Klejotājs - Mani sauc Erlends. (Un šis ir mans brālis Lūks)

2
Šodien es svinēju savu divdesmit piekto.

Klīnikā darba kolēģi, pareizāk būtu teikt kolēģes, bija sarīkojušas man veselu festivālu. Viss izrotāts kā amerikāņu filmās, visapkārt lēkā knēveļi svītrainās un pumpainās pidžamās. Jā. Un spīd saule. Magnetofonā kliedz rokenrols, brašie spriņģo, bet tie, kuri piesieti ratiņkrēsliem, neatslāpstoši plaudē. Trūkst vienīgi klauna. Kas atnāks un iepūtīs taurītē laimi.

Jāpiebilst, ka šeit mani mīlēja visi. Kā nekā, es taču biju trešās dekādes svari. Paši labvēlīgākie. “...Ir laipni, patiesi, godīgi, labvēlīgi pret apkārtējiem, tāpēc ir gaidīti viesi un jauki kolēģi.” Un es tur neko nevarēju padarīt. Vēl pie tam nevaru noliegt, ka seja man ir pareizajā vietā un, ka ikreiz, kad nonācu saskarsmē ar manām daiļā dzimuma kolēģēm, tās nekautrējās man izteikt dažādas jocīgas piezīmes un koķetēt. Kā nekā, daudzām jau patīk jauni un izskatīgi vīrieši, kas, turklāt, mīl bērnus un ik dienas atrodas tikai kabineta atstatumā vai, sliktākajā gadījumā, tajā pašā ēkā. Bet bērniem tā mana fasāde bija pie vienas vietas. Ik reizi, kad ierados klīnikā, tajā sāka ieplūst dzīvība un, bērnu dēļ, uzreiz atplauka kā necila, bet dzīvības pilna un koša pienene siltā pavasara dienā. Kāds no bērniem gandrīz katru rītu, tiklīdz pamanīja mani piebraucam, skrēja pretī un ķērās kājās. Un vilka sevi līdzi līdz pat pašam kabinetam. Bērni šeit pašā pašā pārsvarā bija tādi sākumskolas. Tikai uz rokas skaitāmi bija tādi “bērnudārza absolventi”. Piecgadnieki. Vēl kāds ducis, kuru skaits nepārtraukti mainījās, bija beiguši vismaz vienu klasi. Lasīt prata. Dziedāt. Diskutēt. Pārējie jau bija pamatīgi skolēni. Un tāpēc mans kabinets katru reizi kļuva par tādu kā oāzi visā slimnīcā. Jā, šeit biju nostrādājis tikai pusgadu, bet telpu nedalīju ar galveno pediatri Aldu - reitingus biju cēlis ne pa jokam, tāpēc man tika iedalīta atsevišķa istaba, kas bija apvienota ar tādu kā otru rotaļu istabu. Pie mana galda atradās karaoke, galda spēles, kārtis, lecamauklas, bumbas utt. utjp. Vienkārši man bija šo lietu “skapis” kurā roka ieslīdēja, bet viena ārā nekad neiznāca. Nodaļā regulāri notika dambretes sacensības, visi spēlēja domino un zināja, kas ir Katana. Aliasa vakari. Krustvārdu mīklu rīti. Kāršu klubiņa vakari. Kustību spēļu rīti. Kā likums bija jauniedibinātā Lieldienu ludziņa, kas bija nosaucama arī par manu pašu, pašu pirmo projektu visā klīnikā. Mans lielais darbs. Nelielā laika sprīdī uzticību biju ieguvis ne tikai kolēģu starpā, kas mani, par brīnumu, pat negribēja apskaust, bet arī pašu bērnu acīs. Izracis pašu dārgāko zeltu. Slīpējis lielāko dimantu. Un tā nu viņi arī nolēma uztaisīt manu pirmo klīnikā un laikam tad arī grandiozāko dzimšanas dienu manā dzīvē.

- Man drīz jādodas, vai ne? - man jautāja kāds pacientiņš. Arno. “Amerikāņu” ballīte bija noritējusi veksmīgi. Svecītes nopūstas un torte apēsta. Nu kuram veselība atļāva un kam ne.

- Domāju, ka jā. Rādītāji ir lieliski. Varēsi mocīt tālāk to piekto klasi, - Arno bija lauzta potīte, kas pēc tam bija slikti dakterēta un tagad sāpēja. Nepieciešams rehabilitisks process.

- Es jau laikam vairs neatgriezīšos.

- Īstenībā tas ir pat labi, ka neatgriezīsies.

- Es negribu braukt projām.

- Bet ir jābrauc.

- Sakiet Aldas tantei, ka man ir slikti ar sirdi! Sakiet!

