Klejotājs

3

Mašīnas durvis aizcirtās.

Ārprātīgā niknumā ārdījos pa mašīnu, visu raustīju, ko vien var raustīt. Beidzot ieslēdzu dzinēju un, atstādams uz zemes un sev jau un atkal aiz muguras esošo gulošo, dzinu mašīnu ārā no stāvvietas. Nogriezos ap nelielo auto koloniņu, no kuras pēkšņi izbrauca ārā kāds bembis. Strauji nobremzējis, nosaucu to tur ideotu pie stūres vēl dažu retu sugu vārdā un vienkārši kūros no niknuma. Bet tajā laikā bija laiks nedaudz apdomāties. Žņaudzu rokās stūri un šņācu caur degunu. Šņācu. Tad vēlreiz. Paskatījos atpakaļskata spogulī. Muļķis tāds, tu taču nogriezies. Atkal sažņaudzu stūri.

Atrāvu vaļā durvis un, gandrīz skriedams, ar koncentrētu skatu gāju pie vēl aizvien guļošā džeka. Smalkais lietus uz manas sejas veidoja smalkas tērcītes un bija arī pagalam salts. Bet man tas nemaz neinteresēja. Gulēja gan, pat nebija piecēlies, maita. Piesteidzos pie ķermeņa un strauji ielēcu sejā:

- Kas tevi sūtīja, un kas tu esi patiesībā, jo zini – šis bija patiešām debīls joks!

Protams, pēc sekundes arī sapratu, ka visa viņa apkaklīte lietū ir sasūkusies sarkana. Biju iegāzis taisni pa ožamo.

- Situ pa purnu, ne pa žokli! Runā!
- Ir... kaut kā pagrūti... ar tādu degunu... - pēc nelielas asiņu klepošanas un sejas aptaustīšanas džeks, ierunājās. Izklausījās, it kā viņam būtu aizspiests deguns.

Tupēju un viņā raudzījos. Kādu brīdi. Tad pie sevis nozūdījos, ka daru tādu ķēpu, un pieskāros viņa sejai. Čalis, protams, noraustījās kā tāda izmirkusi karpa pirms “kaušanas”.

- Nomierinies, kretīn, tev laimējies, ka palīdzu.

Neskatoties uz to, ka mana taustīšana džekiņu nepavisam neimponē, noskaidroju visu par viņa degunu. Lausts gan. Kāvies nebiju kopš kādas septītās klases, kad aiz skolas risinājās mans pirmais un līdz šim pēdejais kautiņš ar kādu čali, kas bija apvainojis mani un nosaucis par lupatlasi un patstāvīgi apbižojis. Lai nu kā, par to puikānu biju krietni turīgāks. Vismaz prāta ziņā. Neatceros, kā man veicās, laikam jau ciešami, bet degunu kādam lauzis biju pirmo reizi. Nu bet beidz taču, šis pat nebija kautiņš.

- Tevi jāved uz slimnīcu. Savādāk tā guļot arī paliksi.

Piecēlu viņu augšā, un, iedevis savu salvešu paciņu, aizvilku līdz mašīnai un nosēdināju kā mazuli priekšējā sēdeklī. Sēdi un nelecies!

Braucām klusējot. Braucām tāpēc, ka negribēju tādu kretīnu rādīt savā slimnīcā. Protams, tur ar viņu arī tiktu galā, bet tomēr.

Vēl aizvien braucām. Džekiņš līgojās un cēla seju cik augstu vien varēja. Reizēm no viņa izlauzās daži kunkstieni un vaidi. Bet tā viņš bija neparasti mierīgs.

- Es nezinu, kā lai tev...

- Aizveries un sēdi! Nepielaisti man mašīnu! - tik nikns es nebiju kopš tās reizes, kad mani neuzņēma tajā medicīnas augstskolā, bet vienā citā gan. Tajā pirmajā bija aizgājuši daži mani draugi, un tā es no viņiem tiku atkratīts. Vēl līdz šim brīdim nespēju saprast, kāpēc. Diemžēl jūs neatbilstat mūsu parametriem. Jūsu psiholoģiskais stāvoklis un blā, blā, blā. Un, diemžēl, iestāšanās eksāmens izrādījies neveiksmīgs. Kad pieprasīju uzrādīt rezultātus, nobēra plikas frāzes. Pats tests palika pie viņiem. Biju jau iestājies arī tai otrā, kurā mani pieņēma gandrīz uzreiz, tāpēc tai pirmajai klaji uzspļāvu.
No auto izvilku viņu jau mazliet mierīgāk nekā kad iebāzu. Pēc neilga laika viņš jau sēdēja kā nākošais pacients uzgaidāmajā telpā. Es sēdēju viņam blakus un dzēru siltu tēju, kuru man pasniedza nedaudz zināms dakteris. Šeit es biju stāžejies pirms tam. Visa mana dzīve jau bija pakārtojusies šīm vietām. Pats dzīvoju tikai divdesmit minūšu braucienā no šīs slimnīcas un pusstundas no manējās.

Viņš iegāja. Es paliku sēžam. Prāts lēnām nomierinājās. Kā viņš uzdrīkstas! Un kas uzdrīkstas viņu tā sūtīt! Tam jābūt kādam, kas par brāli zināja. Daudziem, protams, biju stāstījis, par to, ka tāds ir. Bet kad biju maziņš, uzskatīju, ka viņš atgriezīsies. Vēlāk paaugos, un atradu miršanas pasi. Tas droši vien bija patiešām negaumīgs dzimšanas dienas joks. Kāds draugs atradis identisku čali ar tādu pašu seju vai vismaz līdz...

Bet neviens taču nebija redzējis mātes bildes. Tikai daži pavisam seni radi. Bet viņi neuzdrīkstētos. Neviens neuzdrīkstētos. Bērni un atmiņas par tiem ir ģimenes smagākā tēma.

Vai tiešām, Lūk? Vai tiešām?

2
Šodien es svinēju savu divdesmit piekto.

( tālāk )

Ievads

Mana māsa nomira, kad man bija septiņi gadi.

Medmāsa no dzemdību telpas, numur “6”, iznesa nedzīvu bērniņu. Es redzēju. Tik kvēli vēlējos iegūt kādu, par ko rūpēties un ar ko pēc gadiem parunāt par nenormālībām pasaulē, ka neatļauti ielīdu tur, kur nevajadzēja. Mans tēvs elsa un pūta smēķētavā, kamēr dēls okšķerēja pa slimnīcu. Viņš vēl nezināja. Cigarete pēc cigaretes noslīka pelnutraukā.

Baltas palātas. Miers. Gaiteņa galā nedaudz izlādējas dienasgaismas lampa. Grīda noklāta okeānzilzaļām flīzēm. Manas bahilas slīd pa to kā laiva mierīgā līcī.