trešā par Kalvīti un trekniem gadiem,
Ceturtā Plineram un viņa radiem,
Piektā par Zalānu Latvijas glābēju,
Sestā par Repši nelabā kāvēju,
Septītā Zatleram filozofam,
Astotā Slakterim filologam,
Devītā man – vēlētājam,
Un kā saka viņi -
Pakaļas drillētājam.

Tad nu ar deviņām kārtām
Drillēju, kamēr sarkans,
Mūsdienās jau nevajag vairāk,
Ja nabags, tad nenāks tev makans.

28.marts. 2009. Rīga

Še tev nazis, lūdzu, ņem
Bet cik tālu zemē dursi?
Še tev iela, lūdzu, ej,
Bet cik reizes vēl tu iesi?

Te ir vējš, bet cik koku,
Jānogāž, lai orkāns sauktos?
Te ir saule, bet cik ūdens,
Jālej, lai tās gaisma rauktos?

Te ir cilvēks, un cik vārdu
Jāteic tā, lai nerunātu vairs?
Un mūžam viņa pateikto
Pilnu muti rītu gaiss?

Tur ir naids, bet cik ložu
Jāizšauj, lai sāktos karš?
Un cik dienu jādzīvo,
Lai mūžs tev beidzot sauktos garš?

Bet, ja vējš ir beidzot orkāns
Un saules vietā maza guns,
Cik tu censtos vārdus dot,
Lai spētu mani atkarot?

7.septembris. 2008. Rīga

Visi iet,
Kā tev iet?
Veikalu durvis jau veras ciet.
Pārbaudiet,
Vai drīkstat liet,
Vai drīkstat raudāt
Un drīkstat smiet?
Kā suņi var riet,
Tā tautas iet diet.
Pirms lietošanas izlasiet,
Vai auklu mudžināt vai siet.
Nu pagaidiet!
Neplēsiet!
Tā jau nevar tālāk iet!
Un, ja nu lēnāk saule riet,
Tad ejiet, laiku apsteidziet.
Un ziniet,
Notiek cituviet,
Kas šeit kā plate,
Kā lenta iet.

2005. Upenieki

dienu no dienas
lapas no rīta
nekā vakarā
lēnāk krīt.

un ja tev glāze
pustukša rādās,
trīsdesmit minūtes
ātrākas slīd.

17.marts. 2009. Rīga.

Ir reizēm krustceles.
Un tajās cilvēks.
Un spriež un domā,
Kuru ceļu iet.

Ko daudz tur prātot –
Katru ņemt un mīt,
Bet ko tad darīt,
Ja ceļu sešpadsmit?

3.decembris. 2008. Rīga

Aklums. ( no cikla Taustes)

Es atgriežos mājās.
Pie sarkanām sienām,
Pie stārķu ligzdas
Un pie bērnu dienām.

( tālāk... )

Sirdi spogulī neredz


Un noteikti kāds gribēs pirmais būt,
Kas pateiks to, ka dzeja sabiedrībai spogulis,
Tik tiešām – seklumu un derdzi redzēt var,
Bet to, kas sirdī sēž, vai asins?

Un jautā man, kas svarīgākais dzejā,
Es atbildu – stulbs jautājums.
Jo dzejā ir kā dziesmā un kā dzīvē –
Svarīgs viss, bet reizē it nekas.

Ar to kā dzīvesziņu rītos mosties vajag,
Brandavam no krūtīm līstot, gunīm šķīstot, deklamēt,
Un tas, ka papīrs tikai vien, lai nolasītu,
Tad labāk tādu dzeju piespraust atejā.

Tagad droši vien jūs gaidāt epitetus,
Hiperbolas, Metaforas, visu to, kas šodien dzejā,
Bet galu galā teikt es varu tikai vienu –
Man gribas raudāt.

Jo dzeja tak’ ir sabiedrībai spogulis,
Bet dvēseli spogulī neredz...

16.novembris. 2008. Upenieki