| 14. Mar 2009 01:15 Mani sauc Erlends (un šis ir mans brālis Lūks) Ievads
Mana māsa
nomira, kad man bija septiņi gadi.
Medmāsa no
dzemdību telpas, numur “6”, iznesa nedzīvu bērniņu. Es
redzēju. Tik kvēli vēlējos iegūt kādu, par ko rūpēties un ar
ko pēc gadiem parunāt par nenormālībām pasaulē, ka neatļauti
ielīdu tur, kur nevajadzēja. Mans tēvs elsa un pūta smēķētavā,
kamēr dēls okšķerēja pa slimnīcu. Viņš vēl nezināja.
Cigarete pēc cigaretes noslīka pelnutraukā.
Baltas
palātas. Miers. Gaiteņa galā nedaudz izlādējas dienasgaismas
lampa. Grīda noklāta okeānzilzaļām flīzēm. Manas bahilas slīd
pa to kā laiva mierīgā līcī.
Dzemdību telpā, numur “2”
valda miegpilns tukšums. Bet smags tukšums. Dzemdību telpa, numur
“2” gaida. Jaunu cilvēku. Gulta svaigā palagā. Māsiņas
pastiprināti sarunājas. Izdzen kaut mazāko satraukumu, kas rodas,
nākot pasaulē katram jaunam elpotājam. Kaut kur iekliedzas kāds,
nu jau elpojošs. Ievelk pirmo liktenīgo elpu.
Erīna elpu
neievilka. Tā viņu gribēja nosaukt. Ar katru kliedzienu, ko
izdvesa šis jaundzimušais, ar katru sirdspukstu pussekundē manī
riesās asaras. Es tik ļoti vēlējos. Sapņoju. Skatījos visas
filmas, kuras skatījusies māte, lai tikai zinātu, kā jāauklē.
Ko jādod ēst. Katru dienu es ucināju spilvenu. “Neuztraucies,
mazā, pusdienās šodien ābolu biezenis!” Bet viņa neēdīs. Aiz
mazās Erīnas māsiņas rokās noplakšķ slimnīcas durvju pātaga.
Aiziet māsiņa caurumoti izrakstītās čībās. No palātas iznāk
nogurusi vecmāte. Acis nolaistas. Tēvs teica, šī pieņēmusi
mani. Īsi mati. Brūni kā slapš māls upes krastā. Jaušams
sirmums. Un tad viņa paceļ galvu un paskatās uz mani. Acis kā ar
ogli apvilktas slīkst acu tušā un mazliet izplūst kaktiņos. Tur
kur savus nagus vilcis vecums. Brūnas. Liekas, viņa tāda speciāli
radīta, lai te cilvēkus raudinātu. Stāvēju un skatījos un
raustīju lūpu. Un viņa skatījās un arī raustīja līdzi. Kā
lai saka? Not very cool sajūta. Abiem. Vecmātei katrs zaudētais
bērns katastrofa. Katram gaidošajam arī. Un ziniet ko? Man jau
otrā.
Nomira arī
mans brālis. Es nebiju pat ieplānots. Ļaundabīgs audzējs. Četros
gados. Ļoti strauji. Nepaguva ne pasauli redzēt. Februārī atkāja
un decembra beigās apraudāja. Skumji. Un, lai velns parauj, tā
pati vecmāte. Tad tāpēc viņai tā... Vecāki ļoti gaidīja.
Sagaidīja. Bet... pārāk ātri aizvadīja. Un paši aizvadīja. Tas
nav normāli. Katrā ģimenē lielākais prieks ir, kad mirst
vectēvs, tad mirst tēvs un tad dēls. Lielākās šausmas,kad
vectēvs redz mazdēlu aizejam. Ātrāk nekā pašu. Par laimi,
vectēvs jau bija miris. Abi. Palika tikai vecāsmātes. Bet tēvs
gandrīz neizturēja. Nākošos “svētkus” kapsētā šķīra
balkona marga. Viņam tādas drosmes nebija.
Pēc
trieciena “mēs” pārcēlāmies uz pilsētu. No piepilsētas.
Nekas īpaši nemainījās. Tikai cita dzīvesvieta un mātei jauns
darbs. No viesnīcas administratores par viesnīcas pārvaldnieci.
Citā viesnīcā. Divdesmit sešos gados? Labs sasniegums. Pirms
divdesmit sešiem gadiem. Pēc gada viņi jau bija samierinājušies.
Aizmirsušies. Un vēl pēc gada dzimu es. Astoņdesmito beigās.
World went crazy. Arī mani vecāki. Bet es viņiem piedodu.
Pieredzējuši iepriekšējo, pašaizliedzīgi nodrošināja man
vislabākās medicīniskās pārbaudes, kas tajā laikā varēja būt
iespējamas. Naudu jau nevajadzēja žēlot. Viss bija lētāks. Un
viņi to varēja atļauties. Un tā nu es dzīvoju pa klīnikām un
pārbaudēm. Bērni savos pirmajos dzīves skatos redz ziedošas puķu
pļavas. Es redzēju tualetes flīzes ar pīlēniem. Vectēvu ar
sirmu bārdu parliecamies pār šūpuli. Vai arī medmāsu. Pirmo
braucienu ar trīsriteni. Es savu pirmo braucienu veicu turpat,
slimnīcā. Uz trijiem gadiem saņēmu.
Bērnudārzā
es negāju. Māte veiksmīgi bija kļuvusi par kādas viesnīcas
līdzīpašnieci, tēvs ņēmās ar savu nožēlojamo autobiznesu.
