Klejotājs - Komentāri

Parki pēc lietus ir skaisti. Ko vēl vairāk var vēlēties. Pastaiga pa mitriem šķembu celiņiem un ieelpa ar svaigu, izskalotu gaisu. Apkār smaidoši cilvēki. Oāze. Sapnis mūža vidū. Vismaz viena medus lāse darvas mucā.
Un meitene skrēja. Smalkie kociņi zibēja kā ceļa stabiņi, lielie koki, kā pilsētas. Tauriņu ķeramais rokā. Medījums lido pa priekšu, bet medniece nopakaļ. Garām aizlido soliņi un tajā sēdošie ļaudis. Ķeramā cirtiens, un aizlido visi ziedi, uz kuriem mazais lidonītis nosēžas. Ak, nelaimīgais ziediņš. Meitene ikreiz pieskrien pie katra saplosītītā brīnuma, pārliecas pār to un norausta lūpu. Bet tad skrien tālāk. Vēl viens zieds. Un vēl viens. Krēsla atzveltne un pirmā saplosītā kalme. Celiņa apmale un pirmā ūdensroze. Slapjas kājas un pirmais akmens pie parka dīķa.
Meitene šausmās atlēca atpakaļ un pakrita uz muguras. Tā parāpoja dažus soļus ačgārni, bet tad sāka izbīlī raudāt. Akmenis pakustējās uz viņas pusi. Un klusi norūca. Tauriņu ķeramais mežonīgi tika norauts, bet tad pēc nelielas pauzes saudzīgi nolikts atpakaļ. “Akmens” lēni kustināja dīķī iebāztās kājas un, sēdēdams uz laipiņas, neizdvesa ne vārda. Tikai smagi elpoja. Meitene raudāja, bet “akmens” elpoja. Meitene raudāja, bet “akmens” elpoja.
Pagāja laiciņš, un meitenei apnika raudāt. Neviens nebārās, neviens nevilka aiz auss un neviens neuzbruka, kā bija domāts. Viņa izberzēja iekaisušās acis un parīvēja sasistos sānus. Tad piecēlās. Un atguva elpu.
- Kas tu esi? - klusi jautāja meitene.
Neviens neatbildēja. Ūdens zem laipiņas virmoja kāju ritmā.
Meitene stāvēja un ziņkārīgi skatījās. Tad, neuzdrošinādamās pacelt ķeramo, pagriezās un
lēnām čapoja prom.
- Es esmu Kuprītis, - atbildēja Kuprītis.
Meitene trauksmaini pagriezās. Taču straujā sirds ātri vien nomierinājās.
- Kāpēc tu te sēdi? - viņa jautāja.
- Es te vienmēr sēžu.
- Es tepat netālu dzīvoju un parkā esmu bieži. Neesmu tevi redzējusi.
- Mani jau arī neviens nepamana, ja neuzmet ko virsū, - un viņš norādīja uz ķeramo. Kājas turpināja kustēties tajā pašā ritmā.
- Es paņemšu.
- Un atvainošanās?
- Ā, jā, nu... tad piedodiet.
- Puķem gan tu atvainojies. Vai tevi tā mācīja māmiņa?
Meitene stāvēja apjukusi. Tas bija ļoti dīvains jautājums.
- Puķes ir skaistas. Man to ir žēl.
- Un manis tev nebija žēl... Nu jā, es taču neesmu skaists. Arī krupji šajā dīķi nav skaisti.
Meitene sarauca seju. Pelēkajās drēbēs un beretē paslēptās acis to pamanīja.
- Fūīī, krupji ir glumi un viņi čurā.
- Un nātre, kaut arī garda zupā, kož.
Meitene vēl aizvien bija krietni apjukusi.
- Vai tad nečurā?
- Čurā. Bet tikai tad, kad baidās. Kad baidies, tu taču kod, vai ne? - un Kuprītis pavērās uz bērnu. Tā sejā parādījas, neliela piekrišana, par spīti valdošajam apjukumam.
- Bet krupji tāpat ir pretīgi, ziedi ir skaisti.
- Ak tā? Un ar ko tad ziedi ir labāki? Ar ko visi pārējie ir īpašāki un mīļāki? Krupis elpo to pašu jauko pēclietus gaisu, kuru elpo tava puķe. Krupis gaida to pašu lietu, ko tava puķe. To pašu sauli, to pašu maigumu. Tas varbūt izskatās atbaidoši, bet, tici man, arī tas gaida mīlestību. Arī tas raud par aizgājušu draugu. Arī tas... Tāpat kā tu...
Meitene nedroši apsēdās.
- Un, tvārstot tauriņu, tu padomā, ka ar viņu ir tāpat? Un kur nu paliek tavs skaistums, kad tauriņs tiek sasists vai saspiests? Vai tu darītu tāpat, ja tā vietā būtu tavs draugs?
- Un tev nav draugu... - pēc klusuma ierunājās meitene.
- Ir. Krupis un nātre. Un tauriņš, kas apsēžas man uz pleca. Un puķes, kas nekad nav spiestas zem manas kājas. Un kalme, kas gaida manu glāstu.
- Bet tie tak' nav cilvēki.
- Tie draudzību ir pelnījuši. Tie nevienam nedara pāri. Cilvēki dara. Visiem. Gan paši saviem biedriem, gan pārējiem.
- Tu varbūt tā saki, jo esi Kuprītis.
- Un tu to, jo tevi tā mācīja māmiņa. Viņa arī ir vienkārši cilvēks. Ja manā vietā būtu viņa, tu droši vien klausītu uz vārda.
- Māmiņa tā nekad neteiktu.
- Jo viņa par to nekad neaizdomājas. Jo māmiņa taču ir cilvēks.
- Un kas tad esi tu???
Kuprītis paraudzījās uz meiteni. Un tad smagi nopūtās.
- Es taču esmu tikai akmens.

15.janvāris. 2009