Klejotājs - Komentāri

Steigšos izdzert pēdējo lāsi
Alus un došos tālāk;
Nemanīs ne kaimiņi gultās,
Ne priekštelpā aizsnaudies suns.

Atvēršu mugursomu un likšu
Visu, kas ir pie sirds:

Tikko ausušu vasaras sauli,
Ābeļu ziedus svaigi plūktus,
Kurpes, ko dāvāja vecmāmiņa,
Kad vēl mina šiszemes ceļus.
Nederīgas cigaretes
(Tās, lai jokotos paņemšu līdzi)
Un sausas ozollapas siltas,
Lai nobirst pa druskai uz zemes
Tur, kur es iešu,
Nobirst un saka –
Viņš tur ir nācis un aizgāja tālāk.

Ņemšu līdzi dzeguzes traļļus,
Kaut daudzi saka – dzeguze maita.
Viņa ir cietēja, viņai ir grūti,
Dzīve piespēlē mūžu smagu
Iznīdēt ļaunu un pašai tapt ļaunai,
Un ja vēl to „maita” saukā.

Aizvēršu somu, kaut knapi var aizvērt,
Un ievilkšu kājas zābakos mītos,
Pateikšu ardievas dzimtajai pusei
Un iešu,
Iešu, kur vējš mani nes.

Nemiršu badā, ēdīšu sauli,
Kura kā kukulis svaigi cepts,
Un, ja mazliet sausi paliks,
Dzeršu rasu no ābeļu ziediem.
Dzeguze kūkos un aizkūkos laiku,
Teiks, kur doties, ja vēji rims,
Un, kad guršu no gara laika,
Aizkūkos Šopēna sonātes.

Zābaki ies un aizvilks mani
Projām tur, kur nav ne ziņas,
Jo esmu dzimis, lai ietu uz priekšu,
Un dzīvoju lai varētu iet.


Bet, paga,- tu brīnies.- kur tad es tevi?
Tevi kā mazu zileņu mētru
Likšu krekla kabatā,
Jo tā skāba, tad kad kožu,
Bet, kad smaržoju, uztur možu.

Kurā kabatā? – tu jautā.
Kur gan citur,
Tur pie sirds.

9.jūlijs. 2008. Dobele