Klejotājs - Komentāri

15. Maijs 2009 02:20 Rīga

es atklāju, ka man nav gandrīz neviena dzejoļa par Rīgu. Par to Rīgu, kas ir kļuvusi par manu patvērumu un sargātāju. Izklaidētāju un maizes devēju.
Šis ir atmiņā ierakstītais Grīziņkalns. Tāds, kāds tas paliks uz mūžiem.

Noziegums un sods

Vai katram kokam nav brīnuma smarža?
Un kaila plauksta pielikta katram akmenim?
Mūs vēro lutausis uz nezvēra skausta
No zaru galotnēm līdz pašam saknenim.

Es šeit esmu bijis.
Un zinu, kas te brīžiem nāk.
Zinu, ko ziema maina
Un ko pavasaris sāk.

Pagalmi dzen tantiņas no mājām ārā,
Koku stumbri velk pie sevis suņus,
Bērni spēlē ķerenes un slēpjas,
Pazūd mežrozīšu krūmos kur nu kurais.

Skuķēni no puikām ielās baidās,
Kuriem pašiem sava republika,
Vandaļi uz akmens sienām ķēpā,
Pret tiem gan mums baigā nepatika.

Tā mēs dodamies uz augšu
Garām Grīziņparka sejām,
Piektā gada cīnītājiem,
Niknu vārnu nāves dejām.

Dzīve paiet, minot kāpnes,
Redzot piktus bērnus mājup ejam,
Kādu skūpstāmies aiz stūra,
To uz nezvēra tur smejam.

Un es šeit būšu.
Cerams, būs mani bērni.
Liekot soļus svaigi pļautā zālē
Un uz mūriem savas plaukstas lēni.

Un tā mēs visi atkal iesim,
Svētdienās ap pulksten četriem,
Turp un atpakaļ un turp,
Jūdzēm un kilometriem.

P.S.
meitene tur katru dienu
Dostajevski sēžot lasīs,
„Noziegums un sods” tā viņa
Atbildēs, ja kāds tai prasīs.

2.novembris. 2008. Rīga

Tags: dzeja

Read Comments

Klejotājs - Komentāri

Reply