- Ho, ho! - es ieplētu acis. - Ar to tu gan nejoko! Tādas slimības var būt uz mūžu. Un, ja tādas atklātas jau bērnībā, tas mūžiņš necik garš nestiepjas. Nospļaujies pār kreiso plecu.

Un Arno pasmīnēdams skaļi -Pfu! Pfu! Pfu! - nospļavās.

- Un, starp citu, ja arī man būtu teikšana, diagnozi es nevarētu noformulēt. Lai es to varētu, man vēl jāmācās papildus specializācija, - paskaidroju.

- Kas tas ir?

- Nu tas ir tad, kad es varu dakterēt ne tikai bērnus kā parasti, bet arī kādas īpašās kaites. Aknu, sirds, alerģiskās slimības. Ārstēt zīdaiņus. Tā arī ir pavisam cita ārsta daļa.

- Un kas tad jūs būsiet pēc tās specializācijas?

- Tev būtu veicies, jo plānoju dakterēt arī sirdis, - viegli iesmējos. - Bet līdz tam vēl ilgi. Nedaudz apmācās.

Darba laiks bija beidzies. Pie pamales nejauki zibeņoja. Būs lietus. Novilku uzsvārci un uzmetu uz pleciem mēteli. Pa ceļam uz mājām kur nogriezties nebija plānots, tāpēc, lai pēc tam vieglāk atģērbties. Nokāpis lejā reģistrācijā, centos atdot kabineta atslēgu, bet nesekmīgi. Administrācijai bija kas sakāms.

- Erlend, jūs meklēja.Pavēros pretī sēdošā cilvēka acīs.

- Kas?

- Kāds vīrietis ap trīsdesmit, liekas. Teica, ka esot kas svarīgs runājams.

- Un kāpēc jūs neielaidāt?

- Bija pusdienu pārtraukums. Jūs jau bijāt izgājis.

- Un neko neatstāja? Nekādu ziņu, neko? Varbūt vārdu?

- Ziņu neatstāja, neko neatstāja. Teica tikai, ka pienākšot citreiz.

Nu tā, interesanti. Varbūt, ka kāds draugs. Bet draugs būtu zvanījis. Bet varbūt arī, ka ne. Viņi jau zināja, ka darba laikā netraucēt. Bet tas izskatījās aizdomīgi.

Autostāvieta bija gandrīz tukša. Dažas mašīnas drūzmējas pašā tās galā, dažas pirms izejas. Sajūta kā nevieklā Hičkoka trīlerī, kad visu pārņem tāda dīvaini pelēka nokrāsa. Jo tas taču bija Oktobra lietus. Viens no pēdējiem lietiem pirms sniega. Vakar tuvošanās nomāca visu vēl vairāk. Pelēkais auto kaputs likās kā svina pieliets. Ja tā nebūtu mana mašīna, nekāptu iekšā.

Lēnām atslēdzu durvis. Atvēru. Tajā mirklī debesīs man pretī nozipnīja zibens. Paskatījos. It kā kāds tur augšā būtu uzņēmis manu momentfoto. Pēkšņi kāds pieskārās man pie pleca, un es noraustījos kā pieskāries pie elektriskā gana. Izbīli iegāzos salonā un tikai stūre mani atturēja no pazušanas tajā.

- Es drausmīgi atvainojos! - man attaisnojās kāds vīrietis, kamēr es līdu ārā no auto un vēl aizvien no pārsteiguma braucīju matus un nedaudz noelsos. - Bet tu biji tik aizņemts tā zibens vērošanā, ka negribēju tā... traucēt.

- Tā jau var arī šo sarunu vairs nesagaidīt, ja tā pivilinās no mugurpuses! - nedaudz uzbrēcu un, samiedzis acis, paskatījos uz to pleca klauvētāju. Blonds, zilacains džeks. Tīri tāds labi ģērbies, bet apavi gan pilnīgs sūds. Patiešām. Tas tā, no paša gaumes skatoties. - Kas jūs esat, ja drīkst jautāt, un kopš kura laika mēs esam uz tu?

- Nu jā, mani jau tu pazīt nevari. Mēs nekad neesam tikušies, - nolaidīgi pasmējās vīrietis. Bet tad kļuva nopietns. - Es tevi jau sen gribēju redzēt, Erlend.

- Atvainojos?

- Jā. Jau kādus padsmit gadus.

- Nu ziniet, cienītais, bet tagad es neko vairs nesaprotu!

- Tur jau nav daudz ko skaidrot. Es esmu... Es esmu tavs brālis, Erlend.

- Koa!?

- Jā. Vai tad nepazīsti? Es esmu Lūks...

Es situ.

Sāka līt.