Atļāvās auklīti. Bet, visā visumā laimīga ģimene. Protams,
man bija draugi. Sanatoriju personāls un daži laikmetīgi
līdzgaitnieki palātās. Bet visvairāk es sapņoju par viņu. Par
Lūku. Cik mums tagad būtu forši. Viņš pārnāktu no skolas un
pastāstītu visādas jaunas lietas. Mēs taisītu lidmašīnas un
pavasaros pie kokiem sistu būrīšus. Ak, šie sapņi. Sapņi, kas
bieži vien likās kā realitāte. Dažreiz man likās, ka viņš
pienāk pie manas gultas, pārliecas pāri un pasmaida. “Drīz mēs
iesim uz krastmalu pūķus laist”. Es pagriezos pret viņu un
ticēju.
Vecāki
atslāba, kad man palika pieci. Kritiskais vecums bija pārvarēts.
Vēlāk es ļoti maz dzirdēju, par brāli. Tad es vēl biju mazs. Un
man stāstīja, kā jau mazam esot, stāstus par to, kā viņam
vajadzējis aiziet. Nu, ne jau tā – nomirt. Vienkārši viņam
vajadzēja doties uz citu vietu. Jā, kā tad, četros gados uz citu
pilsētu? Meklēt darbu? Bet... Ko tad es tāds knēvelis varēju
saprast. Un, tā kā es viņu pat redzējis nebiju, viss ļoti ātri
pierima. Vienīgais, kas kaut ko vēl atgādināja, bija viņa
bērnības fotogrāfijas. Priekpilnās zilās acis un uzspīlētais
blondais matu cekuls. Īsts tēvs. Un tik tiešām izskatīgs. Ļoti
reti jau gadās, ka tēvā iedzimušie dēli ir ļoti izskatīgi.
Parasti tā notiek, kad iedzimst mātē. Un vispār, pēc gada viņi
sāka tā kā sasparoties. Un vēl pēc pāris mēnešiem skaļi tika
paziņots par Erīnas gaidām. Es arī sāku gaidīt. Kvēli. Vecāki
gaidīja darbā un veikalā. Es par spīti manai jaunajai dzīvei –
pamatskolai – gaidīju visas savas mazās sešarpusgadīgā
stundas. No skolas nācu mājās un sāku burtot veco labo Spoka
“Bērna audzināšanu”. Gāju uz stundām un atkal nācu atpakaļ.
Nēsāju spilvenu un teicu “Neuztraucies, mazā, pusdienās šodien
ābolu biezenis!”. Nosvinēju septīto dzimšanas dienu un lasīju
tālāk. Man sanāca tīri labi. Vēl pirms dzimšanas biju izbūries
cauri visam un paspējis pat paprasīt vecmāmiņai, kas tā tāda,
klizma. Lasīt iemācījos ātri. Sēžot sanatorijās grāmata ir
viena no labākajām draudzenēm. Un jā, vēl arī sanatorijas
personāls un laikmetīgie līdzgaitnieki palātās. Ak... Un šad
tad arī Lūks...
Mana māsa
nomira, kad man bija septiņi gadi.
Septiņi ar
pusi. Tas gan bija trieciens. Māte un tēvs pat nepaspēja kādu
aizfīrēt uz sanatoriju. Pēc tam kādu brīdi man likās, ka es
viņiem sāku kļūt par tukšu vietu. Bet man bija vienalga. Es
kvēli vēlējos Erīnu. Manos sapņos Lūks bija pusaudzis. Bet es
gribēju arī par kādu rūpēties. Stumt aiz vaigiem to sasodīto
ābolu biezeni un... Priecāties par viņas pirmajiem soļiem. Viņai
vismaz nebūtu tik daudz jāklejo pa vienmuļajām medicīnas ēku
telpām un gaiteņiem. Varbut ne tik daudz.
Un tad es
sāku just nepārvaramu tieksmi būt atkarīgam no kāda. Erīnu
aizejam es redzēju. Un biju pietiekami vecs, lai saprastu, ka viņa
neatgriezīsies. Vecāki uz to brīdi novērsās. Grāmatas apnika.
Es sāku klejot. Nenācu mājās tā, kā bija paredzēts. Sēdēju
uz moliem, parkos, rotaļu laukumos, ignorēju tantiņu. “Puisīti,
ir jau vēls, vai tad māmiņa neuztraucas?” Nezinu. Negribēju
minēt. Tad, kādu dienu pārnācu mājās. Mani sagaidīja torte ar
astoņām svecītēm. “Pūt, dēls, mīļais, pūt” Es nopūtu.
Visi priecīgi iemalkoja vīnu. Vecmātes, mātes māsa, māsīca,
tēva māsa, brālēns, māte. Tēvs dzēra no kakliņa. Māte
izskatījās bezgala saviļņota.
Gulēt ejot,
viņa pienāca pie gultas un noskūpstīja mani uz pieres. Pirmo
reizi kopš tām liktenīgajām dienām. Un apskāva. “Es apsolu,
ka neļaušu nekam notikt ar tevi. Tu mums esi pats, pats pēdējais
zelta gabaliņš...” Uzmanība atgriezās. Tēvs raudzījās,
stāvēdams istabas durvīs ar miklām acīm.
Tonakt es
pēdējo reizi redzēju Lūku. Mēs spēlējām kariņu. Un bija tik
viegli, tik viegli...
7 iet līdzi - eju līdzi |